Starp kardināliem jau vairākas dienas cirkulē jauns, pārdomas stimulējošs dokuments ar parakstu: "Demos II". Tas nepārprotami atsaucas uz "Šodienas Vatikānu" - memorandu, kas tika izplatīts starp kardināliem 2022. gada martā un ko bija parakstījis "Demos" (šeit), kurš, kā vēlāk atklājās, bija desmit mēnešus vēlāk mirušais kardināls Džordžs Pels.

Jaunajā Demosa dokumentā kardinālu kolēģijas locekļu (nākamā konklāva vēlētāju) uzmanībai un pārdomām tiek piedāvātas septiņas prioritātes, lai "atgūtu un atjaunotu patiesības, kas daudzu kristiešu vidū ir lēnām aptumšotas vai zudušas".

Prioritāšu sarakstam seko praktiski paskaidrojumi ar cerību "palīdzēt rīkot nepieciešamās sarunas par to, kādam jābūt Vatikānam nākamā pontifikāta laikā", lai novērstu tagadējā pontifikāta radīto jucekli un krīzi.

*****

Valstij, kas uzskata, ka tā var atņemt visneaizsargātāko cilvēku dzīvības, piemīt "būtiska totalitārisma" iezīmes, pat ja tā ievēro "demokrātiskus noteikumus"- skaidroja Jānis Pāvils II. Tādējādi likums piekāpjas spēcīgāko gribas priekšā.

*****

/Aldo Maria Valli/

Jūs jau pazīstat bīskapu Robu Mutsaertu, Hertogenbošas diecēzes palīgbīskapu Nīderlandē. Blogs Duc in altum vairākkārt ir rakstījis par viņa publikācijām [arī civitas.lv tulkojumā, šeit un šeit, itāliski šeit]. Bīskaps ir iedrošinoša balss šajā ārkārtējā apjukuma laikā.

Arī savā personīgajā blogā [šeit] holandiešu bīskaps pauda nostāju pret Fiducia supplicans, aizstāvēja bīskapu Striklendu un neslēpa savu kritiku sinodes par sinodalitāti sakarā. 

Tagad, intervijā ar Havjeru Ariasu (Javier Arias, šeit), viņš saka: "Baznīcai šis ir ārkārtīgi juceklīgs laiks. Viens no pāvesta galvenajiem uzdevumiem ir ieviest skaidrību tur, kur valda apjukums. Turpretī pāvests Francisks atbild uz jautājumiem selektīvā veidā (uz dažiem dubia viņš tā arī nekad nav atbildējis), un viņa atbildes bieži vien pieļauj vairākas interpretācijas. Tādējādi pāvests rada vēl lielāku neskaidrību un šķelšanos."

"Apsveriet," saka bīskaps, “kāda ir Amoris laetitia atbilde uz jautājumu: vai ir atļauts saņemt Svēto Komūniju tiem, kas nav žēlastības stāvoklī ? Baznīcas nepārprotamā atbilde vienmēr ir bijusi skaidrs "nē". Turpretī Amoris laetitia satur daudzus apgalvojumus, kuru neskaidrība pieļauj tādas interpretācijas, kas ir pretrunā ar ticību vai morāli, taču neapgalvojot to atklātā veidā".

Fiducia supplicans "arī ir problemātiska". Mums jārunā ļoti skaidri. "Vai priesteris var svētīt grēciniekus? Protams, var. Vai viņš var svētīt grēku? Acīmredzami nē. Tieši šajā ziņā Fiducia supplicans ir novirze. Deklarācijā ir teikts, ka homoseksuālas savienības var svētīt, taču šāda doktrīna ir pretrunā ar Katoļu Baznīcas mācību, tāpēc ir izcēlusies liela diskusija. Divdomību neatrisina arī tas, ka, atbildot uz kritiku, kardināls Fernandess, mākslīgi nodala pāri no savienības - jo šādam nodalījumam nav jēgas. Galu galā, ja ir savienība, tad ir arī pāris. Nepalīdz arī pāvesta Franciska apgalvojums, ka priesteri cietumos varot svētīt pat lielākos noziedzniekus. Protams, to var darīt; taču garīdznieki nesvēta noziedznieku darbības. Es varu svētīt zagļus, bet ne zādzību. Es varu svētīt homoseksuāļus, bet ne viņu savienību. Es neizslēdzu, ka pāvests Francisks spers tālākus soļus šajā virzienā. Mēs zinām, ka tur, kur nav pēctecības, tur ir Tradīcijas pārrāvums. Divu tūkstošu gadu laikā mēs neko līdzīgu neesam redzējuši, un to, ka ir pārrāvums ar Tradīciju, apliecina pret deklarāciju vērstā reakcija. Divtūkstoš gadu laikā mēs vēl nekad nebijām pieredzējuši, ka tik daudz cilvēku – pat vesels kontinents - iebilstu pret Romas deklarāciju".

Attiecībā uz pāvesta attieksmi pret bīskapu Striklendu bīskaps Mutsaerts saka: "Todos, todos, todos, " pāvests Francisks atkārto: visi ir laipni gaidīti. Bet vai mēs varam par to būt pārliecināti? Patiesībā šķiet, ka tradicionālisti ir izņēmums. Traditiones custodes tonis ir skarbs. Vien padomājiet par epitetiem, kas tiek lietoti attiecībā uz tiem, kuri mīl Tradīciju: "sastingušie" (rigidi) ir vislaipnākais no tiem. Pietiek kādiem lūgt svinēt tradicionālo Misi, lai viņi tiktu marginalizēti. Tāds nosvērts cilvēks kā bīskaps Striklends tika atstādināts, turpretī pret Vācijas un Beļģijas bīskapiem, kuri atkārtoti atbalsta izmaiņas Baznīcas mācībā un morālē, netika vērsta nekāda darbība".

Runājot par straujo dekristianizācijas procesu Eiropā, bīskaps citē angļu rakstnieku Čestertonu, kurš apraksta daudzus vēstures brīžus, kad šķita, ka kristietībai ir lemts izzust. Taču Ikreiz, kad ticība un Baznīca tika uzskatītas par mirušām, tās vajātāji padevās. Katru reizi notika pilnīgi negaidīta atdzimšana. Arī tagad šķiet, ka Baznīcai tuvojas gals, taču situācija var mainīties. Protams, vienmēr ir dzirdamas balsis, kas aicina pielāgoties laikmetam: Baznīcai ir jābūt uzmanīgai pret laikmetu, kurā tā darbojas, ja vien tas nenozīmē ticības pielāgošanos. Jebkurā gadījumā latiņas pazemināšana nav risinājums. Izpatīkot pasaulei, ticība vienmēr izplēn. Baznīca vienmēr ir izdzīvojusi tur, kur ir saglabājusies tās identitāte, - to reformējot, attīrot un atdzīvinot. Iespējams, ka katastrofāla finansiālā krīze [Baznīcā] palīdz atgriezties pie tā, kas patiešām ir svarīgs, pie ticības būtības. "Baznīca beidzot atkal varēs skaidri pateikt, kas tai ir dārgs: dvēseļu glābšana. Nekas cits. Tas tuvinās Baznīcu Evaņģēlijam. Tā ir uzvara. Tātad būs iespējas izaugsmei".

Par bīskapiem un kardināliem, kurus apsūdz par šķelšanās radīšanu, jo viņi pauž viedokļus, kas atšķiras no pāvesta viedokļa, monsinjors Mutsaerts saka: "Baznīcas vienotība netiek veicināta klusējot. Vatikāna vēstījumos paustā neskaidrība rada apjukumu. Tas grauj Baznīcas uzticamību, liekot cilvēkiem zaudēt ticību un dažiem izmisumā pamest Baznīcu, bet mums viņi ir jāiedrošina un jāmudina nekad Baznīcu neatstāt.”

Nerimstas diskusijas par svētībām homoseksuāliem pāriem. Nepārtrauktās intervijās pāvests Francisks “pielej eļļu ugunij", līdz pēdējam aizstāvot "Fiducia supplicans" deklarāciju. Šķiet, ka pāvests pilnībā ignorē to, ka veselas bīskapu konferences, atsevišķu bīskapu visā pasaulē un laju paustais deklarācijas noraidījums izsaka Dieva tautas sensus fidei, nevis "mazu ideoloģisku grupu" opozīciju, kā viņš to apgalvo jaunā intervijā, kurā, lai "saduļķotu ūdeni", viņš apstiprina nepatiesu narratīvu. 

"La nuova bussola quotidiana" redaktora Rikardo Kašoli (Riccardo Cascioli) raksts paskaidro, kādiem mērķiem ir pakārtoti šie paziņojumi. 

*****