Kāpēc es nostājos pret pāvesta Franciska herētisko baznīcu? Atbilde uz bīskapa E. Pavlovska jautājumiem.

Piektdiena, 11 Decembris 2020 10:35

/ Pr. Aleksandrs Stepanovs/

Tuvojas Adventa trešā svētdiena. Tā ir Jāņa Kristītāja svētdiena. Evaņģēlijā viņš sevi sauc par “saucēja balsi tuksnesī”, norādot, ka šis pasaules tumsā drīz atspīdēs patiesā Gaisma. Šī noskaņojuma garā publicēju savu paplašināto liecību, kas ir rakstīta kā atbilde uz bīskapa E. Pavlovska jautājumiem. Tumsa Baznīcā ir liela, kuras katalizātors ir Horhe Mario Bergolio, bet tuvie Kristus dzimšanas svētki mums dot stipru cerību, ka tumsības spēki neuzvarēs.

 

******

Slavēts Jēzus Kristus! Dārgais Brāli priesterībā. Sakarā ar Tavām publikācijām Portālā Civitas.lv un arī no saņemtajām ziņām no draudzes locekļiem par Tavu homīliju saturu, priesteriem un bīskapiem ir radušās neskaidrības par šo publikāciju saturu un mērķi. Tāpēc mēs visi lūdzam sniegt rakstisku paskaidrojumu savam viedoklim atbildot uz šādiem jautājumiem:

1.Kādas izmaiņas pāvesta Franciska laikā notikušas liturģijā?

2.Kādas izmaiņas pāvesta Franciska laikā notikušas citās ("visās") Baznīcas jomās?

3.Kādā veidā Pāvests Francisks veido "jaunu Baznīcu" atšķirībā no iepriekšējiem pāvestiem?

4.Kas ir domāts ar pāvesta Franciska reformu pretēji "īstajai"koncila interpretācijai?

5. Ar ko Karls Rāners un viņa skolas piekritēji līdzvērtīgi protestantiem, marksistiem un masoniem?

6. Ar kādiem kristietības un Baznīcas ienaidniekiem pāvests Francisks slēdz paktus?

7. Kas konkrēti liecina par to, ka pāvests Francisks vēršas pret Baznīcas ticību, nevis to padziļina?

 

Dieva svētību vēlot,

Bīskaps Edvards Pavlovskis

 

*******

 

Lai Viņam ir mūžīgi slava, bīskap!

Dārgais bīskap, paldies par jūsu pūlēm lasīt manus rakstus un par vēstuli, kurā lūdzat paskaidrot vairākus jautājums. Pirms es atbildu uz Jūsu jautājumiem, arī man ir jautājumi Jums, citiem bīskapiem un priesteriem.

Noteikti ordinārijam ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums pieprasīt paskaidrojumus no savas diecēzes priesteriem, ja viņu pastorālā darbība, homīlijas un publikācijas izsauc pretrunīgas reakcijas. Taču vai bīskapiem, kā partikulārās Baznīcas ganiem, nav tāds pats pienākums rūpēs par universālo Baznīcu uzdot jautājumus arī pāvestam, ja viņa darbība izsauc pretrunīgas reakcijas un ir pretrunā ar Baznīcas mācību? Vai tiešām pāvesta Franciska darbība un mācība Jums neizsauc pretrunīgas reakcijas nevienā jautājumā, un viss, ko viņš dara un saka, tiek attaisnots tikai tāpēc, ka viņš ieņem Romas bīskapa sēdekli?

Pēdējā pontifikāta laikā Baznīcas vadlīnijas ir krietni izmainījušās, un brīžiem pat ir grūti atpazīt to Baznīcu, ko pazinām pirms desmit gadiem, it īpaši jau Covidlaikmetā, kad Svētā Mise kļuva par fakultatīvu pasākumu, kā jebkurš izklaides vai sporta pasākums. Daudzas katedrāles un baznīcas svētdienās bija slēgtas, un tagad ir ļoti grūti pārliecināt ticīgos atgriezties, jo viņi sadzirdēja aicinājumu “palikt mājās” un redzēja garīdznieku attieksmi, kas viņus pārliecināja, ka ticība un publiskais Dieva kults, kas nepieciešams pestīšanai, vērtību skalā atrodas ļoti zemā pozīcijā. Tāpēc ir iespiedies atmiņā bīskapa J. Buļa aicinājums Krusta ceļa noslēgumā šī gada 14. augustā, kad, skatoties uz tukšu sakrālo laukumu, bīskaps aizkustināts teica: “Lūdzu, atgriežaties baznīcā!”

Pāvests Francisks bija pirmais, kas universālajai Baznīcai deva piemēru, aizslēdzot sv. Pētera baziliku, kaut gan ir skaidrs, ka baznīcas ievērojot visus drošības pasākumus nav infekciju perēklis.

 

Ir arī citi jautājumi par Franciska pontifikātu. Kaut vai ņemot vērā tikai tos faktus, ko es minēju savā liecībā, faktus, kas demoralizē tūkstošiem katoļu, sākot ar reliģisko relatīvismu, kas ir nepārprotami pausts Abu Dabī deklarācijā par universālo brālību un attīstīts jaunajā enciklikā Fratelli tutti, propagandējot humānismu bez Kristus.

 

Kāpēc jūs kā bīskapus nešokēja elkdievības rituāls Vatikāna dārzos, kurā aktīvu dalību ņēma pāvests Amazones sinodes sākumā, svētījot inku dievības Pačamamas statuju? Vai jūs reaģējāt uz to? Parakstījāt kādu petīciju? Paskatīsimies uz šo notikumu no citas, hipotētiskās puses. Teiksim, ja jūsu diecēzes seminārists savas pastorālās prakses laikā būtu organizējis vai piedalījies pagānu rituālos, vai jūs viņu vispār būtu iesvētījis par priesteri? To pašu jautājumu var uzdot arī attiecībā uz Romas bīskapa Horhe Mario Bergolio apzinātu dalību Pačamamas rituālā Vatikāna dārzos. Līdz ar to Baznīcā tika atvērti jauni garīgi procesi, kā to labi var redzēt pagānu rituālā, kas notika Miltonas draudzes baznīcā Jaundienvidvelsas (New South Wales) štatā Austrālijā šī gada 28. augustā pirms precētā diakona iesvētīšanas. Pirms septiņiem gadiem kaut kas tāds nebūtu iedomājams. Lūk, viens no spilgtiem piemēriem par konkrētām izmaiņām Baznīcas dzīvē.

Jaunās inkulturētās Zairas misāles nākšana klajā šī gada decembrī, šos procesus tikai pastiprina. Šim notikumam veltītās grāmatas ievadā Bergolio apsola, ka tiks izstrādāts arī jaunais Amazones rits, kas sevī ietvers pagānu tautu elementus. Vai tas nav bruģēts ceļš uz apostāzi Katoliskajā Baznīcā?

 

Un vai tas tiešām atbilst Katoliskās Baznīcas mācībai, ka pēc ģimenei veltītas ārkārtējās sinodes daudzas bīskapijas ir izdevušas vadlīnijas jaunai pastorālai pieejai dot Svēto Komūniju katoļiem, kuru laulība ir spēkā, bet kas ir stājušies civillaulībā ar citu personu? Kāpēc jūs kā bīskapu nešokē tas, ka šī jauna pastorālā prakse tiek piekopta arī Vatikānā, kur šī gada februāra sākumā sv. Pētera bazilikas kriptā kardināls Sorondo iedeva Svēto Komūniju Argentīnas prezidentam, kurš dzīvo atklātā konkubinātā un par savas politiskās darbības programmu ir izvirzījis abortu legalizāciju valstī? Lūk, vēl viens spilgts piemērs, kas parāda izmaiņas Baznīcas morālē un pastorālajā praksē.

 

Šādas izmaiņas notiek arī veselu partikulāro Baznīcu ietvaros. Kāpēc neuzdodat jautājumus saviem brāļiem bīskapiem Vācijā, kā to izdarīja Ukrainas bīskapi, jo Vācu katoļu baznīcas “sinodālais ceļš” revolucionāri maina Baznīcas mācību morāles un seksualitātes jomā, virzot uz priekšu homoseksuālo lobiju destruktīvo politiku attiecībā uz ģimeni un laulību. Romas bīskaps pēdējā mēneša laikā ir vairākkārt atbalstījis šo ideoloģiju veicinošos spēkus ar saviem vārdiem un divdomīgiem žestiem: pietiek minēt pāvesta Franciska atzinību Argentīnas karmelītei māsai Monikai Kremonai un viņa tikšanos šī gada 17. septembrī ar transpersonu vecākiem, kas pārstāv grupu Tenda di Gionata, apliecinot viņiem, ka “Dievs mīl jūsu bērnus tādus, kādi viņi ir”, tādējādi abos gadījumos panicinot Baznīcas mācību par dabisko likumu un ignorējot Ticības mācības kongregācijas dokumentu Cura pastorale delle persone omosessuali (1986), kas nāca klajā ar kardināla Jozefa Racingera parakstu. Šis dokuments īpaši uzsver, ka “nepieciešams atteikt atbalstu jebkurai organizācijai, kas cenšas sagraut Baznīcas mācību, izturas pret to divdomīgi vai to pilnībā atstāj novārtā” (n.17).

Šim LGBT+ lobija atbalstam pievienojās arī pasaules līmeņa skandāls, saistīts ar Bergolio apgalvojumiem dokumentālajā filmā “Francesco” (sk. Pāvests Francisks veicina homoherēziju un Pāvests un geju kopdzīve, Vatikāna valsts sekretariāts pasliktina lietas).

Lūk, vairāki konkrēti piemēri, kā pāvests Francisks patvaļīgi ignorē Baznīcas dokumentus un ievieš neadekvātas izmaiņas pastorālē.

 

Turpretī Ukrainas bīskapu konferences Ģimenes komisijas vadītāji bīskapi Radoslavs Zmitrovičs (Radosław Zmitrowicz) un Jans Ņemecs (Jan Niemiec) 2020. gada 15. februārī nosūtīja correctio fraterna vācu bīskapam Haineram Koham (Heiner Koch), Vācu bīskapu konferences Ģimenes un laulības komisijas vadītājam. Ukrainas bīskapi uzsver: “LGBT aprindas izvērš masīvu ideoloģisku uzbrukumu mūsu jaunatnei un bērniem, lai tos demoralizētu. Minētās organizācijas savu darbību un propagandu attaisno, balstoties uz “jaunu Vācijas bīskapu skatījumu”. Mums sāp, redzot, ka LGBT propaganda atsaucas uz jūsu formulējumiem, lai cīnītos ar kristietību un visiem tiem, kuri atzīst īsto antropoloģiju, kas balstās uz Svētajiem Rakstiem un dabisko likumu”.

 

Savukārt pāvests Francisks pēc tikšanās ar jauno Vācu bīskapu konferences prezidentu  monsinjoru Georgu Betcingu (Georg Bätzing), kas notika šī gada 27. jūnijā, pilnībā atbalstīja Vācu bīskapu “sinodālā ceļa” idejas. Daloties iespaidos pēc tikšanās ar Baznīcas augstāko morālo autoritāti, monsinjors GeorgsBetcings uzsvēra (un tas netika publiski labots vai atsaukts), ka “pēc intensīvas domu apmaiņas ar Svēto Tēvu es jūtos iedrošināts turpināt iesākto ceļu”, jo “pāvests ciena šo projektu”. Turklāt Betcings Vācu baznīcas “sinodālo ceļu” saista ar universālo Baznīcu: “Man bija ļoti svarīgi paskaidrot, ka Baznīca Vācijā iet šo ceļu, apzinoties, ka tā vienmēr ir saistīta ar universālo Baznīcu”. [Vatikāna ziņu portāla ziņa šeit]. Lūk, konkrēts piemērs par izmaiņām, kas pagaidām tikai top vienas partikulārās Baznīcas laboratorijā, tāpat kā tas notika Amazones sinodes laikā, bet kas jau tagad atstāj destruktīvu iespaidu uz Baznīcas dzīvi.

 

Latvijas bīskapi klusē. Šī klusēšana tiek interpretēta kā piekrišana daudzām doktrinālām un pastorālām izmaiņām, kas notiek pāvesta Franciska baznīcā un kas lēnām ienāk arī Latvijas Baznīcā, un bīskapi klusējot to apstiprina, tādējādi atstājot ticīgos apjukumā un, es teiktu, pat ieļauno.

 

Lūk, viens ieļaunojuma piemērs no mūsu Baznīcas dzīves. Ļoti daudzi katoļi uzdod jautājumus, kā tas ir iespējams, ka bīskaps Jānis Bulis ir akceptējis naudu no masonu ložām Mindauga bronza statujas novietošanai Aglonas bazilikas sakrālajā laukumā? Ekskursijas veidā daudzi tur ved savus draugus un paziņas, un viņi lasa pieminekļa ziedotāju sarakstu, kas iegravēts uz pieminekļa pamatnes un kur starp vairākām organizācijām ir minētas “Biedrība Latvijas lielloža” un “Lietuvos Laisvuju mūrnieku didžioji lože” (skat. pievienoto foto). Jautājums ir ne tikai par to, kāpēc nauda tika pieņemta no Baznīcas ienaidniekiem, bet arī, ja tā bija tikai neuzmanīga pārskatīšanās vai manipulācija, tad kāpēc tā netika atdota un šo organizāciju vārdi joprojām nav izdeldēti no pieminekļa pamatnes?

 

*****

 

Pārejot pie Jūsu jautājumiem, saprotu, ka Jūs no manis negaidāt akadēmisku tekstu ar atsaucēm, tāpēc atbildēšu šajā e-pastā rakstiski brīvā formā, pieliekot tikai dažus linkus uz dokumentiem un rakstiem, ko uzreiz varēsiet izpētīt internetā.

1) Kādas izmaiņas notika liturģijā?

Pāvests Francisks ir ierosinājis un apstiprinājis jauno “Tēvs mūsu” lūgšanas variantu, kas ievieš izmaiņas pretēji 2000 gadu senai tradīcijai, ko ir lūgušies simtiem paaudžu, un kas jau ir izmantota jaunajā Itālijas misālē, kas nākusi klajā šī gada septembrī; tam pievienojās vēl citas izmaiņas, kas skar “Gods Dievam augstumos” himnu un konsekrācijas vārdus. Taču tam seko arī citas partikulārās baznīcas. “Tēvs mūsu” lūgšanas jaunais variants potenciāli sašķels katru draudzi, kur tas tiks praktizēts, jo lielāka daļa draudzes locekļu lūgsies lūgšanu, ko ir iemācijis mūsu Kungs un ko Baznīcas Tradīcija mums ir nodevusi cauri gadsimtiem. Tādējādi Franciska darbība veicina šķeltniecību.

 

2) Kādas izmaiņas pāvesta Franciska laikā notikušas citās (visās) Baznīcas jomās?

7) Kas konkrēti liecina par to, ka pāvests Francisks vēršas pret Baznīcas ticību, nevis to padziļina?

Atbildot uz šiem jautājumiem, uz kuriem jau daļēji esmu atbildējis, vēlos pievērst uzmanību vairākām protesta vēstulēm un petīcijām, kas kopš 2015. gada seko viena pēc otras, kurās tiek apkopotas gan izmaiņas Baznīcas mācībā, gan detalizēti skatītas un pamatotas bīstamas herētiskas domas, ko pauž pāvests Francisks. Lūdzu Jūs veltīt laiku un iedziļināties šo petīciju argumentos, ja vēlaties saprast problēmas būtību un manu nostāju.

Pētniece un žurnāliste Maike Hickson no Lifesitenews ir apkopojusi ļoti iespaidīgu atklāto vēstuļu un petīciju skaitu, kas sešu gadu laikā tika sūtītas pāvestam Franciskam un uz kurām netika saņemtas atbildes (skat. Before Pope Francis was accused of heresy, Catholics reached out to him numerous times). Es šeit minēšu tikai dažas atklātās vēstules un petīcijas, kas parāda ne tikai izmaiņas Baznīcas dzīvē, bet arī herētisko pāvesta Franciska mācības raksturu.

  • Vispirms jāpiemin 2016. gada 14. novembra četru kardinālu dubia vēstuleun viņu pazemīgs lūgums pāvestam pieņemt viņus audiencē, kas joprojām četru gadu laikā nav noticis ar dialogu mīlošo pāvestu.
  • gada 23. septembrī tika publicēts aicinājums Correctio Filialis, kurā priesteri, universitātes profesori un Baznīcas darbinieki,vēršoties pie pāvesta,apgalvo, ka pāvesta Franciska apustuliskais pamudinājumsAmoris laetitiasatur septiņas herētiskas pozīcijas: “Jūsu Svētība, mēs esam spiesti Jūs aicināt laboties sakarā ar herēziju izplatīšanu, ko sekmē apustuliskais pamudinājums Amoris laetitia, kā arī citi Jūsu Svētības vārdi, darbi un nolaidība”.
  • gada 30. aprīlī nākusi klajā vēl viena iniciatīva, kas šoreiz bija adresēta bīskapiem. Šajā iniciatīvā ņēma dalību teologi, universitātes profesori un Baznīcas darbinieki, kas ir saistīti ar Katoliskās Baznīcas konservatīvajiem spēkiem. Savu uzaicinājumu viņi sauc par “par pēdējo resursu, lai stātos pretī kaitējumam, ko vairāku gadu garumā ir radījuši pāvesta Franciska vārdi un darbība, izraisot vienu no ļaunākajām krīzēm Katoliskās Baznīcas vēsturē”. Šī teologu grupa vēršas pie bīskapiem, “pārmetot pāvestam Franciskam kanonisko herēzijas noziegumu un pieprasot bīskapiem rīkoties, lai izbeigtu smago herētiskā pāvesta situāciju Baznīcā.”  Vēstules autoriem galvenokārt rūp dvēseļu pestīšana, tāpēc viņi publiski lūdz bīskapus, “kā mūsu garīgos tēvus, Kristus vikārus viņiem uzticētajā jurisdikcijā, nevis kā Romas pāvesta vikārus, publiski aicināt pāvestu Francisku atteikties no herēzēm, ko viņš ir apliecinājis”. Starp dažām herēzēm, ko viņi piemin, ir tādas, kuru izcelsme ir saistīta ar apustulisko pamudinājumu Amoris Laetitia, kas atvēra ceļu daudzām bīskapu izdotām vadlīnijām, kas atļauj katoļiem, kuru laulība ir derīga, bet kas izveidojuši jaunu civilās laulības savienību, saņemt Svēto Komūniju, pretēji mūžīgai Baznīcas mācībai. Pilnu šīs atklātās vēstules tekstu lasiet šeit.
  • Visbeidzot, cita un mazāka mēroga iniciatīva, kurai piemīt tāds pats spēks un pamatota argumentācija, ir Skotijas Vestrejas eremītu grupas deklarācija (Westray hermits), ko vada tēvs Stefans de Kerdrel (Stephen de Kerdrel). Eremīti skaidri norāda, ka mūsdienu nepieredzētā krīze Baznīcā ir saistīta ar pāvesta Franciska herētiskajām idejām. Pilns deklarācijas teksts šeit.

 

3) Kādā veidā Pāvests Francisks veido "jaunu Baznīcu" atšķirībā no iepriekšējiem pāvestiem?

 Veids, kādā tiek veidota jauna Baznīcas doktrīna, ir divdomība un doktrinālais relatīvisms. Kādā veidā tas notiek, to ļoti labi savā pēdējā Fratelli tuttianalīzē atmasko monsinjors Vigano, kas sakarā ar 274. paragrāfu cita starpā raksta:

Uzstādījums “mēs, dažādu reliģiju ticīgie, zinām, ka mūsu liecība par Dievu nāk par labu mūsu sabiedrībām” ir apzināti divdomīgs: “padarīt Dievu klātesošu” patiesībā neko nenozīmē, jo Dievs ir klātesošs pats par sevi. Plašā nozīmē, ja kāds domā “panākt, lai Dievs būtu klātesošs ar vienas vai vairāku reliģiju klātbūtni”, pretstatā “atkāpšanās no reliģiskajām vērtībām”, kas minēta 275. punktā, kā teksts, šķiet, liek domāt, ka ierosinājums ir kļūdains un ķecerīgs, jo tajā pašā līmenī tiek likta dzīvā un patiesā Dieva dievišķā Atklāsme ar viltus reliģijām, kas Svētajos Rakstos sauktas par prostitūciju. Apgalvot, ka viltus reliģiju klātbūtne “dod labumu mūsu sabiedrībai”, ir vienlīdz ķecerīga, jo tā ne tikai aizskar Dieva Majestāti, bet arī leģitimizē disidentu rīcību, piedēvējot nopelnus, nevis atbildību par dvēseļu pazudināšanu un kariem, ko pret Kristus Baznīcu ved ķeceri, musulmaņi un elku pielūdzēji. Šis fragments ir aizvainojošs arī tāpēc, ka tas slēpti nozīmē, ka šis “labums mūsu sabiedrībai” radies, “arī mācoties no daudzām mūsu vājībām un neveiksmēm”, kur patiesībā “vājības un neveiksmes” ir attiecināmas uz sektām un tikai netieši un “per accidens” uz Baznīcas cilvēkiem.

 

  1. Kas ir domāts ar pāvesta Franciska reformu pretēji "īstajai" koncila interpretācijai?
  2. Ar ko Karls Rāners un viņa skolas piekritēji līdzvērtīgi protestantiem, marksistiem un masoniem?

 Tā kā šie divi jautājumi ir saistīti ar izcila dominikāņu teologa Džovanni Kavalkoli (GiovanniCavalcoli) citātu, tad es labprāt gribētu Jūs iepazīstināt ar viņa blogu, kurā viņš publicē filozofiskus, teoloģiskus un pastorālus rakstus (https://padrecavalcoli.blogspot.com). Tā ir iespēja sakontaktēties nepastarpināti ar dominikāņu teologu un gūt atbildes tieši no avota. Savukārt es domāju, ka pāvests Francisks ir tikai uzticīgs Vatikāna II koncila īstenotājs, kas iet pat vēl tālāk. Lai par to pārliecinātos, pietiek aplūkot Abu Dabī deklarācijas kontraverso citātu un to salīdzināt ar Koncila deklarāciju Nostra aetate, kas to iedvesmoja.

Ja Nostra aetate (n. 5)uzsver negatīvo aspektu, tikai noraidot diskrimināciju: “Tāpēc Baznīca jebkādu diskrimināciju vai vajāšanu rases, ādas krāsas, dzīves apstākļu vai reliģiskās pārliecības dēļ noraida kā svešu Kristus garam”, tad deklarācijā par “Cilvēcisko brālību” Francisks iet daudz tālāk, uzsverot Dieva gribas pozitīvo aspektu attiecībā uz citām reliģijām, tādējādi noraidot Kristu kā vienīgo Glābēju: “Brīvība ir katras personas tiesības: ikvienam jābauda ticības, domas, tās izteiksmes un darbības brīvība. Plurālisms un reliģiju, ādas krāsas, dzimuma, rasas un valodas dažādība ir dievišķās gudrības griba, ar kuru Dievs ir radījis cilvēciskās būtnes”. 

Sakarā ar ļoti specifisku Jūsu teoloģisko interesi par Karla Rānera teoloģiju, būtu nepieciešams uzrakstīt izvērstu akadēmisku rakstu, taču šeit nav iespējams un nav vajadzības tam veltīt laiku. Taču nākotnē ceru apmierināt Jūsu interesi un veltīt tam rakstu sēriju par Rānera teoloģijas postošo ietekmi uz mūsdienu Baznīcas masīvu sekularizāciju, jo, lai to saprastu, ir nepieciešams padziļināti analizēt Rānera teoloģijas filozofiskos pamatus, viņa gnozeoloģiju, un tādējādi viņa filozofiskās domas skolotājus kā Martinu Haidegeru un līdz ar to arī Kantu un Hēgeli.

Kādas ir Rānera teoloģijas uzvaras pazīmes Baznīcas dzīvē? Kā to skaidri formulē Stefano Fontana, mēs to pamanīsim, ja redzam, ka

  • Baznīcā uzvar tendence pastorālajai darbībai apsteigt doktrīnu;
  • vairs nav iespējams runāt par augstākiem baušļiem;
  • dogma ir interpretācijas auglis;
  • Baznīcā viss atrodas iekš vēstures;
  • nav starpības starp laicīgo un sakrālo vēsturi;
  • atklāsme notiek pasaulē, nevis Baznīcā;
  • praktiskā darbība dod ieguldījumu patiesības radīšanai;
  • Evaņģēlijam nav jēgas, ja vien tas neizgaismo kādu konkrētu situāciju;
  • Baznīcas seksualitātes morāle ir pārsniegta;
  • vairs nevar runāt par dvēseli;
  • ticība ir eksistenciāla pieredze;
  • sievietes var būt ordinētas par priesteriem;
  • bīskapiem un priesteriem jābūt nozīmētiem “no apakšas”, tas ir, no tautas;
  • mācošajai Baznīcai (docente) ir jāmācās no Baznīcas, kas tiek mācīta (discente), tas ir jaunais klausīšanās modelis;
  • kristieša dzīves centrs ir žēlsirdība bez patiesības un taisnīguma;
  • Dievs Jēzū Kristū ir jau izglābis visus, un elle ir tikai mīts, tāpat kā pirmgrēks, brīnumi un pati radība;
  • neviens labi nezina, kas ir grēks;
  • atšķirība starp ikdienišķu un smagu grēku ir tikai legalistika;
  • ja viss ir vēsture, arī Jēzus progresīvi attīstījis savu apziņu, ka ir Dievs;
  • Baznīcai nav tiesību uz absolūto patiesību;
  • laulātie, bet šķīrušies un no jauna apprecējušies katoļi var pieņemt Svēto Komūniju;
  • katoļi var apstiprināt likumus, kas legalizē abortus;
  • pretendēt uz valsts likumu iespaidošanu reliģisku motīvu dēļ nozīmē pārveidot ticību par ideoloģiju;
  • Baznīca nekam nesaka nē, bet aprobežojas tikai pieņemt un pavadīt cilvēkus;
  • dogmas attīstās;
  • atklāsme notiek sirdsapziņas progresīvā attīstībā;
  • Baznīcai jākļūst atvērtai ne tikai visiem, bet arī visām idejām, un Baznīcas ganiem ir tikai jāklausās;
  • nav jādod atbildes, bet tikai jāuzdod jautājumus;
  • šaubas dod ticībai pozitīvu lādiņu, jo stimulē dzīvi;
  • paklausīt Dievam pienākuma dēļ ir Evaņģēlija nodevība;
  • īstais Euharistijas galds nav altāris, bet nabagi;
  • sekularizācija ir pozitīva ticības dzīvei, jo to atbrīvo no ideoloģijas;
  • teoloģijas un filozofijas plurālisms ir Baznīcas labums;
  • jāatbalsta doktrīnas decentralizācija;
  • nav jāmeklē prozelīti;
  • misiju nav jāsaprot kā citu atgriešana pie Kristus, bet kā sevis atgriešanu;
  • pasauli ir jāklausās, nevis jātiesā;
  • uzticība doktrīnai ir pretēja žēlsirdībai;
  • interesei par cilvēku jādod priekšroku interesei par sakramentiem;
  • Baznīcai jāpiesavinās pasaules valoda;
  • līdzāspastāvēšana ir svarīgāka nekā izpratne par saturu;
  • jāsadarbojas ar visiem;
  • ir svarīgi iet kopā vienu ceļu, neatkarīgi no mācības, ko katrs apliecina;
  • rūpes par doktrinālo skaidrību apslāpē mīlestības un gara iedvesmu.

 

Lūk, te būtiskas bibliogrāfijas saraksts, lai izprastu K. Rānera teoloģijas negatīvo ietekmi uz mūsdienu Baznīcu.

Bibliogrāfija:

  • Giovanni Cavalcoli, Rahner e la massoneria, in Fides Catholica, 2,2011, A.VI, pp.245-260.
  • Stefano Fontana, La nuova Chiesa di Karl Rahner. Il teologo che ha insegnato ad arrendersi al mondo, Fede&cultura, Verona 2017;
  • Tomas Tyn O.P., Saggio sull’etica esistenziale formale di Karl Rahner, Fede&cultura (2011),
  • “Rahner”, Bīstamās domas elementārā vārdnīca[Dizionario elementare del pensiero pericoloso], Istituto di apologetic, Milano 2016;
  • Giovanni Cavalcoli, La radice teoretica della dottrina rahneriana del cristianesimo anonimo, in Fides Catholica, 2, pp.289-314;
  • Giovanni Cavalcoli, La negazione dell’inferno in Rahner e Schillebeecckx, Relazione al convegno teologico internazionale “Inferno e dintorni. E’ possibile un’eterna dannazione?”, organizzato a Firenze dai Francescani dell’Immacolata, 11-13.XII, in Fides Catholica,2, pp.433-468 2009;
  • Giovanni Cavalcoli, La questione dell’eresia in Karls Rahner, in Divinitas, 1, seconda parte, pp.57-71;
  • Giovanni Cavalcoli, Karl Rahner. Il Concilio tradito, Edizioni Fede&Cultura, Verona.

 

  1. Ar kādiem kristietības un Baznīcas ienaidniekiem pāvests Francisks slēdz paktus?

Šeit pietiks atsaukties uz atjaunoto slepeno līgumu starp Svēto Krēslu un komunistiskās Ķīnas totalitāro valsti, kuras mērķis ir pakļaut un iznīcināt Baznīcu. Joprojām Svētais Krēsls nav atbildējis uz jautājumu un paskaidrojis Dieva tautai, kāpēc šī līguma klauzulas ir slēptas? Kas ir tāds, ko slēpt? Man iespiedās atmiņā pāvesta Franciska vārdi, ko viņš teica Lietuvā vienu dienu pirms vizītes Latvijā: “Es par to uzņēmos pilnīgu atbildību”. Vai notika progress Ķīnas baznīcā? Pēc kardināla Zena vārdiem un ziņām, kas nāk no Ķīnas, uzticīgo katoļu situācija tikai pasliktinājās un vajāšanas turpinās ļoti smagā un uzticīgiem katoļiem iznīcinošā veidā.

Vēl derētu pieminēt nozīmīgu un garu publikāciju ar precīzām bibliogrāfiskām atsaucēm, kas apkopo masonu organizāciju slavinājumu pāvestam Franciskam. Tas notiek pirmoreiz vēsturē, ka masoni slavē un atbalsta pāvesta īstenotās idejas. Šis pētījums tika publicēts 2017. gadā, un varam tikai iedomāties, ka pēc trim gadiem šis saraksts palicis vēl garāks. Šeit ir divi linki uz tekstiem angļu un itāliešu valodā: OnePeterfife.com (angļu) un Stilum Curiae (itāļu).

 Ne velti arhibīskaps Karlo Maria Vigano savā pēdējā analīzē par encikliku Fratelli tutti ir akūti novērojis:

Enciklika “Fratelli tutti” ir Bergolio ideoloģiskais manifests – viņa Professio fidei massonicae – un viņa kandidatūra uz prezidenta amatu Universālai reliģijai, kas ir Jaunās pasaules kārtības kalpone. Daudzie padevības apliecinājumi mainstream domas virzienam, iespējams, izsauks Dieva ienaidnieku aplausus, bet apstiprinās neizbēgamo Baznīcas evaņģelizācijas misijas pamešanu novārtā. Turklāt mēs jau esam dzirdējuši šo domu izskanam kādu laiku atpakaļ: “Prozelītisms ir viena svinīga muļķība – «Il proselitismo è una solenne sciocchezza».

Nevaru arī nepieminēt pāvesta Franciska kā Augstākās morāles autoritātes Baznīcā klusēšanu pēc arhibīskapa Karolo Maria Vigano apsūdzības, ka viņš zināja par kardināla Makkarika pedofīliju un amorālo rīcību, kurš ir korumpējis veselas semināristu un priesteru paaudzes, bet noklusēja, uzticot Makkarikam svarīgas diplomātiskās misijas. Kāpēc pāvests ir klusējis astoņus mēnešus, lai pateiktu tikai vienu vārdu: es nezināju? Šis klusums liek domāt par pretējo, par labu Vigano liecībai, un rada dziļu neuzticību Augstākai morālai autoritātei, kas izvairījās nosaukt tiešus pedofīlijas iemeslus arī ārkārtējā sinodē, kas bija veltīta pedofīlijas problēmai.

 

Ja klusē gani, tad šo misiju uzņēmās laji, kā to izdarīja izcilā vācu socioloģe Gabriela Kubija savā esejā “Seksuālā vardarbība. Lai jūsu sirdis nebīstas”. Pilnu tekstu lasiet šeit.

 Daudzi bīskapi un mediji problēmu saskata vienīgi “vardarbībā”, bet ne homoseksuālismā, kuru praktizē tik daudzi priesteri un bīskapi līdz pat augstākajiem garīdzniecības slāņiem. Tomēr tieši tā ir augsne, no kuras izaug vardarbība. Vai tās būtu Amerikas Savienotās Valstis vai Kanāda, Čīle, Argentīna, Beļģija, Īrija, Nīderlande, Vācija, Austrija vai Austrālija, ap 80 % no priesteru seksuālās vardarbības upuriem ir zēni. Homoseksualitāte gan nav cēlonis vīriešu vardarbībai pret zēniem, bet ir tās priekšnosacījums.” [..]

 Izskatās, ka homoseksuāļu tīkli ir izpletušies pa visu Baznīcu – tie skāruši seminārus, reliģiskās kopienas un laju organizācijas, bet dažas kliķes valda pat visaugstākajos hierarhijas līmeņos Vatikānā. Nāk gaismā šokējoši fakti par to, ka pieaugušie klēriķi savā starpā aktīvi praktizē homoseksuālismu, tiek ziņots par priesteriem, bīskapiem un kardināliem, kuri pastrādājuši seksuālu vardarbību, galvenokārt pret zēniem un jaunekļiem, un par bīskapu reakciju uz notiekošo – gadu desmitiem izrādītu neveiklu toleranci un piesegšanu.”

 Nevēlos šo tēmu šeit padziļināt, bet vienīgi norādīt, ka arī attiecībā uz šo nozīmīgo problēmu Franciska pontifikāta laikā netiek meklēta problēmas būtība, bet uzmanība, kā sabojāts kompass, tiek novirzīta kaut kur citur.

******

Konstatējot Baznīcas ganu klusēšanu, daudzu gadu garumā arī es cietu klusi un tikai ar dažiem rakstiem centos pievērst ticīgo un priesteru uzmanību problēmām, kas ir saistītas ar pāvesta Franciska pontifikātu, taču kopš šī gada februāra, kad Annuario pontificio apzināti pārdefinēja pāvesta titulus, kas raksturo viņa identitāti – svētā Pētera pēctecis un Kristus vikārs, tikai par vēsturiskiem, sapratu, ka klusēšanas laiks ir beidzies un ka ar steigu ir nepieciešams saukt lietas īstajā vārdā, un tāpēc cenšos uzmodināt ticīgo sirdsapziņas, lai pretojas jaunajām Romas bīskapa Horhe Mario Bergolio Baznīcas idejām. Tāpēc ar saviem pieticīgajiem līdzekļiem es to daru mājas lapā civitas.lv un savā privātajā facebookprofilā, jo pāvesta Franciska paustās herētiskās idejas ienāk arī Latvijā un, ja neviens tām neoponē, ticīgie tās brīvi pieņem savā sirdsapziņā, neapzinoties, ka tiek mainīts ticības saturs, tādējādi kā sabojāts kompass novirzot ticīgos uz maldu un apostāzijas ceļa. Tieši tāpēc ir nepieciešams uzmodināt sirdsapziņas, jo, kā skaidro arhibīskaps Vigano, šobrīd varam novērot, ka pastāv baznīca Baznīcā, tas ir, viltus baznīca, ar daudziem modernistu bīskapiem, kas ieņem vietu katoliskās Baznīcas hierarhijā, un īsto Baznīcu. (skat. “Ko darīt katoļiem juku laikos?”). Redzu, ka mans darbs nes labus augļus, cilvēki pateicas, ka tiek pausta katoliskā ticība un ka viņi sāk skaidrāk apzināties, kas notiek Baznīcā, jo viņi mana, ka kaut kas nav kārtībā, taču viņiem arī ir nepieciešams skaidrojums.

Redzot, ka pāvests Francisks ir tieši atbildīgs par daudziem maldiem Romas Katoliskajā Baznīcā, kas ved Dieva tautu uz apostāzi, tas mani kā priesteri dziļi demoralizē. Taču apzinoties, ka pēc katoliskās mācības pāvests ir nemaldīgs, kā to māca Vatikāna I koncils dogmatiskajā konstitūcijā Pastor Aeternus, man rodas jautājums, vai Francisks tika likumīgi ievēlēts? Protams, pēc konklāva neviens no kardināliem nav cēlis iebildumus. Bet vairāku kardinālu publiskie izteikumi (piem., G. Danneels viņa autorizētajā biogrāfijā), kas runā parSankt Gallen grupu, liek saprast, ka pastāvēja labi sakārtota noruna ievēlēt Bergolio, taču saskaņā ar svētā Jāņa Pāvila II apustulisko konstitūciju Universi dominici gregis viņi tiek ekskomunicēti latae sententiae,kas dod pamatu apšaubīt Franciska likumīgo ievēlēšanu.

[81. I Cardinali elettori si astengano, inoltre, da ogni forma di patteggiamenti, accordi, promesse od altri impegni di qualsiasi genere, che li possano costringere a dare o a negare il voto ad uno o ad alcuni. Se ciò in realtà fosse fatto, sia pure sotto giuramento, decreto che tale impegno sia nullo e invalido e che nessuno sia tenuto ad osservarlo; e fin d'ora commino la scomunica latae sententiae ai trasgressori di tale divieto. Non intendo, tuttavia, proibire che durante la Sede Vacante ci possano essere scambi di idee circa l'elezione.]

Bez šaubām, Baznīcā trūkst kanonisko instrumentu to izpētīt. Vienīgais, kas to var pateikt ar autoritāti, ir pats pāvests Francisks. Taču tas nenotiek un diez vai arī notiks. Un tādējādi man kļūst arvien grūtāk atzīt Horhe Mario Bergolio par likumīgu pāvestu, Kristus vikāru un svētā Pētera pēcteci, un pieminēt viņa vārdu Svētajā Misē. Turpretī lūgšanas par pāvestu manā ikdienā netrūkst, un viena no tām ir Tukuma draudzes Rožukronis par pāvesta atgriešanos, kam es Jūs aicinu pievienoties Tukuma katoļu draudzes facebook profilā piektdienās plkst. 19:00, kas pulcina uz lūgšanu ticīgos no visām diecēzēm. 

 

Pateicos Jums, ekselence, par jautājumiem, kas beidzot man ļauj vaļsirdīgi un neko neslēpjot paust savu nostāju! Pateicos Jums arī par klusēšanu, kas man ļāva attīstīt manu publikāciju darbību internetā un nobriest šim darbam vairāku gadu garumā, un tagad es saprotu, kā to darīt labāk.

Es neuzskatu sevi nedz labāku par citiem, nedz ka man būtu lielāka ticība par citiem, apzinos savas vājības, savu nepilnību un nepilnīgos motīvus, padarot par savu lūgšanu pirmā euharistiskā kanona vārdus “arī mums grēciniekiem, taviem kalpiem, kas ceram uz Tavu lielo žēlsirdību..”. Esmu ļoti tālu no tādiem piemēriem kā Ķīnas kardināls Zens, kurš, cīnoties par savu tautu, uzrakstīja grāmatu “Mīlestības dēļ pret savu tautu es neklusēšu” vai arhibīskaps Karolo Maria Vigano. Mani iedvesmo viņu un līdzīgi piemēri, un es vēlos izdarīt kaut ko Baznīcas labā šajā ticības apjukuma laikā, pat ja tas var man dārgi maksāt, jo manī ir kaut kas tāds, kas neļauj piekrist, noklusēt un atbalstīt nepatiesību, kas notiek mūsu mīļotajā Baznīcā. Galu galā vēlos izpildīt tikai savu misiju.

 

 

Ar cieņu

Pr. Aleksandrs Stepanovs

 

 

Pēdējo reizi rediģēts Piektdiena, 11 Decembris 2020 10:54