Mācība par dvēseļu pārmiesošanos apgalvo, ka pēc nāves cilvēka dvēsele pārceļas kādā citā ķermenī un sāk jaunu dzīvi. Tam tic budisti un hinduisti. Arī eiropieši tic dvēseļu pārceļošanai nāves brīdī, tikai viņi neatzīst, ka dvēsele varētu pārdzimt arī dzīvniekā, kā to pieņem hinduisti, budisti un senie grieķi. Pārsvarā reinkarnācijas ideja senajās Rietumu kultūrās sastopama nelielās ezotēriskās grupās.
Pēc vienas aptaujas ziņām 1993. gadā Eiropā 21% cilvēku ticēja reinkarnācijai, no tiem 23% bija katoļi. Liela iedzīvotāju piekrišana reinkarnācijas mācībai ir Polijā un Islandē 32%, Ziemeļīrijā 30%. Lielbritānijā un Francijā 24%, Itālijā 22%, Ungārijā un Bulgārijā 21%, Spānijā 20%. Ir vairākas reliģiskās sektas vai grupas, kuras sludina dvēseļu pārceļošanas mācību.
Šie cilvēki domā, ka katram cilvēkam seko viņa darbi – ja kāds bijis tikumīgs, tad tas atdzimst labākos apstākļos un bauda iepriekšējā dzīvē sakrātos labumus. Hinduismā to sauc par karmas likumu. Reinkarnācijas ideja tiek cieši saistīta ar mācību par karmu, abi šie principi kļūst praktiski neatdalāmi. Karmas mācību īsi var formulēt kā cēloņu un seku likumu. Citiem vārdiem sakot, ko sēsi, to pļausi. Visu cilvēka dzīvi nosaka tas, kā viņš rīkojies savā iepriekšējā dzīvē. Savukārt nākamo dzīvi nosaka tas, ko viņš dara šajā dzīvē. Karma ir indivīda darbību kopums, kas kalpo par cēloni tā nākamajam iemiesojumam (dzimšanas un nāves cikls – samsara).
Hinduismā dvēsele, saukta par ātmanu, ir nemirstīga un tikai ķermenis ir pakļauts dzimšanas un nāves ciklam. Hinduisma filozofijas un Vēdas pamatbūtība: “Tāpat kā cilvēks vecas drēbes nomaina pret jaunām, tā arī dvēsele ienāk jaunos materiālos ķermeņos, pamet vecos un nevajadzīgos”. Hinduismā dvēsele atrodas nemitīgā dzimšanas un nāves ciklā. Vēloties gūt baudu materiālajā pasaulē, tā dzimst atkal un atkal, lai apmierinātu savas materiālās prasības, kuras iespējams realizēt tikai caur materiālo ķermeni. Hinduismā nav teikts, ka pasaulīgās baudas ir grēcīgas, bet tiek izskaidrots, ka tās nespēj sniegt laimi (sanskrita terminoloģijā – ālandu). Pēc ilgstošas garīgas prakses (sadhana) indivīds sāk apzināties savas dvēseles mūžību, ka patiesais “Es” ir dvēsele, kas ir mūžīga, un nevis materiālais ķermenis. Šis Austrumu “pārdzimšanas loks” tika interpretēts kā “nemitīgas augstākas attīstības spirāle”. Augstākajā stadijā indivīdu vairs neaizrauj materiālās baudas, jo visas vēlmes pēc materiāla rakstura baudām ir beigušās, dvēsele atbrīvojas no samsaras rata un pārtrauc iemiesošanos. Kad šis dzimšanas un nāves cikls ir pārtraukts, saka, ka indivīds ir sasniedzis mokšu – izglābies. Tātad, Austrumu reliģijā cilvēka mērķis ir savas dzīves laikā noārdīt karmu, lai pārdzimšana vairs nebūtu nepieciešama.
Tādējādi reinkarnācija kļūst par gandrīz nebeidzamu pārdzimšanu ķēdi, kam gribot negribot ir jāpakļaujas visiem cilvēkiem. Tā cilvēks top pakļauts ārējās pasaules pārmaiņām un ciešanām, kas nāk līdz ar tām.
Ar to viņi izskaidro, piemēram, dabīgo nevienlīdzību – kāds piedzimst ar lielām dotībām, cits, savukārt, ar lieliem fiziskiem trūkumiem. Šādi tiek skaidrota arī iespēja atgūt zaudēto dzīvē, kas noslēgusies ar morālu vai fizisku bankrotu, jo tad jaunajā dzīvē dvēselei tiek dota iespēja šķīstīties.
Pārdzimšana it kā būtu arī pret rasismu, jo ikviens cilvēks nākamajā dzīvē var piedzimt kādā citā rasē. Reinkarnācijas piekritēji atsaucas uz Bībeles fragmentiem, piem.: “Mums visiem jāstājas Kristus soģa krēsla priekšā, lai katrs saņemtu attiecīgi tam, ko viņš, būdams savā miesā, labu vai ļaunu darījis” (2 Kor 5, 10); “Nepievilieties, Dievs nedod sevi izsmiet. Jo, ko cilvēks sēs, to arī pļaus” (Gal 6, 7).
Reizēm tiek jautāts, vai aklums no dzimšanas ir grēka sekas (sal. Jņ 9, 2). Vai tas atbilst karmas likumam? Jēzus ar savu atbildi sagrauj šos cilvēciskos secinājumus: “Ne viņš grēkojis, ne viņa vecāki, bet Dieva darbiem jāparādās viņā” (Jņ 9, 3). Neskatoties uz visu iepriekš minēto, pārdzimšana ir pretrunā kristīgajam noslēpumam.
Pirmkārt, visi cilvēki ir aicināti uz augšāmcelšanos. Cilvēka ķermenis nav cietums, kurā dvēsele iesprostota, vai drēbes gabals, ko aizmet. Ķermenim ir lemts dzīvot mūžīgi un būt mūžīgi laimīgam. Arī Jēzum bija ķermenis, kas augšāmcēlās (sal. Jņ 20, 1–21). Kristus dziedināja cilvēkus gan garā, gan miesā. Ķermenis cilvēkam ir vajadzīgs, lai viņš varētu izteikties. Kristietībā ķermenim ir augstāka vērtība nekā reinkarnācijas mācībā. Pāvila 1. vēstulē korintiešiem lasām, ka ir dabīgā miesa, lai vēlāk varētu izveidoties garīgā miesa (sal. 1 Kor 15, 35–53):
‒ kristietībā noraida uzskatu, ka ķermenis ir dvēseles trauks, kas regulāri tiek nomainīts;
‒ kristīgais cilvēka attēls mums atklāj cilvēku kā nešķiramu miesas un dvēseles veselumu;
‒ kristīgā cerībā uz pestīšanu nav balstīta uz dvēseles pastāvēšanu, bet gan uz visa cilvēka augšāmcelšanos.
Secinājums: reinkarnācija šo secību apgriež. Tā par galveno uzskata – atbrīvot cilvēka būtību no viņa miesīgās eksistences vai pat pilnībā iznīcināt viņa personību. Savukārt Svētie raksti māca par cilvēka personisku eksistenci pēc nāves un miesīgu augšāmcelšanos. Miesa nav ļaunums, no kura jāatbrīvojas, bet tā Kristū tiek darīta svēta un pārveidota jaunai, mūžīgai dzīvei. “Jo kā mēs ticam, ka Jēzus ir nomiris un augšāmcēlies, Dievs arī aizmigušos caur Jēzu vedīs godībā kopā ar Viņu” (1 Tes 4, 13–14).
Otrkārt, debesu Tēvs bezgalīgi mīl savus bērnus, neskatoties uz trūkumiem, kādi viņiem varētu būt. “Jo visi ir grēkojuši, un viņiem trūkst Dieva godības. Viņa žēlastība tos nepelnīti attaisnojusi caur atpestīšanu, kas ir Jēzū Kristū. Viņu Dievs nolicis tiem, kas tic, par grēku izpircēju Viņa asinīs un, piedodams iepriekšējos grēkus, parāda savu taisnību” (Rom 3, 23–25). Kristus miesā, kas ir Baznīca, katram ir sava vieta un ikvienam ir bezgalīga vērtība Dieva acīs.
Treškārt, katrs cilvēks ir radīts kā vienreizējs un neaizstājams: “Dievs radīja cilvēku pēc savas līdzības, radīja vīrieti un sievieti (..), lai viņi valdītu pār jūrām jūras zivīm, debesu putniem un visiem zvēriem virs zemes” (Rad 1, 27–28) – šis fragments nenorāda uz garīgām saitēm starp cilvēkiem un dzīvniekiem, vai augiem. Cilvēka radīšanas apraksts māca, ka nevis cilvēka dvēsele, bet miesa ir saistīta ar zemi – tā veidota no zemes un zemē arī atgriežas. Te varētu runāt vienīgi par “ķīmisko elementu reinkarnāciju” no viena organisma otrā, bet nevis par dvēseles reinkarnāciju. Svētajos Rakstos nav neviena norādījuma par reinkarnāciju. Cilvēkiem “nolemts vienreiz mirt, un pēc tam tiesa” (Ebr 9, 27). Atbildība aprakstīta Mateja evaņģēlijā 25. nodaļā , kur ir līdzības par desmit jaunavām un talantiem, kā arī par pēdējo tiesu. Jēzus ir atpestījis cilvēkus, un viņiem ir dota iespēja šķīstīties jau šajā pasaulē, tāpat arī viena no Baznīcas dogmām runā par šķīstītavu, ka dvēsele var šķīstīties pēc nāves, ja vien cilvēks nāves brīdī nav bijis absolūtā nošķirtībā no Dieva. Tātad, pārdzimšana nav vajadzīga, lai šķīstītos par padarītajiem grēkiem, jo Jēzus tos ir piedevis.
Ceturtkārt, cilvēka dzīve ir svarīga, nozīmīga, tā ir dota, lai gatavotos mūžībai. Jau Vecajā Derībā lasām: “Neaizmirsti, ka atgriešanās nav” (Sīr 38, 21a), kā arī Daniēla grāmatā: “Un daudzi no tiem, kas guļ zemes putekļos, uzmodīsies: vieni mūžīgai dzīvei un citi mūžīgam kaunam” (Dan 12,2).
Secinājumi:
1. Kristietības mācība neietver to, ka cilvēka dvēselei pienākas dabiskā nemirstība. Nemirstīgs ir vienīgi Dievs un Viņa mīlestība pret cilvēkiem. Cilvēku nemirstīgu dara mīlestības attiecības, ko Dievs uztur ar cilvēku.
2. Kristīgā ticība ir pretrunā ar karmas mācību, kas norāda, ka cilvēks ir atbildīgs par savas dzīves likteni. Kristietībā pastāv Nevainīgā ciešanas.
3. Saskaņā ar Kristīgo ticību cilvēkam pašam nav jāsasniedz un viņš pats nemaz nevar sasniegt pilnību. Tā vietā, lai pats sevi atpestītu caur karmu, kristietis tic Dieva piedodošajai mīlestībai.
4. Mācība par šķīstītavu ietver to, ka cilvēka pilnības sasniegšana var notikt arī pēc viņa nāves uz zemes. Tomēr šķīstītava nav vieta, kur cilvēks atstrādā vēl neizpirktos grēkus, bet gan vieta, kur Dieva mīlestības uguns cilvēku pārveido par mīlestības cilvēku.
5. Pateicība Dievam par dzīvi ir neatņemama kristīgās ticības sastāvdaļa. Savukārt reinkarnācijas idejas piekritējs par visu šajā dzīvē pateicas vienīgi sev, jo pārliecināts, ka labo, ko viņš iegūst, pats ir nopelnījis iepriekšējā dzīvē. Labais viņa dzīvē notiek nevis tādēļ, ka Dievs ir labs, bet tādēļ, ka labs ir viņš pats. Reinkarnācijas mācība ir visaugstākā mērā neētiska, jo tā veiksmīgajiem ļauj gozēties pašapmierinātībā, bet tos, kam dzīvē klājas grūti, dzen fatālismā un pilnīgā izmisumā.
6. Kristietis, piedzīvojot savā dzīvē postu un bēdas, var būt pārliecināts, ka Dievs viņu nav atstājis, jo ļaunums ir pilnīgi nošķirts no Dieva. Dievs ir līdzdalīgs kristieša ciešanās (Jēzū cietis cilvēka vietā). Reinkarnācijas mācībā atbildība par neveiksmēm jāuzņemas pašiem. Dievs ir pilnīgi nošķirts no reinkarnācijas apļa. Ciešanās un nelaimēs otram nevar palīdzēt arī neviens cilvēks, jo katrs pļauj to, ko sējis. Slimajiem un nabagajiem nākas vainot pašiem sevi, un neviens tiem nevar palīdzēt. Palīdzība tiem pat nāktu par sliktu. Karmas principa dēļ nedz hinduismā, nedz budismā nav pazīstams līdzcietības un žēlsirdības jēdziens.
7. Kristietis tic, ka Dievs visas lietas rada no jauna, tādēļ viņš ne tikai cer uz labāku nākotni, bet ir gatavs protestēt pret ļaunumu un cīnīties par labo. Karmas likumā cilvēka personiskās atbildības vietā stājas pasivitāte un sirdsapziņas vietā liela pašapziņa un visa apzināšanās, kas kļūst par galveno mērķi bez mazākās vēlmes kaut ko mainīt.
Kopsavilkums
Cilvēku pārdzimšanas mācība ir pilnīgā pretrunā Kristus mācībai un Evaņģēlijam. Dvēseles šķīstīšanās ir Dieva žēlastība, ko Dievs dāvā pilnīgi brīvprātīgi. Nepieciešama tikai cilvēka līdzdalība. Baznīca vairākas reizes noliedza mācību par reinkarnāciju. Svarīgākais no dokumentiem ir Justīna edikts 543. gadā, ko izsludināja Konstantinopoles sinodē un vēlāk pieņēma visā Baznīcā Lionas II koncilā 1274. gadā un Florences koncilā 1439. gadā.
Visos laikos ir pastāvējusi tendence pieņemt šo pārdzimšanas mācību, tāpēc vairāki Baznīcas tēvi – Gregors no Nazianzes, Gregors no Nisas, Jānis Hrizostoms, Atanāzijs, Bazilijs, Kirils no Aleksandrijas, Ambrozijs, Augustīns un citi svētie ir šos maldus apkarojuši. Sv. Irenejs no Lionas (+202) mācīja, ka kristīgā mācība par cilvēka personas neatkārtojamību izslēdz reinkarnāciju. Tertuliāns (+220) runāja, ka reinkarnācijai pretojas kristīgā mācība par cilvēka dvēseles un miesas būtisko vienību, un pamanīja, ka reinkarnācijas gadījumā cilvēku skaitam uz zemes vajadzētu būt nemainīgam.
Vatikāna II koncilā pieņemtajā dogmatiskajā konstitūcijā Lumen gentium (Tautu gaisma) 48. punktā varam lasīt: “Tā kā mēs nezinām ne dienu, ne stundu, tad mums pēc Kunga brīdinājuma ir nemitīgi jābūt nomodā, lai tad, kad beigsies mūsu dzīves vienreizējais plūdums (sal. Ebr 9, 27), mēs varētu kopā ar Kungu ieiet debesu kāzās un būtu pieskaitīti pie svētīgajiem” (sal. Mt 25, 31–46). Arī jaunajā Baznīcas katehismā 1013. punktā varam lasīt, ka Baznīca nepiekrīt reinkarnācijas mācībai.
Foto: Mike D'Angelo, flickr.com
