Turpinās diskusija par Franciska motu proprio “Traditionis custodes”. Piedāvāju pārdomām vairākus komentārus.

Pirmais nāk no kardināla Gerharda Millera, bijušā Ticības mācības kongregācijas prefekta, kurš raksturojot Franciska dokumentu teica, ka “tā vietā, lai novērtētu avju smaržu, gans smagi sit viņas ar savu spieķi” (pilns teksts šeit).

******

Francisks notiesā uz nāvi seno Baznīcas Liturģiju

Šīgada 16.jūlijā Francisks publicēja apustulisko vēstuli “Traditionis custodes”, kuras nosaukumu nevar lasīt bez ironijas, attiecinot titulu “tradīcijas sargātāji” uz bīskapiem, kas tomēr gluži pretēji nosaukumam ir aicināti anulēt, nevis sargāt Tradīciju, it īpaši vēl ņemot vērā, ka līdz ar šo dokumentu tiek anulēta Benedikta XVI – viņam vēl dzīvam esot - apustuliskā vēstule “Summorum pontificum”, publicēta 7.jūlijā 2007. gadā, kas atjaunoja seno Baznīcas liturģisko tradīciju, kas simtiem gadu veidoja Rietumeiropas tautu dievbijību, kultūru un daudzu ierindu kanonizēto svēto un mocekļu.

Vēl tikai pirms dažām dienām kardināls Roberts Sāra (Sarah) tviterī bija atzinis, ka Benedikta XVI apustuliskā vēstule ir viņa pontifikāta šedevrs, ka viņš ieies vēsturē kā “Summorum pontificum” pāvests:

“Benedikts XVI ieies vēsturē ne tikai kā liels teologs, bet arī kā “Summorum pontificum” pāvests, liturģiskā miera pāvests, tāds, kurš ir izbūvējis ekumenisko tiltu starp kristīgiem austrumiem pateicoties latīņu-gregoriāņu liturģijai.”

Gvinejas kardināls, kas ir bijis Dievišķā kulta un sakramentu disciplīnas kongregācijas prefekts, ar cerību atzina, ka Benedikts XVI ir uzsācis “neatgriezienisko” liturģisko un garīgo reformu, taču ar savu motu proprio Francisks izlēmīgi šis cerības anulē.

Komentāros, ko var lasīt internetā vai dzirdēt sarunās pēc jaunā Franciska dokumenta, dominē neizpratne, skumjas, vilšanās, dusmas vai dziļi satriekta sirds arī no to puses, kas nepieskaita sevi pie tradicionālistiem un regulāri nepiedalās tradicionālajās latīņu Misēs (Tridentas vai Romas rita ektraordinārās formas Misēs).

Ko citu ticīgie varētu sagaidīt no sirmā Romas bīskapa, kurš teju ir pārcietis smagu operāciju, kā tikai izpratni par ciešanu nozīmi un brāļu stiprinājumu ticībā? Taču notiek kaut kas gluži pretējs - Francisks strikti ierobežo ticīgos, kas mīl lūgšanu senās tradicionālās Mises formā, liedzot viņiem smelt no žēlastības avota.

Patiesībā jau sen cirkulēja ziņas, ka ir jāgaida ierobežojumi, it īpaši kopš šī gada marta, kad Vatikāna valsts sekretariāts, pārkāpjot savu kompetenču robežas, izdeva rīkojumu, kas ir pretēji universālās Baznīcas disciplīnai, nosakot, ka no 22. marta Svētā Pētera bazilikā vairs nebūs atļauts svinēt atsevišķas Svētās Mises, kuras celebrē viens pats priesteris bez ticīgajiem, krasi samazinot Svētās Mises Romas ekstraordonārajā ritā, noreducējot iespēju līdz vienam altārim bazilikas kriptā.

Toreiz tika spriests, ka Vatikāna valsts sekretariāts, kura kompetencē neietilpst jurisdikcija par sv. Pētera baziliku, saņēma rīkojumu no paša pāvesta, bet šādam pieņēmumam nebija pierādijumu, kas, lūk, nāca klajā līdz ar Franciska jauno motu proprio, tas ir, pāvesta dokumentu, ko tas izdod pēc savas iniciatīvas, pesonīgi parakstot, un kam ir juridiskais spēks.

Ko Franciska apustuliskā vēstule “Traditionis custodes” izmaina attiecībā pret Benedikta XVI “Summorum pontificum”?

Dokumentā “Summorum pontificum” Benedikts XVI apliecina, ka Romas liturģijas ritā ir divas formas: parastā, sauktā par Novus ordo, ko 1969. gadā ieviesa visā Baznīcā pāvests Pāvils VI (tātad šim jaunajam ritam ir tikai 52 gadi) un ekstraordinārais rits, kuram ir apustuliskā izcelsme un ko ir reformējis svētais pāvests Pijs V 1570.gadā.

1. art. “Summorum pontificum” (SP): “Pāvila VI izsludinātā Romas misāle ir Katoliskās Baznīcas latīņu rita "lex orandi" ("lūgšanas likums") parasta forma. Tomēr Svētā Pija V izsludinātā un svētā Jāņa XXIII no jauna izdotā Romas misāle jāuzskata par tās pašas "lex orandi" ekstraordināro formu, un tā ir jātur pienācīgā godā tās cienījamās un senās izcelsmes dēļ. Šīs divas Baznīcas “lex orandi” formas nekādā gadījumā neizraisīs Baznīcas “lex credendi” (“ticības likums”) sašķeltību; tās faktiski ir divas vienīgā Romas rita izmantošanas formas.

Tāpēc ir atļauts svinēt Svētās Mises upuri saskaņā ar tipisko Romas misāles izdevumu, kuru 1962. gadā izsludināja svētais Jānis XXIII un kura nekad netika atcelta, kā ekstraordināro Baznīcas liturģijas formu.”

Turpretī Frasnciska “Traditionis custodes” (TC) pretrunīgi apliecina:

1. art.: “Svēto pāvestu Pāvila VI un Jāņa Pāvila II izsludinātās liturģiskās grāmatas saskaņā ar Vatikāna II koncila dekrētiem ir vienīgā Romas rituāla “lex orandi” izpausme.”

Lai atvērtu Baznīcas liturģijas dārgumus arvien lielākam ticīgo un priesteru skaitam, Benedikts XVI atļāva ikvienam priesterim celebrēt tradicionālo sv. Misi bez bīskapa atļaujas.

2.art. SP: Misēs, kas tiek svinētas bez tautas, katrs latīņu rita katoļu priesteris, neatkarīgi no tā, vai tas ir diecēzes jeb pieder kādai kongregācijai, var izmantot vai nu svētā pāvesta Jāņa XXIII 1962. gadā publicēto Romas misāli, vai arī pāvesta Pāvila VI 1970. gadā izsludināto Romas misāli, un tas var notikt jebkurā dienā, izņemot Svēto Triduumu. Lai celebrētu Misi saskaņā ar vienu vai otru misāli, priesterim nav nepieciešama nekāda atļauja ne no Apustuliskā Krēsla, ne no sava ordinārija.”

Saskaņā ar Benediktu XVI dokumentu tradicionālās Mises svinēšana var notikt arī draudzēs, ja ir ticīgie, kas to pieprasa, 5.art 2.§: “Sv. Mises svinēšana saskaņā ar svētā Jāņa XXIII misāli var notikt darba dienās; svētdienās un svētku dienās.” Benedikts XVI arī pamudina bīskapus un draudzes priesterus nākt pretī un organizēt tradicionālās mises ticīgo grupām, vai arī iedibināt draudzes, kurās tiek svinēta liturģija pēc senā rita.

Turpretī Francisks rezervē ekskluzīvi diecēzes bīskapam kompetenci izlemt, kam atļaut un kam liegt svinēt Svēto Misi saskaņā ar svētā Jāņa XXIII misāli, kā arī atļaut pastāvēt vai izkliedēt tradicionālās ticīgo grupas. Turklāt priesteriem, kas tiks ordinēti pēc šī motu proprio publikācijas, jālūdz bīskapam rakstisku atļauju, kurš to prezentēs Apustuliskajam krēslam (sk. 4.-5.art.). Francisks baidās, lai Tridentes Mises skaistums neaizrauj katoļus, tāpēc aizliedz svinēt latīņu misi draudzes baznīcās, marginalizējot to geto līmenī. Bez tam viņš sausi pavēl bīskapiem “rūpēties, lai netiek dota atļauja veidot jaunas grupas” (3.art. 6§).

Praktiski Francisks vēlas, lai tradicionālās mises ticīgie mirst dabiskā nāvē, jo tas saskan ar “viņu labumu”, neevanģelizējot citus, un viņi tiek pāraudzināti saskaņā ar izvirzīto principu: “Jārūpējas par to [katoļu] labumu, kuri ir iesakņoti iepriekšējā celebrācijas formā, un viņiem vajag laiku, lai atgrieztos pie Romas rita, ko ir izsludinājuši svētie Pāvils VI un Jānis Pāvils II.”

Līdz ar to Francisks anulē pāvesta Benedikta XVI “šedevru” un smagi sāpina bīskapus, priesterus un ticīgos, kuriem “ekstraordinārā Romas rita forma” ir žēlastību avots un garīgās dzīves kalngals, 8. art. TC: “Iepriekšējās normas, instrukcijas, atļaujas un ieradumi, kas neatbilst šī motu proprio noteikumiem, tiek atceltas.”

Paradoksāli, ka, publicējot savu motu proprio, Francisks raksta, ka rūpējas par Baznīcas vienotību, taču de facto viņšvisdrīzāk ieies vēsturē kā tāds, kurš to šķeļ, motivējot to ar vispārējām apsūdzībām, ka tie, kas apmeklē tradicionālās mises, noraida Vatikāna II koncilu un ļaunprātīgi pārkāpj (abusus) liturģiskās normas. Un to ir ļoti grūti iedomāties, zinot, cik rūpīgi priesteri studē senās mises rubrikas un tai gatavojas!

Protams, motu proprio pavadošajā vēstulē Francisks nevarēja neatzīt, ka Novus ordo mises svinībās priesteri atļaujas tādu kreativitāti, kas nereti ir uz atļautā robežas. Tam var tikai piekrist, kad esam redzējuši savām acīm, kā tiek vadītas mises īpaši ārpus baznīcām, piem., svētceļojumu laikā, nereti priesteriem trūkst visas liturģiskās drēbes, cienīgas vietas vai altāra, mises tika svinētas braucot pat autobusā uz sēdekļa galdiņa, tāpat Svētās Mises, kas tika svinētas Radio Marija Latvija studijā tiešajā ēterā nereti notika uz studiju galda, kur atradās viss iespējamais, atskaitot altāra segu un sveces. Tie tik tiešām ir abusus, bet es to pieminu, nemaz nenoliedzot Novus ordo ritu kā žēlastības avotu un euharistisko upuri.

Tādi ir daži apsvērumi par Franciska motu proprio. Zemāk publicēšu dažādus komentārus un pirmās reakcijas uz “Traditionis custodes”. Gaidīsim arī mūsu Latvijas bīskapu reakciju, vai viņi rīkosies kā īstie ticīgās tautas garīgie gani un priesteru tēvi, kuri veicina viņu tuvošanos Dievam, nākot pretī viņu vajadzībām, atļaujot svinēt misi “ekstraordinārā Romas rita formā", jeb rīkosies kā sausi aizdomu pilni funkcionāri, kuri steidzas visu aizliegt. Vai Rīgas arhibīskaps atļaus turpināt regulārās latīņu mises Ogres draudzē? Vai Rēzeknes-Aglonas bīskaps Jānis Bulis atļaus tradicionālās Svētās Mises svinības 14.augustā, kā tas notika līdz šim? Vai bīskapi Viktors Stulpins un Edvards Pavlovskis uzklausīs savu priesteru lūgumu, to priesteru, kuri smeļ žēlastības spēku no Romas rita ekstraordinārās formas? No bīskapu lēmuma ir atkarīgs, vai ticīgo skaits viņu diecēzes draudzēs nesamazināsies un vai viņu diecēzēs nepaliks mazāk labu un dedzīgu priesteru.

Franciska motu proprio izsac daudz jautājumu. Viens jauns priesteris komentēja: “Ir daudz priesteru un ticīgo, kuri šajā brīdī jūtas sava Garīgā gana pazemoti, un neviens nevar zināt, kādas sekas tas izsauks. Ko viņi darīs? Vai viņi pieņems padevīgi šo eitanāziju? Vai viņi rīkos manifestācijas sv. Pētera laukumā, lai pajautātu savai mātei Baznīcai, kāpēc ir vieta pr. Džeimsam Martinam [kuram pāvests neilgi pirms savas operācijas nosūtīja atbalsta vēstuli viņa darbam], nevis viņiem? Kāpēc ir vieta vācu ķecerīgajam ceļam, nevis viņiem?”

Dārgie civitas.lv lasītāji, aicinu pievienoties teicamai iniciatīvai “Cilvēka brīvības un cieņas memorandam”, kas veicina brīvību un nostājas pret legālo vai apslēpto šantāžu, ko var veikt institūcijas un darba devēji attiecībā pret tiem, kas noraida vakcināciju pret Covid-19. Memorands nostājas par vienlīdzību “neatkarīgi no cilvēka vakcinācijas statusa. Nav pieļaujama un ir kategoriski nosodāma jebkāda veida personas politiska vai sociāla ietekmēšana vai materiāla rakstura stimulēšana piekrist veikt vakcināciju (tai skaitā pret Covid-19).”

Papildus brīvības memorandā citētai Eiropas savienības 2021. gada 27. janvāra rezolūcijai “Covid-19 vakcīnas: ētiski, juridiski un praktiski apsvērumi”, kas 7.3.1.apakšpunktā apliecina, ka ir nepieciešami “nodrošināt pilsoņu informēšanu par to, ka vakcinācija nav obligāta un ka neviens nav politiski, sociāli vai kā citādi spiests sevi vakcinēt, ja viņi to nevēlas darīt paši”, ir jāpiemin jaunu Eiropas parlamenta un padomes Regulu 2021/953, kas publicēta šīgada 14.jūnijā covid-19 sertifikātu sakarā. Regulas 36.pants apliecina, ka ”nedrīkst pieļaut, ka tiek tieši vai netieši diskriminētas personas, kuras nav vakcinētas, piemēram, medicīnisku iemeslu dēļ, tāpēc, ka persona neietilpst mērķgrupā, kurai Covid-19 vakcinēšana tobrīd tiek veikta vai ir atļauta, piemēram, bērniem, vai tāpēc, ka personai vēl nav bijusi izdevība vakcinēties vai tā izvēlējusies nevakcinēties.”

Par šo regulu ir balsojusi arī Latvija un to ir svarīgi zināt sevišķi tādu profesiju pārstāvjiem, kā medicīnas darbinieki un skolotāji, kuri nereti ir pakļauti spiedienam no darba devēju puses.

Aleksandrs Stepanovs

*****

1950. gadi: Vācijas farmācijas uzņēmums Grünenthal patentē talidomīda molekulu, ar mārketinga palīdzību kompensējot akurātu testu trūkumu. Miljoniem sievietes mātes cerībās lieto šīs zāles. Piedzimst vairāk nekā 20 000 bērnu ar nopietnām problēmām, piemēram, fokomēliju un amēliju. Bet Grünenthal, kurš uzrauga ārstus un pētniekus, finansē laikrakstus, darot visu iespējamu, lai piesegtu trūkumus. Tikai pēc gadiem cilvēki uzzina patiesību. Tas ir stāsts, kas jāatceras anti-Covid vakcīnu upuru cenzūras laikā.

*****

Dārgie civitas.lv lasītāji, vēlos pievērst jūsu uzmanību ievērojāmā konservatīvā itāliešu žurnālista Aldo Marija Valli, pārdomām par stāvokli Baznīcā, pārdomām, ko izraisīja pāvesta Franciska hospitalizācija. Valli akūti novēro, ka “Baznīca ir beigusies”. Viņš neraksta par Baznīcu Itālijā vai Romas pilsētā, kur dzīvo, bet par Katolisko Baznīcu. Tas patiešām notiek visu acu priekšā. To nepamana tikai tie, kas analoģiski par kovid vakcīnas izraisītām blaknēm un trombozēm noliedz acīmredzamu saistību. Valli skarbais novērojums radās pēc kāda itāliešu priestera svētdienas sprediķa, taču arī Latvijā ir pietiekoši daudz priesteru un augstākās garīdzniecības pārstāvju, kas līdzīgi itāliešu kolēģim ar mesiānisko cerību sludina vispārējo vakcināciju. 

Taču Valli nav pesimists. Viņš redz, ka gruvešos dzimst jauna, garīga Baznīca, kas tomēr būtiski atšķirsies no tās, ko mēs esam pieraduši redzēt. Tomēr itāliešu žurnālistu nevajadzētu pārprast. Runājot par garīgu Baznīcu, viņš nedomā, ka katoliskā Baznīca kļūs līdzīga protestantu denominācijām bez priesteriem un Euharistijas. Gluži pretēji, savā blogā “Duc in altum”  viņš daudzkārt ir rakstījis par senās Tridentas Mises skaistumu un pievilcību, kas īpaši saista jauniešus, jo ieved Dieva pielūgsmē. Tomēr pats Aldo Marija Valli sevi nepieskaita pie tradicionālistiem vai kāda cita konservatīvā spārna. Valli ir drīzāk novērotājs, kas ar talantu apraksta to, kas notiek Baznīcā, novērtējot notikumus Baznīcas Tradīcijas gaismā kā uzticīgs Katolsikās Bazīcas dēls. Lai ir saistoša lasāmviela! 

Aleksandrs Stepanovs 

Dārgie civitas.lv lasītāji, piedāvāju jūsu pārdomām itāliešu publicista, Antonio Soči, analīzi par jauno fāzi, kurā ienāca pāvesta Franciska pontifikāts. To viņš secina no argentīnas pāvesta nelokāma atbalstītāja kopš pirmās dienas un entuziasta Alberto Melloni raksta, kas pārstāv ietekmīgo liberālo itāliešu laikrakstu Repubblica. Ir vērts atcerēties, ka Francisks savādā dialogā ar šī laikraksta dibinātāju Eugenio Scalfari atzinās, ka Repubblica ir vienīgais laikraksts, ko viņš lasa. 

Antonio Soči ir ievērojams nekonformistu publicists un daudzu grāmatu autors, kas rosina domāt. Pietiek minēt tikai pēdējos viņa grāmatu nosaukumus, lai sapratu viņa interešu loku:

“Benedikta XVI noslēpums. Kāpēc viņš joprojām ir pāvests” [Il segreto di Benedetto XVI. Perche e’ ancora papa],

“Nodoti, pakļauti, okupēti. Tautas iznīkšana bez bērniem, bez darba, bez nākotnes” [Traditi, sottomessi, invasi. L’estinzione di un popolo senza figli, senza lavoro, senza futuro],

“Pēdējais pravietojums. Vēstule pāvestam Franciskam par Baznīcu kara laikā” [La profezia finale. Lettera a papa Francesco sulla Chiesa in tempo di guerra],

“Mūžīgā piedzīvojumu meklētāji” [Avventurieri dell’Eterno],

“Pazaudētā mīlestība. Dantes elle mūsu laikabiedriem” [Amor perduto. L’inferno di Dante per contemporanei]. 

Jāpiebilst, ka ar savām publikācijām un grāmatām Antonio Soči vienmēr ir bijis līdzās sv. Jānim Pāvilam II un Benediktam XVI, kā arī uzmanīgi sekojis Franciska darbībai no pirmās ievēlēšanas stundas. Iespējams, viņa analītiskā pieeja būs samērā sveša lielākajai Latvijas katoļu daļai, kuri nav pieraduši lasīt pāvesta darbības izvērtējumu, bet gan dzirdēt no katoļu medijiem ne vairāk kā dažas jaukas Franciska teiktās frāzes, nemainīgi pieturoties pie nostājas: tāpat kā par mirušo bērēs, par Francisku - vai nu labu, vai nu neko.

Lai ir vērtīga lasāmviela!

Aleksandrs Stepanovs 

Dārgie civitas.lv lasītāji, piedāvāju jūsu uzmanībai franču pētnieka Žerāra Delepēna (Gerard Delépine) rakstu, kas, balstoties uz Pasaules Veselības organizācijas datiem, pārliecināti pierāda straujo Covid-19 infekcijas un nāves gadījumu pieaugumu pēc vakcinācijas kampaņas sākuma daudzās pasaules valstīs. "Pēcvakcinācijas globālā katastrofa pamazām izbeigs vakcīnas mītu. Kaut arī nepārspējama propaganda (un nesaprotama, ja zāles bija acīmredzami efektīvas un drošas) un liberticīda pasākumi vēlas mums uzspiest tā saukto "vakcināciju" ar jaunām un slikti novērtētām zālēm, kampaņu pirmo mēnešu rezultāti tika minēti visur: inficēšanās un nāves gadījumu pieaugums."

Raksta oriģinālu varat lasīt franču mājaslapā  Égalité & Réconciliation, ko es atradu Marco Tosati blogā Stilum Curiae, kas regulāri un punktuāli dod vielu pārdomām par notiekošo pasaulē un Baznīcā. 

Aleksandrs Stepanovs 

Lasītāju uzmanībai piedāvājam saistošu interviju ar mons. Karlo Maria Vigano, kas tika publicēta Lieldienās, bet neko nav zaudējusi no savas aktualitātes. Paldies Silvitai Kravalei par darbu pie tulkošanas! 

*****

/Maike Hiksone/ 

2021. gada 19. maijā (LifeSiteNews) - arhibīskaps Karlo Marija Vigano laipni sniedza man interviju, ko uzticējām Schloss Rudolfshausen, lieliskajam katoļu apustulātam Vācijā, kuru vada Helēne Valterskirhena un viņas meita Aleksandra. Viņi publicē arhibīskapa Viganò, kā arī LifeSite un daudzus citus tulkojumus. Valterskirhenes kundze un viņas meita izdod arī žurnālu Kultur-Magazin,  kam tika veikta šī jaunā intervija ar Itālijas prelātu.

Arhibīskaps Viganò šajā garajā intervijā aptver daudzus Lielās Atiestatīšanas aspektus, saiknes ar Ķīnu un skarbo lokdaunu politiku;  tās saikni ar galvenajiem globālajiem dalībniekiem, piemēram, Pasaules ekonomikas forumu (WEF), Bilderbergera grupu, Rokfelleriem un Rotšildiem; un tās būtībā esošo “masonu matricu”. Kā mēs redzam, tā ir kristietības aizstāšana ar masonisku pasaules likumu, kas ir līdzīga agrākiem komunistu eksperimentiem pasaulē. Tā, kas savieno agrākos eksperimentus ar šo jauno starptautisko, tā tiešām ir brīvmūrniecība.

Arhibīskaps Viganò iepazīstina ar bijušā franču masona Dr. Pjēra Žilbēra (Dr Pierre Gilbert) runu, kurš pirms 25 gadiem paredzēja, ka būs slimība, kuru pēc tam izmantos politiskiem mērķiem.

Ir ļoti interesanta un atklājoša Pjēra Ž. Žilbēra uzruna (šeit, tā kā YouTube video tika dzēsts, šeitm ir cits video, kur 15:19 viņš saka to pašu Pjērs Žilbērs), kas datēta ar 1995. gadu, kurā uzskaitīti visi soļi, kurus šodien redzam mūsu acu priekšā ar traģisko kovida farsu, sākot no masveida inokulācijas (lat.inokulatio ‘potēšana’- biol. dzīvu mikroorganismu ievadīšana organismā, inficēšana) ar vakcīnu līdz disidentu aizturēšanas nometņu izveidei. Šis bijušais brīvmūrnieks pirms 25 gadiem atklāja bēdīgi slavenās sektas mērķus.

Bet, ņemot vērā šīs satraucošās ziņas, Itālijas arhibīskaps neatstāj mūs bez cerībām. Viņš norāda, ka šie revolucionārie elementi bieži arī vēršas viens pret otru, un tāpēc viņš netic, ka tomēr ir pienācis laiks Lielajai atiestatīšanai ar tās ļaunajiem pamatiem.

Viena pazīme, ka viņam varētu būt taisnība, ir fakts, ka viens no galvenajiem šī korona dienas kārtības līderiem Bils Geitss šobrīd tiek daudz kritizēts par viņa tuvību toreiz jau zināmajam dzimumnoziedzniekam Džefrijam Epšteinam. Pašlaik gaismā nonāk arvien vairāk informācijas, un šī informācija nopietni grauj Geitsu uzticamību.

Vigano uzticas Fatimas Dievmātes vārdiem, saskaņā ar kuriem Krievijas veltīšana un iesvētīšana notiks vēlu, bet tā notiks, un tad būs “miera laiks”. "Nespēja veltīt Krieviju Marijas Bezvainīgajai Sirdij," skaidro Vigano, "noveda pie komunisma izplatīšanās visā pasaulē; šodien mēs redzam, ka komunisms ir saistīts ar otru zvērinātu kristietības ienaidnieku - liberālismu. ” Viņš turpina:

Šīs ellišķīgās alianses mērķis ir novest pie Jaunās kārtības izveidošanas un Antikrista parādīšanās. Bet neaizmirsīsim, ka Dievmāte ir teikusi, ka pirms pēdējās vajāšanas pasaule izbaudīs miera periodu. Es domāju, ka Lielās Atiestatīšanas un Jaunās kārtības sātaniskais projekts masonu sinarhijas (slepenās valdīšanas) laikā vēl nav paspējis sevi uzspiest, pat ja tam esam pietuvojušies.

Bet, kamēr mēs gaidām Dievmātes uzvaru, arhibīskaps Vigano aicina mūs vadīt dzīvi saskaņā ar Kristus valdību, mudinot mūs “censties panākt, lai Kristus valdītu pār visiem mūsu sirdīs un rezultātā arī mūsu ģimenēs, lai Viņš var valdīt arī mūsu sabiedrībās. ” Mēs ļoti pateicamies arhibīskapam Viganò par šo izgaismojošo un uzmundrinošo interviju.

Lūdzu, skatiet šeit pilnu interviju šeit, jo tā pirmo reizi tika publicēta vācu valodā un LifeSiteNews tiek pasniegta angļu valodā.

/Aleksandrs Stepanovs/

22.martā Vatikāns ir publicējis “vakcinācijas katehismu” priesteru un ticīgo indoktrinācijai, ko ir nosaucis par “kit”, proti, instrumentu rīku vakcinācijas propagandas apguvei. Baznīcas Sociālās mācības kardināla Van Thuana observatorijas vadītājs Stefano Fontana sakarā ar šo banalitātēm piepildīto dokumentu nevilcinās izteikt savu apmulsumu. Lasot Fontanas izvērtējumu, sapratīsiet, kāpēc viņš ir tik ļoti noraizējies par Baznīcas nākotni, neviļus saucot “vakcinācijas katehismu” par indoktrināciju, jo netiek pieņemta iespēja saprātīgi apšaubīt jaunu vakcīnu lietderību un riskus; viss, ko valsts un Baznīcas autoritātes vēstī šajā sakarā, ir pacelts dogmātiskās ticības patiesību līmenī un jāpieņem aklā ticībā, pretējā gadījumā jūs varat nokļūt melnajā sarakstā - to vidū, kas tiek nolikti pie malas kā sazvērestības teoriju piekritēji, kā “no vax”, kas pretojas sabiedrības atveseļošanas pasākumiem un ignorē riskus izplatīt nāvējošo infekciju. 

To apstiprina arī Rīgas arhibīskapa Z. Stankēviča uzruna priesteru online seminārā, kas notika 26.aprīlī, vienu mēnesi vēlāk pēc “vakcinācijas katehisma” nākšanas klajā un kas pilnā mērā atspoguļo tā idejas un leksiku.

Rīgas arhibīskaps skaidri uzsver, kā to atreferē pr. Pauls Kļaviņš rakstā “Rīgas arhidiecēzes priesteri konferencē pievēršas aicinājumiem un laju kalpošanas iespējām draudzēs”, ka ikviens ticīgais, kas nepieņem eksperimentālās ģenētiskās terapijas potes ar atplestām rokām, ir skrupulozs un maldu ziņu samulsināts. Tādējādi, viņaprāt, nav iespējas saprātīgi atteikties no vakcinācijas, izvērtējot jaunās potes riskus un labumus, domājot par vakcinācijas sekām, ko eksperimentālā injekcija var izraisīt tuvākā un tālākā nākotnē un par ko neviens, ieskaitot Rīgas arhibīskapu, neuzņēmas atbildību, kā tikai pats vakcinējamais, nerunājot jau par ētiskiem apsvērumiem pieņemt abortēto bērnu neatļauti izmantotas šūnu līnijas. Jo arhibīskaps uzsver, ka tie, kas atsakās injicēt eksperimentālo poti, nav adekvāti, - tāda cilvēka sirdsapziņa ir “skrupuloza un maldu ziņu samulsināta”. 

Vispārējs iespaids ir tāds, ka katoļu aprindās un it īpaši garīdznieku un konsekrēto personu aprindās ētiskais jautājums par abortētu bērnu aizliegto materiālu, kas tiek izmantots vakcīnu ražošanā vispār nav aktuāls. Galvenais ir sasniegt mērķi, labumus, ko dod vakcinācija, “zaļo pasi” (diskriminējošo), lai varētu braukt ekskursijā uz Vatikānu vai Poliju, vai kur citur. 

Ja mērķis nebūtu brīva pārvietošanās, šīs personas, ko nespiež nedz darba devējs, nedz veselības aizsardzības hipotētiskais solījums, vakcināciju nepieņemtu. Un tas viss notiek ar sirdsapziņu nomierinošo atsauci uz Vatikāna doto atļauju potēties ar neētiskām vakcīnām, ko bīskaps Atanazijs Šnaiders sauc par abstraktiem principiem. Taču Ticības Mācības kongregācija izvirzīja divus nosacījumus - ja apstākļi apdraud dzīvību un nav citas alternatīvas. Pēc daudzo lietpratēju (un nepastarpinātas pieredzes) atziņas covid-19 infekcijai jau sen ir endēmisks raksturs un ārsti šo slimību ārstē ar sen pazīstamām pretiekaisuma zālēm un antibiotikām. 

Arhibīskaps, uzspiežot katoļiem vakcināciju, apelē uz augstākās morālās autoritātes Franciska un Benedikta XVI piemēru, jo viņi, lai rādītu ticīgajiem “priekšzīmi”, ir sapotēti ar pret-kovid vakcīnas devu. Tomēr pēc pirmās saņemtās potes jau ir pagājuši četri mēneši un joprojām neko nedzird par otro, jeb viņiem vēl nav pienācis laiks jeb pirmā deva bija tikai propaganda, nevis rūpes par veselību?

Taču galvenais arguments Rīgas arhibīskapa pamudinošajā uzrunā vakcinācijas labā ir gudrība: “Katoļticīgie nav gudrāki par pāvestu un Baznīcas maģistēriju.” Baidos, ka ikviens, kas seko lēmumiem un rīcībai, kas tiek pieņemti Baznīcas centrā, pēdējos gados var pamatoti izteikt savus dubia, savas šaubas šajā sakarā. Tikai divi piemēri. 

Gudrība ir tikums, pēc kura tiekties. Jēkaba vēstule mudina: “Bet, ja kādam no jums trūkst gudrības, tas lai to lūdz no Dieva, kas visiem dod devīgi un nepārmezdams, un viņam taps dots.” (Jek 1,5). Bībelē gudrība ir dievišķa īpašība, kas tiek dota tam, kas Kunga bīstas. Bībelē Salomons ir augstākais gudrības piemērs, kas lūdzis un saņēmis visvērtīgāko, taču dzīves otrajā pusē visu ir pazaudējis, ieviešot valstī un templī elkdievību (3. Ķēn 11,9-10, Siraha dēla 47,14-25). Nebija gudrs tas, kas atstāja kalpošanu vienīgajam Dievam un politskā oportunisma vadīts ieviesa valstī elkdievību.

Neviļus gribas vilkt paralēles ar notikumiem Vatikāna dārzos un sv. Pētera bazilikā Amazonas sinodes laikā. Ar grūtībām varēja noticēt savām acīm, ka Francisks ņēmis dalību Inku pagānu dievības Pačamamas pielūgsmes ceremonijā un plaši atvēris durvis “universālai brālībai” Katoliskajā Baznīcā ar visām no tā izrietošām sekām. Vai tā bija autentiskā maģistērija paraugstunda, ko var devēt par gudrību? 

Ak, gribētos drīzāk neticēt savām acīm un labprāt būt sauktam par sazvērestības teoriju piekritēju, ja tikai 2019.gada 4.oktobrī sirdsapziņu mulsinošo ceremoniju nevārētu skatīt starptautiskajā Vatikāna televīzijas translācijā. 

Bet, ko lai saka par praktiskām lietām, kā tās tiek kārtotas Franciska mājās? Nav tur miera finansiāliem skandāliem. Pēdējais ir it īpaši nepatīkams. Būs pagājušas jau divas nedēļs, kopš Itālijas televīzja Rai3 nāca klajā ar žurnālistisko pētījumu par Vatikāna (APSA) paradoksālajiem ieguldījumiem akcijās Šveices farmaceitu kompānijā Novartis, ieguldot 20 miljonus eiro tās kontrolētajā firmā Sandoz, kas ražo kontracepcijas un abortatīvās tabletes. Šo ziņojumu, par ko ir rakstījuši puspasaules masu mēdiji, apstiprināja arī bijušais Svētā Krēsla ģenerālais auditors Libero Milone (atlaists no amata), pēc kura iejaukšanās akcijas uzreiz tika pārdotas. Vai tā ir praktiskā kompetence, kas ir raksturīga gudrībai, ieguldīt naudu akcijās par spīti amorālajam ienākumu raksturam? 

Feručo Paniko (Feruccio Panicco), auditors Vatikānā (2015-2017), Rai3 intervijā komentēja notiekošo: “Kad seko ienākumiem, brīžiem tiek aizmirsts par citām lietām.” Vatikāna auditors teica: “Tiek aizmirsts par citām lietām,” proti, par ētiskām. Un kurā vietā? Vatikānā. Varam to saukt, kā vēlamies, bet tas viss ir tālu no gudrības. Iespējams, tas pats notiek attiecībā uz neētiskajām vakcīnām - “tiek aizmirsts par citām lietām”. 

Reaģējot uz pēdējiem skandāliem (endēmiskiem), Francisks ir publicējis jaunu Motu proprio, kuras saturs nevar nesamulsināt. Akūti par to raksta vatikānists Aldo Maria Valli: “Vatikāna vadītājiem, tostarp kardināliem, departamentu vadītājiem un administratoriem, būs jāparaksta deklarācija, kurā viņi apliecina, ka viņiem nav tiesas sprieduma vai izmeklēšanas procesa pret terorismu, naudas atmazgāšanu, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas. Viņi arī nevarēs iegūt aktīvus nodokļu atvieglojumus vai ieguldīt uzņēmumos, kas darbojas pret Baznīcas doktrīnu. To nosaka Apustuliskā vēstule, pāvesta Motu proprio formā, kurā ietverti noteikumi par valsts finanšu pārvaldības pārredzamību. Deklarācija jāparaksta, stājoties amatā, un pēc tam ik pēc diviem gadiem jāapstiprina. Tāpat visiem Vatikāna darbiniekiem ir aizliegts pieņemt dāvanas, kuru vērtība pārsniedz četrdesmit eiro.

Jaunais Motu proprio ir neticams. No diviem ir viens: vai nu pāvests ir spiests likt kardināliem un citiem augstākajiem vadītājiem parakstīt šādu deklarāciju, kas nozīmē, ka viņš neuzticas personālam, kuru viņš pats ir izvēlējies; vai nu korupcijas, ļaunas rīcības un netikumības stāvoklis aiz svētajiem mūriem ir endēmisks. Abos gadījumos Vatikāna valdošā klase izskatās ļoti slikti. Vai arī, tā ir trešā iespēja, - pāvests ir pieņēmis lēmumu, rūpējoties pro domo sua [proti savā labā], lai parādītu pasaulei, cik viņš ir labs cīņā pret negodīgumu. Bet pat šajā gadījumā operācija ir postoša Romas kūrijas, Vatikāna pilsētas valstij un Svētā Krēsla ticamībai. Bet nešķiet, ka šī ticamība ir tuvu pašreizējā Svētās Martas viesnīcas iemītnieka sirdij. 

Ja kāds ārējais novērotājs, iespējams, varētu noticēt plašsaziņas līdzekļu Bergoglio radītam tēlam, kurš ir apņēmies cīnīties pret korupciju, bet ir viņa līdzstrādnieku upuris, tad tie, kas pazīst Pārtibras [Vatikāna] dinamiku, zina, ka šodienas paziņojumi ir vēl viena realitātes falsifikācijas operācija, kurā tas, kas tiek atklāts, atbilst tieši pretējam tam, kas notiek.

Pēdējo mēnešu laikā parādījušos Vatikāna skandālus, tostarp kapitāla ieguldījumus farmācijas uzņēmumos, kas ražo abortu tabletes, nevar nosegt ar fasādes operācijām, arī kardināla Beču atcelšana pēc nekustamā īpašuma spekulāciju atklāšanas Londonā nevar mazināt to cilvēku ļoti nopietnos pienākumus, kuri uzskata, ka viņi var apburt sabiedrisko domu ar pērkona motu publikāciju tieši pēc tam, kad līdz ar kompetentu speciālistu izraidīšanu, kas būtu varējuši pilnībā dziedināt veca netikuma samaitāto situāciju, ir radījuši telpu korupcijai un interešu konfliktam.” (The Vatican’s new provisions on transparency: Yet another façade operation).

Pirms Franciska pontifikāta bija sāpīgi, bet krietni vieglāk atšķirt Baznīcas cilvēku grēkus no to amatiem un tādejādi no maģistērija, bet, kad šodien dzird aicinājumu pārstāt izvērtēt un akli uzticēties Baznīcas hierarhijas paziņojumiem, kas neietilpst viņu kompetencē, tad mazākais, ko var teikt, ir, ka tādi paziņojumi ticīgos nesaista sirdsapziņā paklausīt un ka ticīgajiem pašiem, ja viņi redz, ka garīdznieki rīkojas līdzīgi globālistu sistēmas ierēdņiem, ir jāpieņem lēmums, kas cieši skar viņu veselību un morāles izvēles.

“Bēda mums” - raksta Baznīcas sociālās mācības speciālists, Stefano Fontana, sava raksta beigās, domājot par indoktrinācijas sekām un sirdsapziņas notrulināšanu, ko izraisīs “vakcinācijas katehisms”. Tāpēc šajos juku laikos, kad notiek ticības “paradigmas” izmaiņas un vietējās Baznīcas hierarhijas maģistērijs izraisa daudz jautājumu par savu autentiskumu, tik tiešām nebūs pārspīlēti apgalvot, ka daudzi katoļticīgie ir gudrāki par pāvestu. Taču pienāks laiks un gudrība atgriezīsies pie sv. Pētera pēcteča, jo mums ir stiprs apsolījums: ”Kad būsi atgriezies, stiprini savus brāļus!” (Lūk 22,32). 

Tiek lēsts, ka sestdien, 2021. gada 24. aprīlī, mītiņā Londonā piedalījās vairāk nekā 100 000 cilvēku. Taču domājams, ka pūlis bijis daudz lielāks, nekā sākotnēji ziņoja galvenie mediji.