Bērns piedzima šai saulē Rudzātu sādžā, svētītā Latgales zemē, 1932.gada 29.augustā - “In Decollatione S. Joannis Baptistæ”, kā stāv rakstīts liturģiskajā kalendārā, saskaņā ar kuru Romas katoļu Baznīca piemin svētā Jāņa Kristītāja piedzimšanu debesīm, viņa godpilno mocekļa nāvi, viņam nocērtot galvu pēc Hēroda pavēles.
Neviens viņa kuplajā sešu bērnu ģimenē, kurā viņš sāka atklāt savus talantus un izkopt tikumus, vēl nevarēja nojaust, ka pavisam drīz beigsies mierpilnais laikmets un tam sekos tumšais un brutālais, kurā noderēs tieši Kristus priekšteča tikumi: taisnīgums, kas neļauj savu sirdsapziņu salauzt ļauna pārspēka priekšā, un cerība, kas ved cauri ticībai un brīvībai naidīgiem laikiem, izgaismojot ceļu tumsā.
Bērnu nosauca vārdā Konstantīns, kas cēlies no latīņu valodas un nozīmē “pastāvīgs”, “izturīgs”, it kā vecāki būtu jau nojautuši, ka šie tikumi būs viņam nepieciešami. Lai tos iegūtu, vēl daudz labu cīņu bija jāizcīna - tās iezīmēs viņa raksturu, ko mēs visi labi pazinām: patstāvīgs savos lēmumos, grūti manipulējams, izturīgs dzīves likstās, par kurām nesūdzējās, ar skaidrām idejām, mērķtiecīgs labā īstenošanā, uzticīgs draudzībā, konservatīvs vērtībās - viņš bija cilvēks, kurš cienīja citus un uz kuru varēja paļauties.
Tuvinieki brīžiem viņam piedēvēja stūrgalvību, apgalvojot, ka ar viņu nebija viegli, taču šeit derētu ņemt vērā seno latīņu teicienu audiatur altera pars - arī viņam nebija viegli ar tādiem tuviniekiem un līdzstrādniekiem, taču viņš prata pieņemt cilvēkus, jo garās dzīves laikā bija saskāries ar daudziem un daždažādiem raksturiem. Viņš nesūdzējās, vienmēr uzticīgs pats sev un savai misijai, sludināja Kristu laikā un nelaikā, izmantojot visus iespējamos kanālus līdz pat sirmam vecumam.
Viņa dzīves gājums sniedzās pāri pieciem laikmetiem. No pirmās Latvijas brīvības, pāri sarkanā terora gadam, cauri kara šausmām un padomju varas atnākšanai atpakaļ līdz otrajai neatkarībai un liberālismam. Sirmajam priesterim, kas ir redzējis un izvērtējis daudzas cilvēkam naidīgas ideoloģijas, vajadzēja drosmīgi – pat zaudējot sevis saudzējošu piesardzību – teikt jaunajai paaudzei, ka ģimene un ticība ir zāles pret relatīvisma diktatūru un sabiedrības destrukciju.
Pirmo dievatziņu, ticības aizmetņus, viņš saņēma savā ģimenē, kas katru svētdienu devās uz piecus kilometrus attālo Rudzātu katoļu baznīcu. Tā bija Tradicionālā latīņu Mise, kas veidoja jaunekļa dvēseli katoliskajā ticībā, kā ministrantam kalpojot pie Kunga altāra. Kas cits, ja ne mīlestība pret Kristus upuri, ko Viņš salika cilvēces labā Golgotas krustā, kas top klātesošs ar pestīšanas žēlastībām katrā Svētās Mises upurī, varēja pamudināt septiņpadsmit gadu vecu jaunekli doties no savas sādžas lielajā pasaulē, karojošā ateisma ideoloģijas pārņemtā valstī, lai kļūtu par Kristus priesteri pagrīdes garīgajā seminārā. Ritēja 1949.gads.
Padomju režīma pretspēks bija milzīgs. Reliģijas lietu pilnvarotie zināja, kas bija jādara, lai mainītu jaunieša nodomu. "Valdībai bija viegli likvidēt semināru”, kavējās atmiņās sirmais priesteris, “Pietika mūs iesaukt armijā un aizsūtīt uz iespējami attālāko vietu PSRS. Daži no mums, piemēram, es, beigu beigās izcieta militāro dienestu kādā ciematā Krievijā, kur būvēja dzelzceļu no Maskavas uz Vorkutu. Tur bija ļoti auksti, dažreiz temperatūra nolaidās pat 50 grādu zem nulles. Tas bija panesams, jo bija sauss aukstums, bet mums visu laiku bija jāturpina kustēties, lai nenosaltu. Šajā nometnē bija arī citi seši semināristi no Rīgas un deviņi lietuviešu semināristi.” Tajos skarbajos apstākļos ne visi bija zaudējuši cilvēcību. Priesteris zināja teikt, ka “vismaz vietējās varas iestādes pret viņiem neizturējās slikti.”
Izturība un cerība turēja dzīvu Konstantīna Bojāra priesterības nodomu. Pat, ja toreizējā Rīgas semināra formācija "bija ļoti nedroša un drudžaina”, viņu ordinēja par priesteri 26 gadu vecumā un viņš uzsāka kalpot vajātajā Baznīcā Rīgas sv. Alberta draudzē, kur kalpoja līdz 1963.gadam. Pēc pieciem kalpošanas gadiem ticībai naidīgajā valstī viņš novilka savu sutanu: “Man bija aicinājuma krīze un es aizgāju,” viņš lakoniski atzinās.
Šīs krīzes cēloņus 1992.gadā viņš aprakstīja vēstulē latīņu valodā Romas kūrijas kardinālam (visdrīzāk vēstule adresēta Dievišķā kulta un sakramentu disciplīnas kongregācijas prefektam), lūgdams iekļaut viņu atpakaļ priesteru rindās. Viņš pazemīgi un skarbi pārmeta sev, ka drosmes tikums toreiz viņā vēl nebija nostiprinājies un ka viņš (līdzīgi apustulim Pēterim) bija padevies gļēvulībai, “zaudējis Dieva žēlastību” un iekritis “garīgajā depresijā”, pārstājis strādāt ar pilnu spēku, “lai palīdzētu Baznīcai sabiedrībā.”
Šī “garīgā depresija” viņu pārņēma vēsturiskajā kontekstā, kurā “Katoļu baznīca un visa kristīgā reliģija tika vajāta un nicināta dažādos veidos, izmantojot gan represijas, gan psiholoģisku vardarbību.” Ciešot čekas aģentu psiholoģisko vardarbību, “es ļāvos viltus pārliecībai, ka varēšu vairāk laba darīt, strādājot pasaulē.” Pārdomājot retrospektīvi savu garīgo stāvokli, viņš iezīmēja vēl vienu svarīgu cēloni, kas ietekmēja aiziešanu no priesterības: “diminutio pietatis et assiduae orationis et insufficiens cura exercendi regulas vitae asceticae” (dievbijības un uzcītīgas lūgšanas mazināšanās un nepietiekošas rūpes, praktizējot askētiskās dzīves pamatnormas), kas pēc priesterības atstāšanas noveda viņu “ad contrahendum civile matrimonium”.
Turpmākajos gados Konstantīns Bojārs pārmainīja profesionālās karjeras profilu, strādāja dažādos darbos, par šoferi, par auto mehāniķi. 1969.gadā viņš absolvēja Latvijas Universitātes juridisko fakultāti un jau studiju laikā, 1967.gadā uzsāka darbu Iekšlietu ministrijas struktūrās, “sākumā kā operatīvais pilnvarotais. Mani pienākumi bija kontrolēt iekšlietu daļas. Vēlāk kā vecākais inspektors kriminālizmeklēšanā. Darbojos ar noziedzniekiem un nepilngadīgo noziegumu izmeklēšanu. Vēlāk strādāju kā Rīgas pilsētas Maskavas rajona iekšlietu daļas priekšnieka pirmais vietnieks.” Divdesmit gadu garumā viņš meklēja un aizturēja likuma pārkāpējus.
Šie gadi plašai publikai paliek apslēpti, tikai dažas skopas frāzes, ar kurām Bojārs raksturo vienas īpašas garīgas šķautnes atvēršanos viņa domās, liek noprast, ka tieši tad viņš visvairāk izkopa drosmes tikumu. “Septiņdesmitajos gados es vairākkārt biju stāvējis uz nāves sliekšņa”.
Šīs robežsituācijas starp dzīvību un nāvi mudināja viņu no jauna aizdomāties par dzīves jēgu. Ticības apliecināšanai bīstamajos laikos, daži viņa draugi kļuva apostāti, citi zaudēja ticību, bet viņa slāpes pēc Dieva tikai pieauga. Redzot Baznīcu “nomocītu un vajātu”, kā arī priesteru trūkumu, viņš sajutās kā pazudušais dēls tālā svešzemē, kas nemitīgi domā par tēva mājām. Viņš ilgojās atgriezties “konsekrēt Kristus Miesu un Asinis”. Baznīcas vadība uzlika viņam gaidīt pārbaudījuma gadus.
Kavējoties atmiņās viņš atklāja, ka respektabla inspektora dienesta laikā viņš pamatīgi strādāja ar sevi, viņa sirdī noritēja dziļa garīgā dzīve, un tāpēc ar pamatotu lepnumu viņš varēja atzīt, ka viņa sirdsapziņa netika salauzta, ko novērtēja tā laika Latvijas katoliskās Baznīcas vadība:
"Es gaidīju gadu desmitus, dzīvojot celibātā. Viņi novērtēja manu dzīvesveidu, manas attieksmes noturību, manu godprātīgo nodomu. Viņi redzēja, ka es nekāroju materiālo labumu, ka mana dzīve šajā ziņā ir sakārtota. Viņi redzēja, ka neesmu darījis neko, kas būtu pretrunā kristīgai sirdsapziņai: nekādas nepatiesas denunciācijas, nekādas spīdzināšanas, nekādas sadarbības ar netaisnību. Un ka man nebija nekāda sakara ar šī materiālistiskā režīma politiskajām un reliģiskajām represijām".
Viņa skaidrā nostāja un atteikšanās sadarboties ar represīvo aparātu politiskās valsts iekārtas pārmaiņu laikā, pensijas vecumā ļāva viņam sevi veltīt padomju sistēmas represēto pilsoņu tiesiskajai rehabilitācijai, kas kļuva aktuāla drīz pēc Berlīnes mūra un komunisma sabrukšanas valstisko neatkarību atguvušajā Latvijā.
1994.gadā Konstantīns Bojārs atgriezās priesteru rindās. Bija apritējuši 32 gadi pēc viņa pēdējās Svētās Mises, ko viņš toreiz svinēja Tradicionālajā Romas ritā. No tās dienas, apustuļa vārdiem runājot, viņš ar dedzību nodevās “krietniem darbiem”. Tikai retais priesteris varētu lepoties, ka ir uzcēlis piecas baznīcas (Salaspilī, Ikšķilē, Ogrē, Suntažos, Lēdmanē).
Būvēt baznīcu ir sarežģīts garīgs darbs. Tas nozīmē izjust pretestību. Tā ir arī cīņa ar birokrātiju. Viņa juridiska izglītība un inspektora darba pieredze šajā procesā labi noderēja. Viens no skaistākajiem dievnamiem, ko pr. Konstantīns ir uzbūvējis, ir Lēdmanes katoļu baznīca, veltīta svētajiem apustuļiem Pēterim un Pāvilam. Tā tika uzcelta atjautīgi no saziedotiem priežu baļķiem. Ogres prāvests bija viedi sūtījis diakonu Renāru Circeni apbraukāt mežu īpašniekus ar lūgumu ziedot baļķus dievnama būvēšanai. Kā teikts krievu sakāmvārdā: “Pa diedziņam no pasaules – kailajam krekls” - cilvēku solidaritāte nelika sevi gaidīt, svētnīcas būvi paveica kopīgiem spēkiem. Ogres prāvests panākumos atsaucās uz Dieva apredzību: “Patiesībā šādu gadījumu ir daudz, kad visas lietas sakārtojas – tā ir Dieva apredzība.”
Dievnamu celtniecības dzinējspēks bija Ogres prāvesta griba atjaunot ticību, jo viņam rūpēja ne tikai uzcelt materiālās, bet arī atjaunot garīgās, dzīvo akmeņu celtnes – cilvēku dvēseles - cietušas, iebiedētas, savainotas bezdievības laikmetā - tādējādi liels ieguldījums veikts evaņģelizācijā. Papildus uzceltām baznīcām, priesteris bija dibinājis vēl vairākus misiju punktus un izveidoja tur draudzes.
Ogres prāvests centās izplatīt Labo Vēsti arī ar rakstītā vārda palīdzību līdz pat pēdējam elpas vilcienam. Viņš izdeva dažādas grāmatas, atstājot nepabeigtus divus grāmatu projektus, kuru likteni ir uzticējis atbildīgām personām: meditācijas par Vissvēto Jēzus Sirdi, kā arī grāmatu, kas veltīta sv. Meinarda kulta atjaunošanai Latvijā “Ikšķiles svētā Meinarda Romas katoļu draudzes cīņa par savu vietu vēsturē”.
Viņa darbību var salīdzināt ar ērgļa lidojumu. Līdzīgi kā ķēnišķīgais putns no padebešu augstumiem ar asu skatienu pārskata zemi, meklējot laupījumu, tā pr. Konstantīns Bojārs pārskatīja viņam uzticēto teritoriju, ar degsmi meklējot izdarīt cik vien iespējams vairāk laba viņam atvēlētajā laikā. Pateicoties tieši viņa nodomam un rūpēm, notiek pirmās mūra baznīcas Baltijā drupu atjaunošana un Māras zemes apustuļa Meinarda (kuram Ikšķiles baznīca bija tapusi par pirmo bīskapa sēdekli senajā Livonijā) kulta izplatīšana. Viņa laikā Sv. Meinarda salā tika rīkoti svētceļojumi un pasākumi. Tur 2000.gadā, lielajā kristietības jubilejā, aizsākās iedvesmojošais gaismas svētceļojums uz Aglonas Jauniešu dienām. Tur, pie Latvijas katoļu baznīcas šūpuļa, kardināls Jānis Pujats ordinēja par diakonu pr. Māri Ozoliņu.
Pr. Konstantīna Bojāra lielais pienesums un atzinība Latvijas apustulim ir Ikšķiles baznīca un skaistais granīta piemineklis, veltīts sv. Meinardam, kurš saskaņā ar Indriķa hroniku bija ieradies Līvzemē kā “godājama sirmuma vīrs”, “tikai Kristus dēļ, vienīgi, lai sludinātu”.
Sv. Meinarda kults un Sv. Meinarda sala bija mūžībā aizgājušā Ogres prāvesta acuraugs, tā bija kā dārzs, ko viņš rūpīgi izkopa, tāpēc viņam ļoti sāpēja un bija grūti samierināties, ka jaunajam prāvestam un Rīgas arhidiecēzei viņam svarīgais darbs nerūpēja un bija atstāts novārtā, pakāpeniski pārtopot par pamestu vietu.
Ļoti daudzi cilvēki nāca pie Dieva, sakārtoja savas dzīves un padziļināja ticību, pateicoties pr. Konstantīna Bojāra darbībai. Daudziem viņš ir kļuvis par atskaites punktu un garīgu tēvu, visiem pieejamu biktskrēslā.
Viens no lielākajiem nopelniem, ko var piedēvēt mūžībā aizgājušajam pr. Konstantīnam, ir Tradicionālās Romas rita Mises svinēšanas atjaunošana Latvijas Romas katoļu baznīcā. 2007.gadā pēc pāvesta Benedikta XVI apustuliskās vēstules “Summorum pontificum”, kurš ilgojās atjaunot Baznīcā to, kas iepriekšējām paaudzēm bija dārgs un svēts, Ogres prāvests ar prieku vēlējās celebrēt to, ko viņš sauca par “savas jaunības Misi”. Viņš zināja tās vērtību un bija vienīgais Latvijā no vecākās paaudzes priesteriem, kas ar kardināla Jāņa Pujata atbalstu nodeva tālāk visdārgāko, pašu katolicisma kvintesenci, visas Baznīcas dzīves „virsotni un avotu” - tā Tradicionālo Romas rita liturģiju sauca Vatikāna II koncila tēvi - kas atdod Dievam pilnīgu publisku godu.
Tāds viņš paliek manā atmiņā. Daudzi citi varētu pievienot neskaitāmas detaļas, liecināt par viņa dāsnumu, citiem tikumiem un īpašībām vai pievienot kādu draudzīgu kritiku, no kuras nav pasargāta neviena cilvēka dzīve, bet kas ir vietā drīzāk dzīves laikā, jo cieņa nosaka: de mortuis aut bene aut nihil (par mirušo vai nu labu, vai neko), kā arī pastāstīt par grūtībām, ko viņš pārvarēja Dieva žēlastības vadīts, grūtībām, kas atstāja viņa raksturā iezīmes kā zara samezglojumus ozola stumbrā un darīja viņa raksturu izturīgu un stipru darīt labo, ko visā kopumā un 92 dzīves gadu bagātībā zina tikai Dievs, kurš “izpēta nieres un sirdi”, un kurš ir saskaitījis visas viņa asaras un dziedinājis rētas, ko dvēselē atstāja dzīves neveiksmes vai nepareizās izvēles. Par vienu mēs varam būt droši, ka tagad Konstantīns Bojārs redz skaidri visas žēlastības, ko saņēma savas garās dzīves laikā, kas jau pati par sevi ir liela dāvana, un nemitēsies par tiem slavēt Dievu mūžīgi!
“Neskatoties uz manu īpašo dzīves gājumu, esmu pārsteigts par cilvēku atbalstu, labsirdību, cieņu un mīlestību. Šis labais nāk ne tikai no draudzes cilvēkiem, bet arī no dažādu konfesiju un tautību cilvēkiem. Īpašu atbalstu sniedz mediķi, kuri ir vienmēr gatavi palīdzēt. Esmu ļoti pateicīgs Dievam, ka varu šo labo piedzīvot – „Dieva žēlsirdību es slavēšu mūžam.”
Viņa dzīves gājums, raksturs un personība izraisīja cieņu arī viņa pretiniekos. Senatnē teica: daudz ienaidnieku, daudz goda! Jo šeit ir runa par novērtējumu un sparu stāties pretī. Taču pēdējais dzīves gads viņu gatavoja mūžības slieksnim ar tāda rakstura pārbaudījumiem, kas nepiestāvēja viņa cienījamajam vecumam un fiziskās veselības stāvoklim. Gads, kuru emeritētais priesteris varēja pavadīt, pieņemot garīgos bērnus un rakstot memuārus, pagāja zem psiholoģiskas vajāšanas spiediena, ko viņš bija piedzīvojis tikai jaunības dienās. Kā varēja notikt, ka sirmgalvim tika liegta cilvēcīga attieksme un atteikta palīdzība elementārās sadzīves lietās paša uzceltajā priesteru mājā, publiski viņu apvainojot “psihoneiroloģiskā slimībā” ar nodomu atbrīvoties no vecā brāļa priestera, viņu aizsūtot nomirt pansionātā?! Iespējams, domājot garīgi, šīs pēdējais pārbaudījums - vajāšanas no sava līdzbrāļa priestera – bija nepieciešams kā šķīstīšanas etaps pirms viņš, noslēdzis savas zemes dzīves gaitas, pieklauvēs pie Debesu durvīm, taču, cilvēciski raugoties, to varēja izdarīt tikai ideoloģiski noskaņots fanātiķis, kuram līdzcilvēks ir vai nu līdzeklis savu mērķu sasniegšanai, vai traucēklis, no kura atbrīvoties pēc iespējas ātrāk. Par spīti necienīgajai attieksmei pr. Konstantīns savos 92 gados prata aizstāvēties un vēl varēja lepoties ar psihiatra atzinumu, kurš augsti novērtējis viņa psihiskās veselības stāvokli. Viņš saglabāja asu prātu gandrīz līdz pēdējai savas dzīves dienai, kad nostājās Dieva priekšā, lai pēc dvēseles šķīstīšanas saņemtu “paredzēto taisnības kroni, ko Kungs, taisnīgais Tiesnesis”, dos tiem, kas mīl Viņa atnākšanu.
Viņa padoms un mierinājuma vārdi ikvienam, kas nāca pie viņa grūtsirdības nomākts, bija viņa paša dzīvē vislabāk pārbaudītā patiesība: “Uzticies Dievam! Viņš raksta taisni ar greizām līnijām un mūsu kļūdas un maldus vērš par labu”.
Aleksandrs Stepanovs
****
Konstantīna Bojāra dzīves stāsts ir pazīstams arī Spānijā pateicoties José Miguel Cejas grāmatai "El baile tras la tormenta; relatos de disidentes de los países bálticos y Rusia". Tas ir pārpublicēts vairākos portālos, tai skaitā religionenlibertad.com
Rakstā tika izmantotas liecības un materiāli no pr. K. Bojāra arhīva.
