Pirmdiena, 19 Jūlijs 2021

Francisks notiesā uz nāvi seno Baznīcas Liturģiju

 

Šīgada 16.jūlijā Francisks publicēja apustulisko vēstuli “Traditionis custodes”, kuras nosaukumu nevar lasīt bez ironijas, attiecinot titulu “tradīcijas sargātāji” uz bīskapiem, kas tomēr gluži pretēji nosaukumam ir aicināti anulēt, nevis sargāt Tradīciju, it īpaši vēl ņemot vērā, ka līdz ar šo dokumentu tiek anulēta Benedikta XVI – viņam vēl dzīvam esot - apustuliskā vēstule “Summorum pontificum”, publicēta 7.jūlijā 2007. gadā, kas atjaunoja seno Baznīcas liturģisko tradīciju, kas simtiem gadu veidoja Rietumeiropas tautu dievbijību, kultūru un daudzu ierindu kanonizēto svēto un mocekļu.

 

Vēl tikai pirms dažām dienām kardināls Roberts Sāra (Sarah) tviterī bija atzinis, ka Benedikta XVI apustuliskā vēstule ir viņa pontifikāta šedevrs, ka viņš ieies vēsturē kā “Summorum pontificum” pāvests:

“Benedikts XVI ieies vēsturē ne tikai kā liels teologs, bet arī kā “Summorum pontificum” pāvests, liturģiskā miera pāvests, tāds, kurš ir izbūvējis ekumenisko tiltu starp kristīgiem austrumiem pateicoties latīņu-gregoriāņu liturģijai.”

Gvinejas kardināls, kas ir bijis Dievišķā kulta un sakramentu disciplīnas kongregācijas prefekts, ar cerību atzina, ka Benedikts XVI ir uzsācis “neatgriezienisko” liturģisko un garīgo reformu, taču ar savu motu proprio Francisks izlēmīgi šis cerības anulē.

Komentāros, ko var lasīt internetā vai dzirdēt sarunās pēc jaunā Franciska dokumenta, dominē neizpratne, skumjas, vilšanās, dusmas vai dziļi satriekta sirds arī no to puses, kas nepieskaita sevi pie tradicionālistiem un regulāri nepiedalās tradicionālajās latīņu Misēs (Tridentas vai Romas rita ektraordinārās formas Misēs).

Ko citu ticīgie varētu sagaidīt no sirmā Romas bīskapa, kurš teju ir pārcietis smagu operāciju, kā tikai izpratni par ciešanu nozīmi un brāļu stiprinājumu ticībā? Taču notiek kaut kas gluži pretējs - Francisks strikti ierobežo ticīgos, kas mīl lūgšanu senās tradicionālās Mises formā, liedzot viņiem smelt no žēlastības avota.

Patiesībā jau sen cirkulēja ziņas, ka ir jāgaida ierobežojumi, it īpaši kopš šī gada marta, kad Vatikāna valsts sekretariāts, pārkāpjot savu kompetenču robežas, izdeva rīkojumu, kas ir pretēji universālās Baznīcas disciplīnai, nosakot, ka no 22. marta Svētā Pētera bazilikā vairs nebūs atļauts svinēt atsevišķas Svētās Mises, kuras celebrē viens pats priesteris bez ticīgajiem, krasi samazinot Svētās Mises Romas ekstraordonārajā ritā, noreducējot iespēju līdz vienam altārim bazilikas kriptā.

Toreiz tika spriests, ka Vatikāna valsts sekretariāts, kura kompetencē neietilpst jurisdikcija par sv. Pētera baziliku, saņēma rīkojumu no paša pāvesta, bet šādam pieņēmumam nebija pierādijumu, kas, lūk, nāca klajā līdz ar Franciska jauno motu proprio, tas ir, pāvesta dokumentu, ko tas izdod pēc savas iniciatīvas, pesonīgi parakstot, un kam ir juridiskais spēks.

 

Ko Franciska apustuliskā vēstule “Traditionis custodes” izmaina attiecībā pret Benedikta XVI “Summorum pontificum”?

Dokumentā “Summorum pontificum” Benedikts XVI apliecina, ka Romas liturģijas ritā ir divas formas: parastā, sauktā par Novus ordo, ko 1969. gadā ieviesa visā Baznīcā pāvests Pāvils VI (tātad šim jaunajam ritam ir tikai 52 gadi) un ekstraordinārais rits, kuram ir apustuliskā izcelsme un ko ir reformējis svētais pāvests Pijs V 1570.gadā.

 

1. art. “Summorum pontificum” (SP): “Pāvila VI izsludinātā Romas misāle ir Katoliskās Baznīcas latīņu rita "lex orandi" ("lūgšanas likums") parasta forma. Tomēr Svētā Pija V izsludinātā un svētā Jāņa XXIII no jauna izdotā Romas misāle jāuzskata par tās pašas "lex orandi" ekstraordināro formu, un tā ir jātur pienācīgā godā tās cienījamās un senās izcelsmes dēļ. Šīs divas Baznīcas “lex orandi” formas nekādā gadījumā neizraisīs Baznīcas “lex credendi” (“ticības likums”) sašķeltību; tās faktiski ir divas vienīgā Romas rita izmantošanas formas.

 

Tāpēc ir atļauts svinēt Svētās Mises upuri saskaņā ar tipisko Romas misāles izdevumu, kuru 1962. gadā izsludināja svētais Jānis XXIII un kura nekad netika atcelta, kā ekstraordināro Baznīcas liturģijas formu.”

 

Turpretī Frasnciska “Traditionis custodes” (TC) pretrunīgi apliecina:

1. art.: “Svēto pāvestu Pāvila VI un Jāņa Pāvila II izsludinātās liturģiskās grāmatas saskaņā ar Vatikāna II koncila dekrētiem ir vienīgā Romas rituāla “lex orandi” izpausme.”

 

Lai atvērtu Baznīcas liturģijas dārgumus arvien lielākam ticīgo un priesteru skaitam, Benedikts XVI atļāva ikvienam priesterim celebrēt tradicionālo sv. Misi bez bīskapa atļaujas.

 

2.art. SP: Misēs, kas tiek svinētas bez tautas, katrs latīņu rita katoļu priesteris, neatkarīgi no tā, vai tas ir diecēzes jeb pieder kādai kongregācijai, var izmantot vai nu svētā pāvesta Jāņa XXIII 1962. gadā publicēto Romas misāli, vai arī pāvesta Pāvila VI 1970. gadā izsludināto Romas misāli, un tas var notikt jebkurā dienā, izņemot Svēto Triduumu. Lai celebrētu Misi saskaņā ar vienu vai otru misāli, priesterim nav nepieciešama nekāda atļauja ne no Apustuliskā Krēsla, ne no sava ordinārija.”

Saskaņā ar Benediktu XVI dokumentu tradicionālās Mises svinēšana var notikt arī draudzēs, ja ir ticīgie, kas to pieprasa, 5.art 2.§: “Sv. Mises svinēšana saskaņā ar svētā Jāņa XXIII misāli var notikt darba dienās; svētdienās un svētku dienās.” Benedikts XVI arī pamudina bīskapus un draudzes priesterus nākt pretī un organizēt tradicionālās mises ticīgo grupām, vai arī iedibināt draudzes, kurās tiek svinēta liturģija pēc senā rita.

Turpretī Francisks rezervē ekskluzīvi diecēzes bīskapam kompetenci izlemt, kam atļaut un kam liegt svinēt Svēto Misi saskaņā ar svētā Jāņa XXIII misāli, kā arī atļaut pastāvēt vai izkliedēt tradicionālās ticīgo grupas. Turklāt priesteriem, kas tiks ordinēti pēc šī motu proprio publikācijas, jālūdz bīskapam rakstisku atļauju, kurš to prezentēs Apustuliskajam krēslam (sk. 4.-5.art.). Francisks baidās, lai Tridentes Mises skaistums neaizrauj katoļus, tāpēc aizliedz svinēt latīņu misi draudzes baznīcās, marginalizējot to geto līmenī. Bez tam viņš sausi pavēl bīskapiem “rūpēties, lai netiek dota atļauja veidot jaunas grupas” (3.art. 6§).

Praktiski Francisks vēlas, lai tradicionālās mises ticīgie mirst dabiskā nāvē, jo tas saskan ar “viņu labumu”, neevanģelizējot citus, un viņi tiek pāraudzināti saskaņā ar izvirzīto principu: “Jārūpējas par to [katoļu] labumu, kuri ir iesakņoti iepriekšējā celebrācijas formā, un viņiem vajag laiku, lai atgrieztos pie Romas rita, ko ir izsludinājuši svētie Pāvils VI un Jānis Pāvils II.”

 

Līdz ar to Francisks anulē pāvesta Benedikta XVI “šedevru” un smagi sāpina bīskapus, priesterus un ticīgos, kuriem “ekstraordinārā Romas rita forma” ir žēlastību avots un garīgās dzīves kalngals, 8. art. TC: “Iepriekšējās normas, instrukcijas, atļaujas un ieradumi, kas neatbilst šī motu proprio noteikumiem, tiek atceltas.”

 

Paradoksāli, ka, publicējot savu motu proprio, Francisks raksta, ka rūpējas par Baznīcas vienotību, taču de facto viņšvisdrīzāk ieies vēsturē kā tāds, kurš to šķeļ, motivējot to ar vispārējām apsūdzībām, ka tie, kas apmeklē tradicionālās mises, noraida Vatikāna II koncilu un ļaunprātīgi pārkāpj (abusus) liturģiskās normas. Un to ir ļoti grūti iedomāties, zinot, cik rūpīgi priesteri studē senās mises rubrikas un tai gatavojas!

Protams, motu proprio pavadošajā vēstulē Francisks nevarēja neatzīt, ka Novus ordo mises svinībās priesteri atļaujas tādu kreativitāti, kas nereti ir uz atļautā robežas. Tam var tikai piekrist, kad esam redzējuši savām acīm, kā tiek vadītas mises īpaši ārpus baznīcām, piem., svētceļojumu laikā, nereti priesteriem trūkst visas liturģiskās drēbes, cienīgas vietas vai altāra, mises tika svinētas braucot pat autobusā uz sēdekļa galdiņa, tāpat Svētās Mises, kas tika svinētas Radio Marija Latvija studijā tiešajā ēterā nereti notika uz studiju galda, kur atradās viss iespējamais, atskaitot altāra segu un sveces. Tie tik tiešām ir abusus, bet es to pieminu, nemaz nenoliedzot Novus ordo ritu kā žēlastības avotu un euharistisko upuri.

 

Tādi ir daži apsvērumi par Franciska motu proprio. Zemāk publicēšu dažādus komentārus un pirmās reakcijas uz “Traditionis custodes”. Gaidīsim arī mūsu Latvijas bīskapu reakciju, vai viņi rīkosies kā īstie ticīgās tautas garīgie gani un priesteru tēvi, kuri veicina viņu tuvošanos Dievam, nākot pretī viņu vajadzībām, atļaujot svinēt misi “ekstraordinārā Romas rita formā", jeb rīkosies kā sausi aizdomu pilni funkcionāri, kuri steidzas visu aizliegt. Vai Rīgas arhibīskaps atļaus turpināt regulārās latīņu mises Ogres draudzē? Vai Rēzeknes-Aglonas bīskaps Jānis Bulis atļaus tradicionālās Svētās Mises svinības 14.augustā, kā tas notika līdz šim? Vai bīskapi Viktors Stulpins un Edvards Pavlovskis uzklausīs savu priesteru lūgumu, to priesteru, kuri smeļ žēlastības spēku no Romas rita ekstraordinārās formas? No bīskapu lēmuma ir atkarīgs, vai ticīgo skaits viņu diecēzes draudzēs nesamazināsies un vai viņu diecēzēs nepaliks mazāk labu un dedzīgu priesteru.

 

Franciska motu proprio izsac daudz jautājumu. Viens jauns priesteris komentēja: “Ir daudz priesteru un ticīgo, kuri šajā brīdī jūtas sava Garīgā gana pazemoti, un neviens nevar zināt, kādas sekas tas izsauks. Ko viņi darīs? Vai viņi pieņems padevīgi šo eitanāziju? Vai viņi rīkos manifestācijas sv. Pētera laukumā, lai pajautātu savai mātei Baznīcai, kāpēc ir vieta pr. Džeimsam Martinam [kuram pāvests neilgi pirms savas operācijas nosūtīja atbalsta vēstuli viņa darbam], nevis viņiem? Kāpēc ir vieta vācu ķecerīgajam ceļam, nevis viņiem?”

Otrdiena, 13 Jūlijs 2021

1950. gadi: Vācijas farmācijas uzņēmums Grünenthal patentē talidomīda molekulu, ar mārketinga palīdzību kompensējot akurātu testu trūkumu. Miljoniem sievietes mātes cerībās lieto šīs zāles. Piedzimst vairāk nekā 20 000 bērnu ar nopietnām problēmām, piemēram, fokomēliju un amēliju. Bet Grünenthal, kurš uzrauga ārstus un pētniekus, finansē laikrakstus, darot visu iespējamu, lai piesegtu trūkumus. Tikai pēc gadiem cilvēki uzzina patiesību. Tas ir stāsts, kas jāatceras anti-Covid vakcīnu upuru cenzūras laikā.

 

*****

Otrdiena, 29 Jūnijs 2021

Dārgie civitas.lv lasītāji, piedāvāju jūsu pārdomām itāliešu publicista, Antonio Soči, analīzi par jauno fāzi, kurā ienāca pāvesta Franciska pontifikāts. To viņš secina no argentīnas pāvesta nelokāma atbalstītāja kopš pirmās dienas un entuziasta Alberto Melloni raksta, kas pārstāv ietekmīgo liberālo itāliešu laikrakstu Repubblica. Ir vērts atcerēties, ka Francisks savādā dialogā ar šī laikraksta dibinātāju Eugenio Scalfari atzinās, ka Repubblica ir vienīgais laikraksts, ko viņš lasa. 

Antonio Soči ir ievērojams nekonformistu publicists un daudzu grāmatu autors, kas rosina domāt. Pietiek minēt tikai pēdējos viņa grāmatu nosaukumus, lai sapratu viņa interešu loku:

“Benedikta XVI noslēpums. Kāpēc viņš joprojām ir pāvests” [Il segreto di Benedetto XVI. Perche e’ ancora papa],

“Nodoti, pakļauti, okupēti. Tautas iznīkšana bez bērniem, bez darba, bez nākotnes” [Traditi, sottomessi, invasi. L’estinzione di un popolo senza figli, senza lavoro, senza futuro],

“Pēdējais pravietojums. Vēstule pāvestam Franciskam par Baznīcu kara laikā” [La profezia finale. Lettera a papa Francesco sulla Chiesa in tempo di guerra],

“Mūžīgā piedzīvojumu meklētāji” [Avventurieri dell’Eterno],

“Pazaudētā mīlestība. Dantes elle mūsu laikabiedriem” [Amor perduto. L’inferno di Dante per contemporanei]. 

Jāpiebilst, ka ar savām publikācijām un grāmatām Antonio Soči vienmēr ir bijis līdzās sv. Jānim Pāvilam II un Benediktam XVI, kā arī uzmanīgi sekojis Franciska darbībai no pirmās ievēlēšanas stundas. Iespējams, viņa analītiskā pieeja būs samērā sveša lielākajai Latvijas katoļu daļai, kuri nav pieraduši lasīt pāvesta darbības izvērtējumu, bet gan dzirdēt no katoļu medijiem ne vairāk kā dažas jaukas Franciska teiktās frāzes, nemainīgi pieturoties pie nostājas: tāpat kā par mirušo bērēs, par Francisku - vai nu labu, vai nu neko.

Lai ir vērtīga lasāmviela!

Aleksandrs Stepanovs 

Jaunākie raksti