Tradīcija un misija ir izdevīga kombinācija – to  apstiprina arī pieredze, ar kuru dalās portugāļu priesteris, Svētā Krusta misionārs, Žuao Silveiras  - 2022. gadā iesvētīts prieteris, kurš veic savu apustulātu dažādās Āfrikas valstīs. No 27. līdz 29. oktobrim  divpadsmitā Populus Summorum Pontificum svētceļojuma laikā Romā pulcējās ar tradicionālo liturģiju saistīti ticīgie. Svētcēlojum a kontekstā notika konference, kurā Tēvs Žuau dalījās savā pieredzē. Šī misionāra liecība noteikti kontrastē ar plaši izplatīto un nepareizi saprasto inkulturācijas koncepciju, kas visdrīzāk noved pie šauri izprastas Svētās Mises ierakstīšanas vienas cilts ietvaros, kļūdaini uzskatot kultu (pielūgsmi) par kultūras antropoloģijas laboratoriju. Tā vietā senais Romas rituāls izrādījies negaidīti auglīgs pat jaunās evaņģelizācijas tautu vidū un misiju zemēs, kā par to stāsta tēvs Žuao katoļu internetlaikrakstam “La Bussola”.

/Aleksandrs Stepanovs/

Pēdējo desmit gadu laikā Katoliskā Baznīca ir stipri izmainījusies. Ja vēl pirms trim gadiem apgalvojums par herēžu parādīšanos Baznīcā šķita pārpīlēts, tad tagad šīs pašas herēzes jau ir plaši izplatītas laju un hierarhijas vidū. Kļūst acīmredzams, ka nemainīgās patiesības, kuras līdzīgi kompasam vadīja sv. Pētera laivu, lielākoties paliek tikai uz papīra, kamēr dzīvē pastorālā pieeja ir aizvietojusi doktrīnu, relativizējot ticību, tādējādi herēzes un apostāzes zīmes universālajā Baznīcā izplatās kā eļļas plankums ūdenī. Kristīgā sabiedrība vairs neeksistē. Baznīca ir drupās. Lielais Boloņas kardināls Kafara (Caffarra) viedi teica: “Baznīca, kas velta mazu uzmanību mācībai, vairs nav pastorāla, tā lielākoties ir ignorante”. 

Nevar pilnībā norobežoties no krīzes tā it kā mani tā neskartu, vai arī turpināt iziet uz kompromisiem ar ticības kļūdām un doktrinālajām izmaiņām, kuras jau ir pieņēmušas ortodoksijas izskatu; gluži otrādi – ir svarīgi ir norobežoties no ticības kļūdām un nekrist izmisumā. Sekošajās rindkopās neliels pārskats par to, kā šis process notiek universālajā Baznīcā. 

*****

"Pāvests Benedikts nerunāja par Kristu, bet viņš runāja ar Kristu. Viņā īstenojās vienotība starp visaugstākā līmeņa teoloģisko refleksiju un garīgumu, kas ienāk tieši cilvēku sirdīs". "Viņš apzinājās savas spējas, taču viņš tās izmantoja nevis tam, lai paaugstinātu sevi pāri citiem, bet gan lai kalpotu Baznīcas labumam un vienkāršo cilvēku ticībai."

"Apjukums? - Baznīcā šodien ir pārāk daudz politiskās domāšanas". "Vai Baznīca mūsdienās ir pagājusi 200 gadus atpakaļ, kā to teica kardināls Martini? Tas nav iespējami, Jēzus ir visu laikmetu pilnība". Tā par Benedikta XVI mantojumu runā kardināls Millers, Racingera-Benedikta XVI teoloģiskā darba redaktors, kurš deva interviju itāliešu katoļu interneta laikrakstam "La Nuova bussola quotidiana".

*****