Francisks notiesā uz nāvi seno Baznīcas Liturģiju

Pirmdiena, 19 Jūlijs 2021 22:42

Francisks notiesā uz nāvi seno Baznīcas Liturģiju

 

Šīgada 16.jūlijā Francisks publicēja apustulisko vēstuli “Traditionis custodes”, kuras nosaukumu nevar lasīt bez ironijas, attiecinot titulu “tradīcijas sargātāji” uz bīskapiem, kas tomēr gluži pretēji nosaukumam ir aicināti anulēt, nevis sargāt Tradīciju, it īpaši vēl ņemot vērā, ka līdz ar šo dokumentu tiek anulēta Benedikta XVI – viņam vēl dzīvam esot - apustuliskā vēstule “Summorum pontificum”, publicēta 7.jūlijā 2007. gadā, kas atjaunoja seno Baznīcas liturģisko tradīciju, kas simtiem gadu veidoja Rietumeiropas tautu dievbijību, kultūru un daudzu ierindu kanonizēto svēto un mocekļu.

 

Vēl tikai pirms dažām dienām kardināls Roberts Sāra (Sarah) tviterī bija atzinis, ka Benedikta XVI apustuliskā vēstule ir viņa pontifikāta šedevrs, ka viņš ieies vēsturē kā “Summorum pontificum” pāvests:

“Benedikts XVI ieies vēsturē ne tikai kā liels teologs, bet arī kā “Summorum pontificum” pāvests, liturģiskā miera pāvests, tāds, kurš ir izbūvējis ekumenisko tiltu starp kristīgiem austrumiem pateicoties latīņu-gregoriāņu liturģijai.”

Gvinejas kardināls, kas ir bijis Dievišķā kulta un sakramentu disciplīnas kongregācijas prefekts, ar cerību atzina, ka Benedikts XVI ir uzsācis “neatgriezienisko” liturģisko un garīgo reformu, taču ar savu motu proprio Francisks izlēmīgi šis cerības anulē.

Komentāros, ko var lasīt internetā vai dzirdēt sarunās pēc jaunā Franciska dokumenta, dominē neizpratne, skumjas, vilšanās, dusmas vai dziļi satriekta sirds arī no to puses, kas nepieskaita sevi pie tradicionālistiem un regulāri nepiedalās tradicionālajās latīņu Misēs (Tridentas vai Romas rita ektraordinārās formas Misēs).

Ko citu ticīgie varētu sagaidīt no sirmā Romas bīskapa, kurš teju ir pārcietis smagu operāciju, kā tikai izpratni par ciešanu nozīmi un brāļu stiprinājumu ticībā? Taču notiek kaut kas gluži pretējs - Francisks strikti ierobežo ticīgos, kas mīl lūgšanu senās tradicionālās Mises formā, liedzot viņiem smelt no žēlastības avota.

Patiesībā jau sen cirkulēja ziņas, ka ir jāgaida ierobežojumi, it īpaši kopš šī gada marta, kad Vatikāna valsts sekretariāts, pārkāpjot savu kompetenču robežas, izdeva rīkojumu, kas ir pretēji universālās Baznīcas disciplīnai, nosakot, ka no 22. marta Svētā Pētera bazilikā vairs nebūs atļauts svinēt atsevišķas Svētās Mises, kuras celebrē viens pats priesteris bez ticīgajiem, krasi samazinot Svētās Mises Romas ekstraordonārajā ritā, noreducējot iespēju līdz vienam altārim bazilikas kriptā.

Toreiz tika spriests, ka Vatikāna valsts sekretariāts, kura kompetencē neietilpst jurisdikcija par sv. Pētera baziliku, saņēma rīkojumu no paša pāvesta, bet šādam pieņēmumam nebija pierādijumu, kas, lūk, nāca klajā līdz ar Franciska jauno motu proprio, tas ir, pāvesta dokumentu, ko tas izdod pēc savas iniciatīvas, pesonīgi parakstot, un kam ir juridiskais spēks.

 

Ko Franciska apustuliskā vēstule “Traditionis custodes” izmaina attiecībā pret Benedikta XVI “Summorum pontificum”?

Dokumentā “Summorum pontificum” Benedikts XVI apliecina, ka Romas liturģijas ritā ir divas formas: parastā, sauktā par Novus ordo, ko 1969. gadā ieviesa visā Baznīcā pāvests Pāvils VI (tātad šim jaunajam ritam ir tikai 52 gadi) un ekstraordinārais rits, kuram ir apustuliskā izcelsme un ko ir reformējis svētais pāvests Pijs V 1570.gadā.

 

1. art. “Summorum pontificum” (SP): “Pāvila VI izsludinātā Romas misāle ir Katoliskās Baznīcas latīņu rita "lex orandi" ("lūgšanas likums") parasta forma. Tomēr Svētā Pija V izsludinātā un svētā Jāņa XXIII no jauna izdotā Romas misāle jāuzskata par tās pašas "lex orandi" ekstraordināro formu, un tā ir jātur pienācīgā godā tās cienījamās un senās izcelsmes dēļ. Šīs divas Baznīcas “lex orandi” formas nekādā gadījumā neizraisīs Baznīcas “lex credendi” (“ticības likums”) sašķeltību; tās faktiski ir divas vienīgā Romas rita izmantošanas formas.

 

Tāpēc ir atļauts svinēt Svētās Mises upuri saskaņā ar tipisko Romas misāles izdevumu, kuru 1962. gadā izsludināja svētais Jānis XXIII un kura nekad netika atcelta, kā ekstraordināro Baznīcas liturģijas formu.”

 

Turpretī Frasnciska “Traditionis custodes” (TC) pretrunīgi apliecina:

1. art.: “Svēto pāvestu Pāvila VI un Jāņa Pāvila II izsludinātās liturģiskās grāmatas saskaņā ar Vatikāna II koncila dekrētiem ir vienīgā Romas rituāla “lex orandi” izpausme.”

 

Lai atvērtu Baznīcas liturģijas dārgumus arvien lielākam ticīgo un priesteru skaitam, Benedikts XVI atļāva ikvienam priesterim celebrēt tradicionālo sv. Misi bez bīskapa atļaujas.

 

2.art. SP: Misēs, kas tiek svinētas bez tautas, katrs latīņu rita katoļu priesteris, neatkarīgi no tā, vai tas ir diecēzes jeb pieder kādai kongregācijai, var izmantot vai nu svētā pāvesta Jāņa XXIII 1962. gadā publicēto Romas misāli, vai arī pāvesta Pāvila VI 1970. gadā izsludināto Romas misāli, un tas var notikt jebkurā dienā, izņemot Svēto Triduumu. Lai celebrētu Misi saskaņā ar vienu vai otru misāli, priesterim nav nepieciešama nekāda atļauja ne no Apustuliskā Krēsla, ne no sava ordinārija.”

Saskaņā ar Benediktu XVI dokumentu tradicionālās Mises svinēšana var notikt arī draudzēs, ja ir ticīgie, kas to pieprasa, 5.art 2.§: “Sv. Mises svinēšana saskaņā ar svētā Jāņa XXIII misāli var notikt darba dienās; svētdienās un svētku dienās.” Benedikts XVI arī pamudina bīskapus un draudzes priesterus nākt pretī un organizēt tradicionālās mises ticīgo grupām, vai arī iedibināt draudzes, kurās tiek svinēta liturģija pēc senā rita.

Turpretī Francisks rezervē ekskluzīvi diecēzes bīskapam kompetenci izlemt, kam atļaut un kam liegt svinēt Svēto Misi saskaņā ar svētā Jāņa XXIII misāli, kā arī atļaut pastāvēt vai izkliedēt tradicionālās ticīgo grupas. Turklāt priesteriem, kas tiks ordinēti pēc šī motu proprio publikācijas, jālūdz bīskapam rakstisku atļauju, kurš to prezentēs Apustuliskajam krēslam (sk. 4.-5.art.). Francisks baidās, lai Tridentes Mises skaistums neaizrauj katoļus, tāpēc aizliedz svinēt latīņu misi draudzes baznīcās, marginalizējot to geto līmenī. Bez tam viņš sausi pavēl bīskapiem “rūpēties, lai netiek dota atļauja veidot jaunas grupas” (3.art. 6§).

Praktiski Francisks vēlas, lai tradicionālās mises ticīgie mirst dabiskā nāvē, jo tas saskan ar “viņu labumu”, neevanģelizējot citus, un viņi tiek pāraudzināti saskaņā ar izvirzīto principu: “Jārūpējas par to [katoļu] labumu, kuri ir iesakņoti iepriekšējā celebrācijas formā, un viņiem vajag laiku, lai atgrieztos pie Romas rita, ko ir izsludinājuši svētie Pāvils VI un Jānis Pāvils II.”

 

Līdz ar to Francisks anulē pāvesta Benedikta XVI “šedevru” un smagi sāpina bīskapus, priesterus un ticīgos, kuriem “ekstraordinārā Romas rita forma” ir žēlastību avots un garīgās dzīves kalngals, 8. art. TC: “Iepriekšējās normas, instrukcijas, atļaujas un ieradumi, kas neatbilst šī motu proprio noteikumiem, tiek atceltas.”

 

Paradoksāli, ka, publicējot savu motu proprio, Francisks raksta, ka rūpējas par Baznīcas vienotību, taču de facto viņšvisdrīzāk ieies vēsturē kā tāds, kurš to šķeļ, motivējot to ar vispārējām apsūdzībām, ka tie, kas apmeklē tradicionālās mises, noraida Vatikāna II koncilu un ļaunprātīgi pārkāpj (abusus) liturģiskās normas. Un to ir ļoti grūti iedomāties, zinot, cik rūpīgi priesteri studē senās mises rubrikas un tai gatavojas!

Protams, motu proprio pavadošajā vēstulē Francisks nevarēja neatzīt, ka Novus ordo mises svinībās priesteri atļaujas tādu kreativitāti, kas nereti ir uz atļautā robežas. Tam var tikai piekrist, kad esam redzējuši savām acīm, kā tiek vadītas mises īpaši ārpus baznīcām, piem., svētceļojumu laikā, nereti priesteriem trūkst visas liturģiskās drēbes, cienīgas vietas vai altāra, mises tika svinētas braucot pat autobusā uz sēdekļa galdiņa, tāpat Svētās Mises, kas tika svinētas Radio Marija Latvija studijā tiešajā ēterā nereti notika uz studiju galda, kur atradās viss iespējamais, atskaitot altāra segu un sveces. Tie tik tiešām ir abusus, bet es to pieminu, nemaz nenoliedzot Novus ordo ritu kā žēlastības avotu un euharistisko upuri.

 

Tādi ir daži apsvērumi par Franciska motu proprio. Zemāk publicēšu dažādus komentārus un pirmās reakcijas uz “Traditionis custodes”. Gaidīsim arī mūsu Latvijas bīskapu reakciju, vai viņi rīkosies kā īstie ticīgās tautas garīgie gani un priesteru tēvi, kuri veicina viņu tuvošanos Dievam, nākot pretī viņu vajadzībām, atļaujot svinēt misi “ekstraordinārā Romas rita formā", jeb rīkosies kā sausi aizdomu pilni funkcionāri, kuri steidzas visu aizliegt. Vai Rīgas arhibīskaps atļaus turpināt regulārās latīņu mises Ogres draudzē? Vai Rēzeknes-Aglonas bīskaps Jānis Bulis atļaus tradicionālās Svētās Mises svinības 14.augustā, kā tas notika līdz šim? Vai bīskapi Viktors Stulpins un Edvards Pavlovskis uzklausīs savu priesteru lūgumu, to priesteru, kuri smeļ žēlastības spēku no Romas rita ekstraordinārās formas? No bīskapu lēmuma ir atkarīgs, vai ticīgo skaits viņu diecēzes draudzēs nesamazināsies un vai viņu diecēzēs nepaliks mazāk labu un dedzīgu priesteru.

 

Franciska motu proprio izsac daudz jautājumu. Viens jauns priesteris komentēja: “Ir daudz priesteru un ticīgo, kuri šajā brīdī jūtas sava Garīgā gana pazemoti, un neviens nevar zināt, kādas sekas tas izsauks. Ko viņi darīs? Vai viņi pieņems padevīgi šo eitanāziju? Vai viņi rīkos manifestācijas sv. Pētera laukumā, lai pajautātu savai mātei Baznīcai, kāpēc ir vieta pr. Džeimsam Martinam [kuram pāvests neilgi pirms savas operācijas nosūtīja atbalsta vēstuli viņa darbam], nevis viņiem? Kāpēc ir vieta vācu ķecerīgajam ceļam, nevis viņiem?”

******

 

Francisco José Delgado, priesteris no Toledo, kas parasti svin Svēto Misi pēc Novus ordo kārtības un nevis pēc rita, kas pastāvēja tūkstoš gadus pirms Vatikāna II reformas. Viņš ierakstīja tviterī:

“Es domāju, ka tagad gudrākais ir mierīgi un nosvērti aizstāvēt patiesību pret ļaunajiem likumiem. Pāvests nevar ar dekrētu mainīt Tradīciju un viņš arī nevar teikt, ka pēc Vatikāna II noteiktā liturģija ir vienīgā lex orandi izpausme Romas ritā.”

 

******

Pāvests pasludina nāves spriedumu senajai Misei


/Luisella Scrosati/

Prezentētā motu proprio “Traditionis Custodes” nosaukums ir patiess liekulības šedevrs, jo paredz tā nāvi, ko mēs ar visu cieņu turpinām saukt par Romas rita ekstraordināro formu, kuru turpretī ir novērtējis Benedikts XVI viņa izdotajā motu proprio “Summorum Pontificum” (2007). Tā ir nāve, kas būs pakļaušanas vai izmiršanas gadījumā atkarībā no konteksta.

Ar tipisku jezuītu ironiju Francisks atsaucas uz saviem cienītajiem priekšgājējiem, tostarp Benediktu XVI, kuru viņš tomēr piesauc tikai un vienīgi, lai iznīcinātu tā darbu. Mēs pie tā jau bijām pieraduši kopš Amoris Laetitia laikiem, kad Jānis Pāvils II un Akvīnas Toms tika minēti kā autoritātes, lai apgalvotu tieši pretējo viņu mācībai.

Tāpēc, ja usus antiquior vairs nav nekāda sakara ar Baznīcas liturģisko lūgšanu, ir skaidrs, ka tā kļūst par indiāņu rezervuāra liturģiju, kas ir jāpacieš vēl kādu laiku līdz tās izmiršanai, pārliecinoties, ka šie antīkie varoņi nepavairojas un neinficē citus. Tieši tā ir Motu Proprio pieņemto lēmumu nozīme [...]

Būtībā jaunais Motu Proprio ir kara pieteikums tiem, kas apmeklē seno Misi. [...]

Pirmais apsvērums. Vēstule un Motu Proprio katrā rindā atklāj nicinājumu pret ticīgajiem, kas saistīti ar seno liturģiju: no viņiem un ne no viena cita netiek prasīts "uzticības apliecinājums" Baznīcai; viņus un nevienu citu drīkst izstumt no draudzēm; viņiem un nevienam citam ir liegts pieaugt. Tā ir pilnvērtīga iedzīšana geto.

Otrais apsvērums. Atšķirība starp Benedikta XVI un Franciska attieksmi. Pirmais strādāja nenogurstoši, izturot spēcīgu pretestību, lai Baznīcā nebūtu izveidojies pārrāvums ar to, kas bija svēts senajām paaudzēm. Otrais nogriež jebkuru tiltu ar šo mantojumu, kuru viņš izmanto pēc saviem ieskatiem, pārgrozot tikai, lai pierādītu savu taisnību. Pirmais centās panākt, lai visi tie ticīgie, kas piedzīvoja liturģisko reformu šoku, reformas, kas notika atļauti vai patvaļīgi 1970. gados, justos Baznīcā kā mājās, novērtējot viņu uzticību un nopietnību un iesaistot viņus kalpošanā Baznīcai. Otrais iespiež viņus geto, knapi tos paciešot, kontrolējot un neļaujot tiem augt un vairoties.

 

******

 

*****

Tiek anulēta ne tikai senā Mise, bet arī Benedikts XVI

/Stefano Fontana, Kardināla Van Turāna Baznīcas sociālās mācības observatorijas vadītājs/

Ar Motu Proprio, kas anulē vetus ordo ritu, pāvests Francisks atceļ Benedikta XVI centienus panākt, lai Vatikāna II koncils netiktu uztverts kā pārravums, veidojot Baznīcas attīstību kontinuitātē ar Tradīciju.

Izlasot paskaidrojumus, ko pāvests Francisks raksta visas pasaules bīskapiem personīgajā vēstulē, kas pavada motu proprio, uzreiz var aptver, ka dziļie iemesli, kas lika pāvestam Racingeram atjaunot seno misi, uzskatot to par vienīgās Romas baznīcas lex orandi, nav pieminēti. Var gadīties, ka tie netika izprasti, vai var būt, ka tos gribēja apslēpt, lai uzspiestu "nepārtrauktības" ideju starp šo [Franciska] motu proprio un [Benedikta] "Summorum pontificum".

Patiesībā Francisks bīskapiem liek priešā tēzi, ar kuru saskaņā tās pašas rūpes, kas bija rosinājušas Jāni Pāvilu II un Benediktu XVI viņu lēmumos atjaunot seno ritu, ir arī tās, kas viņu tagad mudina to likvidēt. Šim skaidrojumam acīmredzami ir pārdrošs raksturs, un varbūtējās novirzes, kas pēc Franciska domām pēdējos gados būtu notikušas pretēji abu svēto pāvestu cerībām un kas motivētu atcelt viņu priekšrakstus, mūs vienkārši ārkārtēji samulsina.


Pēc Franciska domām iemesli, kuru dēļ (galvenokārt) Benedikts XVI atjaunoja seno ritu, bija tikai pastorāli, lai izvairītos no šķelšanās Baznīcā, apmierinot nelielas pie antīkā rita pieķērušās ticīgo grupas prasības. Bet šādam "Summorum pontificum" skaidrojumam ir liels trūkums, un mēs pat varam teikt, ka tas ir ļoti paviršs. Tādā gadījumā tas izskatītos it kā tiek apmierināta viena “kaprīze”, pametot kaulu sunim. Turpretī Benedikta XVI nodomiem par vetus ordo atjaunošanu bija daudz dziļāki iemesli, īpaši jautājums par Tradīciju.

Kā tas iespējams, ka šodien ārpus likuma ir tas, kas bija obligāts vakar? Jebkura iestāde, kas to dara, – kā to teica un rakstīja Benedikts XVI – padara sevi par smieklīgu un nosoda sevi uz nenozīmīgumu. Tas, kas šodien ir spēkā, faktiski var nebūt derīgs jau rīt. Tā kā lex orandi sakrīt ar lex credendi, tad “Summorum pontificum” publikācija, kas atjaunoja sv. Pija V misāles izmantošanu, ko rediģēja sv. Jānis XXIII, nozīmēja dot svaigu gaisu Tradīcijai un atgādināt, ka Baznīca nekad nesākas no nulles. Tā nebija prasība - kā uzskata Francisks –, ko izvirzīja sīka nostalģisku ticīgo grupa, kas ir estētiski saistīta ar noteiktām formulām un atrodas ārpus realitātes un kuru bija jāapmierina, lai tā neradītu pārāk lielu troksni. Uz spēles bija likts daudz vairāk. Vēl pirms motu proprio “Traditionis custodes” dokumenta satura, Francisks anulē pašu Benediktu XVI ar savu smieklīgi zemo vērtējumu tam, kas stāv aiz viņa “šedevra”, kā to teica kardināls Sarah.

Jaunais motu proprio neaprobežojas tikai ar “Summorum pontificum” atcelšanu, bet arī ierosina senās mises kustību nolemt lēnai nāvei. Jaunu grupu veidošanās aizliegums un neiespējamība, ka jaunie priesteri iemācās celebrēt senajā ritā, ir eitanāzijas diagnoze. Un tā kā tas nav tikai strikti liturģisks jautājums, tad tiek nolemts nāvei viss, kas sekoja līdz ar senā rita atjaunošanu. “Summorum pontificum” anulēšana nozīmē Benedikta XVI personas anulēšanu un līdz ar to visu viņa darbu atcelšanu. Tas nozīmē sākt no nulles, turklāt apgalvojot, ka tas tiek darīts rūpēs par tradīciju.

 

******

 

"Traditionis custodes" meli un patiesība

 

Kāda ticīgā katoļu sieviete pārdomā:

 

“Man šķiet, ka visa dokumenta un pavadvēstules atslēga ir mērkaķošanās. Ļaujiet man to paskaidrot. Francisks vairākkārt norāda uz savu motivāciju tam, ko viņš vēlas pakļaut likumam, proti, kontinuitāte ar to, ko veica viņa priekšgājēji: svētais Pijs V, kurš atcēla visus iepriekšējos ritus, lai visā Baznīcā tiktu izmantota vienas un tās pašas Misāles izdevums, un Benedikts XVI, kuram rūpēja tie ticīgie, kas bija saistīti ar seno ritu.

Tagad, atsaucoties uz tiem, kas bija pirms viņa un slēpjoties aiz tām pašām motivācijām, Bergoljo rīkojas tieši pretēji. Atšķirībā no svētā Pija V, kurš bija atcēlis visus ritus, kas nevarēja lepoties ar simtgades tradīciju, viņš atceļ visu to, kas ir apustuliskā Tradīcija, lai uzspiestu pirms piecdesmit gadiem liturģistu komisijas radītu misi; un atšķirībā no Benedikta XVI tas ieved apjukumā tās dvēseles, kas ir saistītas ar seno Misi.

Šeit parādās visvarenības mānija, par ko šis pāvests un tie, kas viņam palīdz, jau ir devuši pietiekami daudz pierādījumu. It kā, šādi rīkojoties, viņi vēlētos parādīt sev un citiem, ka viņi paši ir Baznīca, absolūta monarhija. Galu galā Benedikts XVI tiek uzskatīts par naivu, jo, dāsni dodot atļauju celebrēt latīņu misi, viņš būtu uzticējies dažiem trakajiem (ticīgajiem un priesteriem, kas saistīti ar seno ritu), trakajiem, kuri toreiz, kā jau bija gaidāms, viņu pievīla, izmantojot Svēto Misi, lai cīnītos ar Svēto Koncilu un šķeltu Baznīcu.

Lūk, manuprāt, tas ir visnopietnākais visā Traditionis custodes lietā: izmantot patiesību (pastorālā aprūpe, baznīcas vienotība utt.), lai nodotu sevi melu kalpošanai, un izmantot melus (apgalvojot, ka Benedikta XVI mērķauditorija nerīkojās labi), izliekoties, ka kalpoju patiesībai.”

 

 

******

 

 

Vai esat civitas.lv lasītājs?

Vai domājat, ka tas ir noderīgs un dara labu darbu?

Civitas.lv publikācijas nefinansē neviena organizācija un tas arī nepārdod maskas, lai gūtu peļņu. Vienīgais, kas to uztur, ir privātie ziedojumi. Ja vēlaties to atbalstīt, variet ziedot, izmantojot šo kontu: LV86HABA0551026342796 

Saņēmējs: Aleksandrs Stepanovs



 

Jaunākie raksti