27 gadu vecumā Pridmoram bija viss, kam pēc pasaules standartiem vajadzētu darīt cilvēku laimīgu: daudz naudas, sporta mašīnas, meitenes, ietekme savās aprindās, taču iekšēji viņš izjuta dzīves bezjēdzību un lielu tukšumu. Atskatoties pagātnē, Džons filmu slavināto gangstera dzīvi pēc savas pieredzes sauc par “nožēlojamu”.

Pēc pastrādātas slepkavības Džons ar pārsteigumu atskārta, ka viņš pilnīgi vienaldzīgi uztver to, ka ir atņēmis citam cilvēkam dzīvību un ka no dienas dienā ievaino citus. Kā viņš atzīstas savas dzīves stāstā – vecāku šķiršanās viņam pusaudža gados “salauza sirdi”, un viņš pieņēma lēmumu neļauties mīlestībai, lai netiktu vairs sāpināts.

Grēksūdze atgrieza viņam dzīves garšu, tā bija kā piedzimšana no jauna: “Es sajutu savā sirdī, ka man ir piedots, jo grēks bija mani nogalinājis, bet atzīšanās mani atgrieza dzīvē. Es devos uz grēksūdzi, pirmo reizi mūžā, un pēc tam trīs dienas raudāju. Es nevarēju beigt raudāt, jo Dieva žēlsirdība tik dziļi pieskārās manai sirdij... Es aizgāju uz grēksūdzi un sapratu, ka grēks, ko biju darījis, mani pamazām iekšēji bija nogalinājis.”

Reiz, kad Pridmors cietumā stāstīja ieslodzītajiem par savas kriminālās dzīves gaitām un atgriešanos, kāds viņam pajautāja par ilgāku termiņu, ko viņš “nosēdēja” cietumā. Eks-gangsteris atbildēja, ka 27 gadi bez Dieva bija nāves spriedums, “jo tad, kad dzīvoju bez Dieva, biju kā miris, bet tagad esmu dzīvs”.

Pridmors iedrošina ikvienu dalīties ar citiem cilvēkiem piedošanas pieredzē, ko ir saņēmis no Dieva, tāpēc ka tas var palīdzēt “izmainīt cilvēku dzīvi”.