Kīnas vīrusa laikmetā kļūst arvien aktuālāks jautājums par vesela saprāta saglabāšanu. Ir vērts atcerēties, ko savā uzrunā 15. augustā teica nuncijs Baltijas valstīs, Peters Rajičs. Viņš lūdza mūs nosargāt veselo saprātu, apvienojot to ar dzīvu ticību.

“Pat Rietumos un brīvajāpasaulē, kurākristieši ir vairākums, pastāv dažādi spēki un kustības, kuri tiecas darīt relatīvu Kristus mācību, paužvienaldzību pret Baznīcu, kristīgajām vērtībām un morālajiem principiem vispār. Sliktākajāgadījumākristieši Rietumos ar klusēšanu izrāda toleranci pret Dieva izslēgšanu no sabiedrības un šādi atļauj darboties neredzamiem varas centriem, kuri kā pūķi noposta visu, kas saistīts ar kristietību, patiesību un dabiskiem morāliem principiem. 

[…] 

Pagātnes pieredze un cīņas pret ļaunuma un tumsas spēkiem diemžēl turpinās arīšodien, pārsvarāiespaidojot cilvēka sirdi un prātu. Neļausim ļaunajam mūs maldināt vai paverdzināt ar hedonisku baudu pievilcību, kuras noved verdzībāun atkarībā, ar vilinājumiem uz neuzticību, vienaldzību, izmisumu vai grūtsirdību. Neļausim citiem vai kaut kam iznīcināt mūsu ticību Dievam, mūsu reliģisko mantojumu un vērtības, mūsu dabiskos morālos principus, mūsu cilvēcisko izpratni, mūsu veselo saprātu, kāarīmūsu mīlestību uz Dievu un tuvāko.” (Visu uzrunu lasi šeit)

Ķīnas vīrsusa laikā valsts ierēdņu diktētās normas ne tikai ir mainījušas ierasto dzīves kārtību, bet arī ierasto lūgšanas kārtību, tāpēc argumentēti Andžela Peličari ironiski pārdēvē Svēto Misi no ticības noslēpuma par “jocīgo noslēpumu”. Itāliešu žurnāliste nepieder tiem intelektuāļiem, kas raksta, sēžot ērtā kluba krēslā, tālu no briesmām, bet dzīvo valstī, ko ir smagi skārusi ķīniešu vīrusa izplatīšanās. Un tieši tāpēc viņai ir tiesības uz ironiju, jo redzot, kā pēc Itālijas valsts ierēdņu diktētajām normām par kristīgo noslēpumu svinēšanu, ko bez ierunām ir akceptējusi Itālijas bīskapu konference, dievkalpojumu norise pārtapusi par tādu “jocīgu noslēpumu” (pat ar stingro norādi dalīt Svēto Komūniju ar vienreizējās lietošanas cimdiem), viņa arī izsecina iemeslus, kāpēc mūsu baznīcās rūpes par sanitārajām normām guvušas virsroku pār dvēseļu svētdarīšanu. Ir par ko aizdomāties. Vērtīgu lasāmvielu!

Pr. Aleksandrs Stepanovs

******

Mana kaisle ir Itālijas dolomītu klintis, un es tur atgriežos katru gadu. Vairāku pastaigu starpā kopā ar draugu priesteri bijām devušies uz Svēto Misi. Priesteris devās uz zakristeju, lai lūgtu iespēju koncelebrēt Svētajā Misē. Taču atbilde pārsniedza jebko, ko iepriekš varējām iedomāties: “Nevarēsi, jo es tevi nepazīstu”. Pārtulkojot saprotamā valodā nolieguma motīvus: “Kas var man garantēt, ka tu neesi inficēts?” Tā kā priesteris bija aizmirsis masku, viņam iedeva savādu priekšmetu, kas gandrīz pilnībā aizsedza seju.

Kopš vairākiem mēnešiem nedaru neko citu,kā diskutēju un strīdos ar draugiem un paziņām, jo man radies iespaids, ka liturģija ir pārveidota par sava veida “jocīgu noslēpumu”, kas tiek upurēts uz politiskā korektuma altāra, pārveidotā par reliģisko korektumu. Tāpēc ka, manuprāt, Baznīcas pienākums ir pārtapis par uzdevumu izrādīties pasaulei, ka baznīca ir ticama, civilizēta, kas ciena “citu” veselību, respektējot noteikumus, ko ir nodiktējušas bailes no nāves, lai izvairītos no inficēšanās.

/pr. Aleksandrs Stepanovs/

Kristus Miesas un Asins svētkus Katoliskajai Baznīcai pēc mūsu Kunga gribas un iedvesmas uzdāvināja pāvests Urbāns IV, kas 1263. gada Bolsēnas euharistiskā brīnuma iespaidā pēc gada iedibināja Vissvētākā Sakramenta svētku oktāvu, tas ir, astoņu dienu svinības, kas iesākās pirmajā ceturtdienā pēc Vasarsvētku oktāvas (neizskaidrojamu iemeslu dēļ pēc Vatikāna II koncila Svētajam Garam veltītā oktāva tika atcelta) līdz nākamai ceturtdienai. Dekrētā Transiturus pāvests uzsvēra, ka katoļiem ir nepieciešams arvien apzināties Kristus reālo klātbūtni Vissvētākajā Sakramentā, jo “tas ir maigais iedibinājums, vissvētākais un glābjošais, kurā mēs atjaunojamies pateicībā par mūsu pestīšanu, novēršamies no ļaunuma, iesakņojamies labajā, progresējam tikumos un žēlastības iegūšanā, mūs mierina paša Pestītāja reālā klātbūtne, jo šajā Kristus sakramentālajā piemiņā Viņš atrodas mūsu vidū īpašā veidā, bet patiesajā būtībā.” 

Svētku izsludināšanu katoliskajā Baznīcā sagatavoja beļģu mistiķe svētā Juliana no Kornilonas, kurai Kristus prasīja darīt visu, lai tiktu iedibināti Vissvētā Sakramenta svētki, tādējādi atjaunojot kristiešu ticību un gandarot par grēkiem, kas darīti pret Jēzu Euharistijā. Viņa panāca, ka pirmo reizi svētki tika svinēti Ljēžā 1247. gadā.

*****

Tuvojoties Kristus Miesas un Asins svētkiem, ir vērts pārdomāt, kāda ir mūsu attieksme pret to, kas katolicismā ir vissvētākais, vissvarīgākais un visdārgākais. Piedāvāju noskatīties ļoti interesantu raidījumu, ko translēja lielākā ASV katoļu televīzija EWTN 2013. gada 1. septembrī.

Priestera Miča Pakvas (Mitchell Pacwa) SJ sarunu biedrs bija Astanas (Kazahstāna) palīgbīskaps Atanāzijs Šneiders, kurš skaidroja, kādas sekas ir Svētās Komūnijas dalīšanai uz rokas.

Zemāk seko šīs sarunas teksta atreferējums pielāgots rakstu valodai, un pilnais raidījuma video, kā arī īsāks video variants ar bīskapa Šneidera teikto. Labu lasāmvielu!

Pr. Aleksandrs Stepanovs

“Kā es neciešu šīs muļķības – neticību Euharistijai u. tml. Ja Evaņģēlijs mums saka patiesību, ja Jēzus Kristus ir Dievs, tad kādas var būt grūtības to atzīt?”, tā Blēzs Paskāls piezīmēja savās Pensées(n. 168).

Tas var likties pašsaprotami, tomēr 2019. gada Pew Research Center pētījums rāda, ka ASV tikai viena trešdaļa katoļu tic reālai dievišķai klātbūtnei Euharistijā: 69% katoļu uzskata, ka maize un vīns Euharistijā ir tikai simboli. To ir sekmējusi Svētās Komūnijas pieņemšana uz rokas, ko ASV par katru cenu gribēja panākt arhibīskaps Josefs Bernardins, kurš 1976. gadā bija ASV bīskapu konferences prezidents. Covid-19 laikā, aizbildinoties ar rūpēm par veselību, šī prakse tika ieviesta arī Polijā un Lietuvā. Latvijā pagaidām ir spēkā cienīgā un dievbijīgā tradīcija pieņemt Svēto Komūniju uz mēles, ko ir saglabājis kardināls Jānis Pujats un atbalsta visu diecēžu bīskapi. Taču trauksmes signāls atskan arī mūsu baznīcā, jo daži priesteri, klaji pārkāpjot liturģiskās normas, kas ir spēkā Latvijas katoļu baznīcā, dod Komūniju rokā. Vēl vairāk –ekumeniska rakstura rekolekcijās un tikšanās reizēs to dod arī protestantiem, kas ir klajā pretrunā gan ar kanoniskajām normām, gan rūpēm par dvēselēm, jo viņi tiek garīdznieku maldināti; ja protestanti tic reālai klātbūtnei, tad kas viņus var kavēt konvertēties Katoliskajā Baznīcā?

Komūnijas dalīšana uz rokas ienāca liturģijā pēc vairāku Rietumeiropas modernistu bīskapu nepaklausības pāvestam. To savā sprediķī skaidroja priesteris Ričards Heilmanis 2014. gada 16. martā, taču tas ir aktuāls joprojām, jo izskaidro gan cēloņus (īpaši parādot, kā tas notika ASV), gan sekas, kas radās Baznīcā no necienīgas Svētās Komūnijas pieņemšanas.

Baznīca ir lielāka par bīskapiem un priesteriem, par viņu personiskiem lēmumiem pārveidot Svētās Mises svinēšanu pēc savas gaumes, pēc tā, ko viņi kaut kur ir redzējuši un kas izskatās pēc labas izrādes, pēc viena aktiera teātra. Baznīca ir Dieva tauta, kas ir labi organizēta, ar saviem likumiem un saviem darbības principiem, tāpēc visi esam atbildīgi to nosargāt, pārzinot liturģiju, šos likumus un principus, lai jaunievedumi, kas pēc Vatikāna II koncila acīmredzami kaitē ticībai, netiek ieviesti Baznīcā Latvijā. Ticīgajiem ir tiesības pieprasīt Komūnijas pieņemšanu uz mēles, nometoties uz ceļiem, pat ja priesteris vēlas to dot uz rokas un stāvošiem kājās (izņēmums, protams, ir veselības  problēmas), un viņiem ir tiesības un pienākums ziņot par šiem pārkāpumiem savas diecēzes bīskapam.

Pr. Aleksandrs Stepanovs