Šī spēcīgā video autori vēlējās “paplašināt mūsu uztveri par miljoniem cilvēku, kas gāja bojā abortos”. “Es gribēju”, sacīja Endrjū Kohs (Andrew Koch), “lai cilvēki aizdomājas par tiem, kas ir abortēti, nevis kā par audu burbuļiem vai sonogrammas seju attēliem, bet kā par cilvēkiem, kuriem šajā pasaulē bija laupīta dzīvība un nākotne”.

ASV kopš 1973. gada, kad tika oficiāli atļauts aborts, nākotne ir nolaupīta 57 miljoniem cilvēku (video publicēšanas brīdī vēl bija 55 miljoni). Saskaņā ar Pasaules veselības organizācijas datiem katru gadu pasaulē netiek īstenoti 40-50 miljonu dzīves stāstu un talantu (aptuveni 125 000 katru dienu). Iespaidīgu statistiku var apskatīt šeit.

Iedomājies, ka starp šī video bērniem un jauniešiem ir tevis iemīļotie mākslinieki, dziedātāji, cilvēktiesību aizstāvētāji, baznīcas līderi, kuri pauž to pašu domu.

Piemēram tā – Imants Ziedonis: “Es neuzrakstīju nevienu dzeju, kas tevi varēja iepriecināt un likt aizdomāties, jo biju abortēts”; Ludvigs van Bēthovens: “Manas simfonijas neskanēja cauri gadsimtiem, jo es biju abortēts”; Mārtiņš Luters Kings: “Es biju abortēts un nevarēju nevienu iedvesmot cīņai par melnādaino tiesībām”; Raimonds Pauls: “Es biju abortēts, tev nebija lemts dzirdēt nevienu no manām dziesmām”; svētā Māte Terēze: “Es biju abortēta un nevienam nespēju dāvāt mīlestību un mierinājumu”, svētais Jānis Pāvils II: “Es biju abortēts...”

Nē, tā nenotika! Un mēs pazīstam viņu dzeju, mīlam viņu skaņdarbus, mūs iedvesmo viņu piemērs, mēs smeļam spēku viņu lūgšanās.

Spēcīgi atbalsojās dvēselē “Nozagto brīžu” aicinājums: “Cīnies par mani!”