Bīskaps Šneiders: Komūnija dalīta uz rokas – kādas sekas?

Svētās Komūnijas pieņemšanas brīdis ir kļuvis tik virspusējs un banāls, sevišķi, saņemot to uz rokas un pieskaroties tai ar pirkstiem, no delnas pašam ieliekot Komūniju mutē. No tā izriet acīmredzamas un nenoliedzamas sekas, es minēšu četras no tām.

Pirmkārt, tiešām nopietns ir mazo daļiņu zudums, katrā no tām ir reāla dievišķā Klātbūtne.

Priesteris Pakva: Ir dzirdētas domas, ka nolūzušā Euharistijas fragmentā vairs nav reālās Klātbūtnes.

Bīskaps Šneiders: Ir gan. Tā ir mūsu ticības dogma. Tridentas koncilā kā dogma tika pasludināts, ka katrā mazākajā Hostijas daļiņā ir klātesošs pats Kristus. Tātad mums ir jāizturas saskaņā ar šo dogmu. Saņemot svēto Komūniju uz rokas, mēs pakļaujam mūsu Kungu riskam, kad tiek zaudētas ļoti daudzas komunikantu daļiņas. Tās var pielipt pirkstiem un delnai, vai nokrīt zemē, jo starp priesteri un komunikantu nav patēnas kas to varētu novērst. Pēc savas pieredzes varu teikt, ka pat mūsu zemē, kur, paldies Dievam, Komūnija netiek dalīta uz rokas un mēs vienmēr izmantojam patēnu, pēc katras Mises uz patēnas vienmēr paliek dažas daļiņas. Bet, ja tās nav un notiek dalīšana uz rokas, mūsu Kungs tiek mīdīts kājām Viņa paša baznīcā un daudzās citās vietās. Mēs par to nedrīkstam klusēt, nedrīkstam teikt: labi, turpināsim, tas ir likumīgi, tas atļauts. Labi, tas ir likumīgi atļauts, tomēr mums par to ir jāaizdomājas. Tā ir pirmā ļoti smagā konsekvence, kas izplatījusies pa visu pasauli.

Pr. Pakva: Es gribētu piebilst. Reiz satiku kādu priesteri, kurš pabijis ieslodzījumā komunistiskās Ķīnas cietumā. Viņa māte kontrabandas veidā viņam piegādājusi nekonsekrētas hostijas un vīnu [lai viņš varētu svinēt Sv. Misi]. Pēc tam jau konsekrēto Hostiju viņš sadalījis mazākajos fragmentos, lai katrs priesteris ieslodzījumā varētu saņemt vismaz mazu Svētās Komūnijas daļiņu. Tā viņi centās darīt, un tas ir ļoti labs paraugs, kā izturēties pret katru mazāko Hostijas daļiņu.

Bīskaps: Šis piemērs ir ļoti uzrunājošs! Turpinot runāt par sekām, – otrkārt, daudzās zemēs pieaug Hostijas zādzības, tiešām šausminoši pieaug, mēs pakļaujam mūsu Kungu zādzībai.

Nākamā konsekvence – runājot objektīvi – lai nebūtu pārpratuma: es runāju nevis par pašu cilvēku, kas saņem Komūniju uz rokas, par viņa iekšējo attieksmi, bet par objektīvo situāciju.

Tātad, treškārt – veids, kā saņemt Kungu, Vissvētāko no svētākā – veids, kas mums šodien ir tik ļoti izplatīts – kājās stāvot, uz rokas, un ņemot ar savām rokām un pirkstiem, – parāda pilnīgu minimālismu, niecīgu daudzumu pielūgsmes žestu. Minimumu, tā vietā, kur attieksmē pret Vissvētāko no svētākā mums jārāda maksimums – tas loģiski izriet no mūsu ticības.

Un ceturtā konsekvence ir tā, ka šis veids – ielikt Vissvētāko delnā un tad atļaut, ka ticīgais to paņem pats ar saviem diviem pirkstiem un ieliek to pats savā mutē – šis žests ir ļoti līdzīgs parasta ēdiena uzņemšanai virtuvē, kafejnīcā, savā mājā. Mēs atrodamies situācijā, kad vienkārši trūkst īsta, skaidra, nepārprotama svētuma žesta. Tāpēc, es domāju, mums ir ļoti nopietni tas jāpārdomā.

Pr. Pakva: Vēl viens gadījums. Pirms vairākiem gadiem kāds cilvēks, kurš piedalījās Jāņa Pāvila II beatifikācijas Misē, teica: lūk, man ir maizes gabaliņš, ko viņi man iedeva. Un viņš to pārdeva eBay internetveikalā. Viņš nebija to nozadzis, viņš domāja, ka tas ir sava veida suvenīrs. Kolombo bruņinieki [katoļu brālības organizācija] samaksāja viņam. Viņi arī sazinājās ar eBay darbiniekiem, lai viņi šādas lietas vairs nepieļauj, jo tas, kā jūs teicāt, mums ir svētums.

Bīskaps: Tas ir tikai viens piemērs, bet tādu ir bezgala daudz. Mums jāpamostas. Mostieties! Apstājieties! Metieties uz ceļiem, pielūdziet savu Kungu! Tas ir loģiski. Ja eņģeļi debesīs, kā tas ir Atklāsmes grāmatā, krīt uz vaiga Jēra priekšā, bet mums taču ir Dieva Jērs Hostijā, viņi pielūdz, mēs nē. Kāpēc mēs to nedarām, ja jau eņģeļi pielūdz, “krīt uz vaiga” Kunga priekšā. Tad trīs gudrie atnāca uz Betlēmi un, kā teikts Rakstos, pielūdza, grieķu valodā proskinesis: īpašais pielūgsmes žests, krītot uz ceļiem un ar galvu pieskaroties zemei. Trīs gudrie šādā veidā pielūdz Kristus miesu! Un kāpēc mēs tā nedarām? Arī trīs sievietes, kuras pēc Kunga augšāmcelšanās Viņu satika, spontāni krita ceļos un skūpstīja kājas un pielūdza Viņu. Tieši tā ir rakstīts – “pielūdza”, ar proskinesis žestu.

Pr. Pakva: Tas vārds grieķu valodā vienkārši nozīmē pielūgsme.

Bīskaps: Tādā veidā darīja mūsu vectēvi un tēvi, kā tas ir paredzēts Latiņu ritā un pieņemot Komūniju uz mēles, tūkstoš gadu laikā. Un nav saprātīgi atcelt tūkstoš gadu ilgu tradīciju. Tāpēc, kad runa ir par Kunga godu, mums jācenšas darīt maksimāli, lai pielūgtu, pasargātu, apzinātos Viņu, nevis aprobežoties ar minimumu.

Pr. Pakva: Daži Latīņu rita liturģisti apgalvo, ka austrumu tradīcijas baznīcā, pareizticīgo baznīcā ticīgie saņem Komūniju, stāvot kājās, vai tas tā ir?

Bīskaps: Viņi tiešām pieņem kājās, taču jāņem vērā, ka mums ir divas dažādas liturģijas. Austrumu baznīcas ritā ir citi pielūgsmes žesti, kā krusta mešana un klanīšanās. Viņi izrāda pielūgsmes žestus Liturģijas laikā, pat aizskarot grīdu ar galvu, savukārt mēs ne. Latīņu ritā mēs nemetamies uz vaiga un neaizskaram grīdu ar galvu. Taču mēs metamies ceļos, vismaz tā tas ir bijis tūkstoš gadu garumā. Tā ir mūsu latīņu rita pielūgsmes forma (proskinesis), jo proskinesis – pielūgsmei, pagodināšanai ir jābūt! Un tā tas ir arī austrumu ritā.

Pr. Pakva: Pavisam nesen ASV bīskapi izdeva instrukcijas, lai tie, kas pieņem Komūniju, izpilda vieglu paklanīšanās žestu.

Bīskaps: Paldies Dievam! Bet viegla paklanīšanās ir minimums. Kāpēc mēs darām minimāli, ja varam darīt maksimāli?! Tur taču ir Kungs! Mūsu pāvests Benedikts XVI pēdējos piecus gadus rāda piemēru visai baznīcai, dodot Komūniju ticīgajiem tikai uz mēles, tiem stāvot uz ceļiem. Tas ir praktiskais maģistērijs. Viņš nolēma Svēto Komūniju dot tikai šādā veidā. Tā ir skaidra zīme, ko mums dod Kristus vikārs virs zemes. Bīskapiem vajadzētu pozitīvi reaģēt uz Svētā Tēva piemēru un to iedibināt savās diecēzēs.

Pr. Pakva: Dažas bīskapu konferences pasaulē un ASV ir ieguvušas īpašu atļauju – indultu, kas ļauj pieņemt Komūniju uz rokas, tāpēc cilvēki to nedara nepaklausības vadīti, bet ar atļauju. Bet jūs mūs mudināt to darīt ar lielāku pielūgsmes žestu, izrādot pielūgsmi, kad nākam pieņemt Komūniju.

Bīskaps: Es teiktu, ka ne tikai dažas bīskapu konferences, bet gandrīz visas bīskapu konferences pasaulē ir prasījušas piešķirt indultu Komūnijas pieņemšanai uz rokas. Tas ir ļoti skumji. Taču problēma ir citur, tā ir objektīvi problemātiska situācija. Tas taču skar Kunga godu! Runa nav par to, vai tas ir atļauti, jo objektīvi tas nes kaitējumu, aizskarot Kunga godu. Es gribu palīdzēt uzticīgajiem brāļiem bīskapiem pārdomāt, jo pāvests jau ir mainījis savu Komūnijas dalīšanas veidu. Tā ir zīme. Un kāpēc bīskapi ne? Mums Baznīcā ir jāsāk par to diskutēt bez tabu. Baznīcas vēstures gaitā ir bijušas lietas, kas kādā brīdī atļautas, bet vēlāk izrādījušās kaitīgas.

Pr. Pakva: Apdomājot to, kas ir kādā brīdī atļauts, jāvērš uzmanība, ka notiek tas, ko bīskapi nebija domājuši, jo parādās sekundāras sekas, kas īsti nesekmē ticības izaugsmi.

Bīskaps: Domāju, ka ir pienācis laiks visai Baznīcai uzdod jautājumu, kam mēs īstenībā ticam, kas ir Kungs? Kas ir Vissvētā Hostija – lieta vai Persona? Ja mēs iedziļināsimies šai lietā, es šaubos, vai mēs būsim apmierināti ar Svētās Komūnijas situāciju, kas tiek pieņemta rokā, stāvot kājās. Tas vienkārši nebūtu iespējams.

Pr. Pakva: Ir vēl divas lietas, kas mani satriec. Cilvēki pierod, ka viņi iet saņemt maizi un vīnu, bet nefokusē uzmanību uz to, ka tā nav maize un vīns. Tā ir Jēzus Kristus Miesa un Asinis, Dvēsele un Dievišķība. Un ka izmaiņas vīna un maizes substancē ir reālas, ko panāk Svētais Gars, kas nāk pār maizi un vīnu, pateicoties Kristus vārdiem, ko izrunā priesteris Kristus personā – tas panāk pārveidošanos. Cilvēkiem jāapzinās, ka viņi ieraduma pēc runā, ka iet pieņemt maizi un vīnu, pat priesteri un diakoni, un jāatceras, ka tā ir Kristus Miesa un Asinis. Izmaiņas attieksmē notiks tad, kad sāksim domāt un atgriezīsimies atpakaļ pie tā, ko tas nozīmē.

Bīskaps: Tas ir tāpēc, ka tas, kam mēs ticam, un tas, kā mēs godinām, ir nesaraujami saistīts. Tādā mērā, kādā es ticu, es uzvedos arī ārēji. Vai arī pretēji, tas, kā es daru lietas ieraduma spēkā, atstāj dziļu iespaidu uz manu iekšējo dzīvi un domāšanu. Tādējādi, ja es pieņemšu Vissvētāko kā parastu ēdienu, tas laika gaitā atstās uz mani iespaidu, ka tas ir salīdzinādams ar parasto ēdienu un var sākt runāt par svēto maizi. Un gluži pretēji, ja mēs sāksim uzlabot žestus, kas saistīti ar sakralitāti, ar pielūgsmi, tas arī atstās iespaidu uz ticību.

Pr. Pakva: Jūs stāstījāt, ko musulmaņu garīdznieki uzskata par svētzādzību.

Bīskaps: Reiz es piedalījos starpreliģiju dialoga pasākumā. Mēs apspriedām, ko konferences dalībnieku reliģijās nozīmē svētums. Musulmanis teica, ka viņiem vissvētākais ir korāna grāmata. Viņš teica, ka reiz kāds protestantu mācītājs gribējis viņu sveikt un paņēmis rokās korānu, pirms tam nemazgājot rokas. Imams teica, ka tas viņu iekšēji satrieca. Viņš publiski teica, ka musulmaņi, pirms ņemt rokās korānu, kas rakstīts arābu valodā, mazgā rokas, jo tā ir vissvētākā lieta.

Es par to domāju salīdzinājumā ar to, kas ir vissvētākais mums – Kungs Vissvētākajā sakramentā. Ja šis imams atbrauktu uz Rietumiem un ieietu katoļu baznīcā, kur ir ierasts viens vienīgs veids, kā pieņemt Komūniju – uz rokas, viņš redzētu cilvēku rindu, kas iet un ņem Komūniju ar saviem pirkstiem. Un dažkārt tas notiek lielā steigā. Un tad viņš jautātu katoļiem:

Musulmanis: Kas ir šī nelielā baltā maize?
Katolis: Tas ir mūsu Dievs.
Musulmanis: Tas ir simboliski?
Katolis: Nē, reāli, Kristus ir klāt ar savu Miesu, Dvēseli un Dievišķību.
Musulmanis: Viņš ir klāt tikai garīgi šajā maizē!
Katolis: Ne tikai garīgi, bet arī reāli, substanciāli.

Uz to musulmanis teiktu: Tātad, jūs šādi izturaties pret jūsu Dievu, svēto no svētākā? Man ir grūti noticēt, ka jūs tam ticat.

Domāju, ka mums būtu jāpārdomā, kādu cieņu citu reliģiju, citu konfesiju ticīgie, it īpaši pareizticīgie, izrāda svētumam. Šeit ir vēl viens piemērs. Pazīstu vienu brīnišķīgu dievbijīgu pareizticīgo sievieti. Pareizticīgo baznīcā pēc Liturģijas tiek dalīta svētīta maize, kas nav konsekrēta, bet tikai svētīta, ko sauc par antidoru. Viņi to saņem rokā, jo tā nav Kristus miesa. Šai sievietei bija tik liela cieņa pret šo svētīto maizi, ka viņa raudāja, kad redzēja, ka viens fragments ir nokritis zemē. Viņa zināja, ka tā nav Kristus miesa, jo viņa jau bija saņēmusi Svēto Komūniju Liturģijas laikā. Viņa man to žēlojoties paskaidroja. Citu reizi viņa teica, ka paņēmusi uz mājām šo svētīto maizi ietītu papīrā. Pēc tam, kad maize bija apēsta, viņa man piezvanīja, jautājot, ko darīt ar papīru, kurā bija ietīta svētītā maize? Viņa nevarēja to izmest miskastē, bet ar cieņu sadedzināja. Tā ir viena pareizticīgā ticīgā attieksme pret svētītu maizi, nevis Kunga Miesu. Ko šī sieviete teiktu, ja viņa redzētu, kā mēs izturamies pret mūsu Kungu, dalot Komūniju uz rokas?

Pilns raidījums https://www.youtube.com/watch?v=LT0FGB24l8M