Ukrainas krīze, daži atskaites punkti
Līdz ar Krievijas iebrukumu Ukrainā aizsākās "fanu" sadursme: par vai pret Putinu, prokrieviskie pret proukrainiskajiem. Tas ir reduktīvs un sagrozīts skatījums uz realitāti. Tāpēc mēs piedāvājam vairākas vadlīnijas, pēc kurām spriest par notiekošo, sākot ar rūpēm par cilvēkiem, kuri ir par spīti savai gribai ir iesaistīti karā, kas tiem atnes nāvi un ciešanas .
Līdz ar Krievijas iebrukumu Ukrainā sākumu ir sākusies "fanu" sadursme: par vai pret Putinu, prokrieviskie pret proukrainiskajiem, un šajā nav vietas formulētākām pozīcijām, argumentācijai, kas pārsniegtu "Putins ir jaunais Hitlers" vai "Putins, iebrūk Eiropā" līmeni. Acīmredzot daudzi ar šo mērauklu mēra arī « Kompasu », vadoties pēc tā, vai raksti ir «pret » vai « par » Putinu. Taču, tāpat kā pandēmijas gadījumā, mēs neesam ieinteresēti pievienoties kādai no frakcijām; tā vietā mēs cenšamies izprast notikumu būtību, izmantojot Baznīcas mācītos kritērijus un zināšanas par to, kas notiek realitātē.
Tāpēc mēģināsim vēlreiz paskaidrot dažus galvenos aspektus, pēc kuriem vadāmies, spriežot par šo jautājumu, un kas lielā mērā attiecas ne tikai uz Ukrainas krīzi, bet arī uz citiem jautājumiem.
1. Karš ir ļaunums. Dažkārt var būt nepieciešams sevi aizstāvēt, taču, vēloties atrisināt strīdus, ķeršanās pie kara pie kara tos vienmēr tikai padziļina. Lai par to pārleicinātos, pietiek paskatīties, kas pasaulē noticis pēdējās desmitgadēs. Pirms divām dienām mēs atgādinājām pāvesta Pija XII apliecinājumu: "Ar mieru nekas netiek zaudēts, bet ar karu var tikt zaudēts viss", kā arī Metropolīta Antonija skaisto vēstuli, kurā labi aprakstīts, ar kādu iedziļināšanos kristiestis tiek aicināts spriest par karu vai netaisnību, un kādā veidā ierocis, ko mēs visi esam aicināti lietot, ir tāda "lūgšana, kas mus vairs neļaut dzīvot nebūtiskajā un virspusējībā ». Tas nozīmē, ka miers galvenokārt ir atkarīgs no mūsu atgriešanās. Ir labi pārlasīt visu metropolīta Antonija vēstuli; tā noteikti palīdz mums saprast, ko nozīmē skatīties uz realitāti ar Dieva acīm.
Dažkārt, lasot daudzus komentārus, rodas sajūta, ka mēs uz Ukrainas krīzi, uz Krievijas un Rietumu sadursmi raugāmies kā uz riskantu spēli, kas neskar cilvēkus no miesas un asinīm, kuri, kā jau tas notiek visos karos, mirst un cieš. Mums vajadzētu vairāk ieklausīties šo cilvēku saucienos, pirms izteikt nepārdomātus paziņojumus. Savukārt valstu vadītāji uzņemas visu atbildību par karu izraisīšanu, to provocēšanu ar riskantām politiskām izvēlēm, neizmantojot visus diplomātiskos ieročus, lai no tiem izvairītos.
Turklāt mums vienmēr jāpatur prātā, ka mēs zinām, kad karš sākas, bet nezinām, kad tas beidzas. Daudzi ilgstoši un asiņaini kari ir sākušies kā zibenskari. Jo, neraugoties uz sākotnējiem aprēķiniem, karš iedarbina mehānismus, spēkus un reakcijas, kas var būt nekontrolējamas. Šajā gadījumā Putina aprēķini ir par radikālu un ierobežotu iejaukšanos, paļaujoties uz Ukrainas vājumu, Eiropas sašķeltību un NATO nespēju tieši iejaukties, taču situācija uz vietas var viegli mainīties.
2. Līdzjutēju uzmundrinošā attieksme noder sportā, savukārt starptautiskās attiecības ir sarežģītas un prasa censties, cik vien iespējams, izprast daudzos faktorus, kas ir valdību lēmumu pamatā. Ne tādēļ, lai tos attaisnotu, bet lai spētu tos pilnībā izvērtēt. Ukrainas krīzē ir sajaukti identitātes jautājumi, ekonomiskās intereses, ģeopolitiskie plāni, drošības politika un diplomātiskās stratēģijas. Lai izprastu notiekošo, jāņem vērā šo faktoru sarežģītība.
3. Putins nav ļaunuma iemiesojums, tāpat kā viņš nav kristīgās kultūras vai Eiropas interešu glābējs, kā daudzi to uzskata. Viņš ir vienkārši autoritārs kodolvalsts līderis, kas ir piedzīvojusi pazemojumu aukstajā karā un atkal ceļas, cenšoties atjaunot savu impēriju. Intervija ar Martu Dellu Astu, ko publicējām vakar, palīdz izprast Putina mērķus un izmantotos instrumentus. Šajā ziņā Krievijas līderis noteikti nav unikāls: Turcija vēl pirms Erdogana sāka veidot attiecības, lai atjaunotu ietekmes zonu, kas aptuveni atbilst Osmaņu impērijas teritorijai; tas pats attiecas uz ajatollu Irānu, un mēs varētu turpināt un turpināt. Bet tā tas būtībā attiecas arī uz ASV: drošības doktrīna, saskaņā ar kuru Putins uzskata Ukrainu par savas ietekmes zonas daļu, pēc kritērijiem nemaz tik ļoti neatšķiras no amerikāņu doktrīnas, kas pieļauj militāru intervenci Tuvajos Austrumos, jo tas ir stratēģiski svarīgs ASV interešu reģions.
Mēs varam uzskatīt, ka šie plāni ir vairāk vai mazāk kritizējami, taču tie ir fakts. Turklāt mēs nedrīkstam aizmirst, ka katrai valstij ir savas stratēģiskās intereses, kuras tai ir tiesības aizstāvēt. Protams, tās var kļūt bīstamas pasaules stabilitātei, ja ir tendence pārkāpt starptautiskās tiesības, taču tieši tāpēc pastāv diplomātija un ir iespējams saskaņot intereses, lai izvairītos no tādiem konfliktiem kā pašreizējais.
Atgriežoties pie Putina, un ņemot vērā zināmas katoļu pasaules aizraušanos, ir arī skaidri jānorāda, ka tas, ka viņš iestājas pret LGBT tirāniju ( kurai ir liels Amerikas administratīvais atbalsts) un uzsver "tradicionālās" vērtības, automātiski nepadara viņu par "defensor fidei" (ticības aizstāvi). Būt viņa pusē, kad viņš aizstāv dabisko kārtību, nevar nozīmēt atbalstu jebkurai viņa īstenotajai politikai, pat ja tā pārkāpj cilvēktiesības vai nerespektē citu valstu teritorijas.
4. Jebkurā gadījumā iebrukums suverēnā valstī ir nopietna rīcība un smags starptautisko tiesību pārkāpums, lai kādi būtu šīs rīcības motīvi. Šajā gadījumā NATO ielenkšana, ASV provokācijas un Eiropas Savienības pretrunīgā attieksme ir elementi, kas noteikti ir veicinājuši Putina soli, bet to neattaisno. Kādas lielvaras atbalstīšana, kad tā anektē citu valsti vai daļu no valsts, ko atzinusi starptautiskā sabiedrība, paver iespēju visdažādākajiem pārkāpumiem un nelikumībām. Tas, ka Kijeva ir Krievijas garīgā sirds, nav leģitimizējošs iemesls aneksijai vai militārai okupācijai; pretējā gadījumā - kā piemēru minot citu situāciju, kad pierobežas saspīlējums ir liels un konflikts sakņojas vēsturē - mums būtu jādod zaļā gaisma arī Serbijai, lai tā īstenotu Kosovas atgūšanu.
Turklāt ir pašsaprotami, ka pēc apkaunojošās sakāves Afganistānā jauna pazemošana Eiropā no Rietumvalstu puses novedīs pie turpmākiem teritoriāliem saspīlējumiem. Vislielākās briesmas draud Taivānai, uz kuru jau tēmē Ķīnas Tautas Republika. Atšķirībā no Ukrainas, Taivānu lielākā daļa pasaules valstu pat neatzīst par suverēnu valsti, tāpēc Pekinai ir arī papildu juridisks arguments, lai iejauktos. Tā nebūtu viegla militāra operācija, taču tagad tā kļūst arvien iespējamāka.