Minētās Parīzes diecēzes baznīcas un to draudzes ir īpašas ar to, ka Sv. Mise tajās tiek celebrēta abās Romas katoļu latīņu rita formās – ordinārajā un ekstraordinārajā formā. Ordinārā forma (saukta arī par Novus ordo vai Pāvila VI Misi) ir tā, kuru mēs esam pieraduši redzēt ejot uz Baznīcu svētdienās vai citās dienās. Ekstraordinārā forma (saukta arī par Tradicionālo Latīņu Misi, Tridentas misi , pāvesta Pija V Misi, Misi pēc 1962. gada misāles vai Vetus Ordo Misi) bija kopīga visai Baznīcai līdz liturģiskajām reformām pēc otrā Vatikāna koncila, taču arī šodien, ja tādas ir ticīgo pastorālās vajadzības un, ja tiek saņemtas īpašas atļaujas, priesteri drīkst to celebrēt.
Dažkārt nākas sastapties ar aizspriedumu, ka katoļi, kas dod priekšroku ekstraordinārās formas Misei esot herētiķi, shizmātiķi vai aizstāvot kādu noteiktu, Baznīcai naidīgu ideoloģiju.
Vai šiem aizspriedumiem ir kāds pamats?
Atbilde uz šo jautājumu nav vienkārša, jo tradicionālo pirmsreformas Misi svin daudz un dažādu grupu ticīgie: gan parasti diecēžu priesteri, kuri to dara ar īpašu vietējā bīskapa atļauju; gan dažādas brālības un institūti (piemēram, Sv. Pētera brālība, Labā Gana Institūts, Kristus Karaļa Augstā Priestera Institūts), kas esot pilnīgā vienotībā ar pāvestu, tomēr svin Misi tikai un vienīgi ekstraordinārajā formā; gan Sv. Pija X priesteru brālība, kurai ir neskaidrs kanoniskais statuss un kura ir dialogā ar Romu; gan arī sedevakantisti, kuri ir atšķēlušies no Baznīcas un savā Misē nelūdzas par pāvestu.
Tātad, līdzīgi kā tas ir ar Sv. Mises ordināro formu, arī ekstraordinārās formas priesteri un ticīgā tauta neveido vienu homogēnu grupu, bet aptver ticīgos un ticīgo grupas ar dažādiem uzskatiem. Parīzes diecēzē Sv. Cecīlijas un Sv. Eugēnija draudzes priesteri, piemēram, svin sv. Misi abās tās formās un šo draudžu ticīgajiem ir vienādi pieejamas gan ordinārās gan ekstraordinārās formas mises. Draudzes misija tiek definēta kā “kalpojums diecēzes vienotībai visu parīziešu labā” (sk. šeit).
Atliek tikai vēlēties un novēlēt, lai arī citās diecēzēs, tostarp arī Latvijā, vienotība tiktu saprasta šādā atvērtā formā, bez kristīgo mīlestību ievainojošiem un Baznīcu šķeļošiem aizspriedumiem; un, lai ticīgajiem, kuri to vēlas, tiktu dota iespēja piedalīties ekstraordinārās formas misēs Dieva godam un dvēseļu pestīšanai.
Ilze Maskalāne