“Brāliskais aicinājums pāvestam Leonam XIV celt tiltu ar Svētā Pija X priesteru brālību”

Pašreizējā situācija saistībā ar Svētā Pija X priesteru brālības (FSSPX) bīskapu konsekrāciju  ir pēkšņi pamodinājusi visu Baznīcu. Ārkārtīgi īsā laikā pēc 2. februāra paziņojuma par FSSPX gatavošanos bīskapu konsekrācijai, visā katoļu pasaulē ir izcēlusies intensīva un bieži vien emocionāli uzlādēta diskusija. Šajās debatēs izskanējošo viedokļu spektrs ir plašs – no sapratnes, labvēlības, neitrālas novērošanas un veselā saprāta līdz iracionālam noraidījumam, kategoriskiem nosodījumiem un pat atklātam naidam. Lai gan ir iemesls cerēt – un tas nekādā ziņā nav nereāli –, ka pāvests Leons XIV patiešām varētu apstiprināt bīskapu konsekrāciju, jau tagad internetā tiek izvirzīti priekšlikumi par FSSPX ekskomunikācijas bullas tekstu.

Negatīvās reakcijas, lai gan bieži vien labu nodomu vadītas, liecina, ka problēmas būtība vēl nav izprasta pietiekami godīgi un skaidri. Pastāv tendence palikt realitātes virspusē. Prioritātes Baznīcas dzīvē ir apgrieztas otrādi, paceldamas kanonisko un juridisko dimensiju, proti, noteiktu juridisku pozitīvismu, par augstāko kritēriju. Turklāt, dažkārt trūkst vēsturiskās izpratnes par Baznīcas praksi attiecībā uz bīskapu konsekrāciju. Tādējādi nepaklausība pārāk viegli ir pielīdzināta shizmai. Kritēriji bīskapu kopībai ar pāvestu un, līdz ar to, izpratne par to, kas patiesi uzskatāms par shizmu, tiek aplūkoti pārāk vienpusīgi, ja salīdzinām ar Baznīcas praksi un pašizpratni patristikas laikmetā, Baznīcas tēvu laikā.

Šajās debatēs tiek izveidotas jaunas kvazi dogmas, kuru nav Depositum fidei. Šīs kvazi dogmas apgalvo, ka pāvesta piekrišana bīskapu konsekrācijai ir balstīta dievišķajās tiesībās un ka konsekrācija, kas veikta bez šīs piekrišanas vai pat pret pāvesta aizliegumu, pati par sevi ir shizmātisks akts. Taču Baznīcas prakse, Baznīcas tēvu laika izpratne, kas pastāvēja arī ilgu laiku pēc tam, nonāk pretrunā ar šo viedokli. Turklāt, starp atzītiem teologiem, kas pārstāv Baznīcas divtūkstoš gadu tradīciju, šajā jautājumā nav vienprātības. Gadsimtiem ilgā Baznīcas prakse, kā arī tradicionālās kanoniskās tiesības ir pretrunā šādiem absolutizējošiem apgalvojumiem. Saskaņā ar 1917. gada Kanonisko tiesību kodeksu bīskapu konsekrācija, kas veikta pret pāvesta gribu, tika sodīta nevis ar ekskomunikāciju, bet tikai ar suspendēšanu. Tādējādi Baznīca skaidri parādīja, ka tā neuzskata šādu rīcību par shizmātisku.

Pāvesta augstākās autoritātes kā atklātas patiesības pieņemšanu, bieži sajauc ar konkrētām formām – formām, kas attīstījušās vēstures gaitā – ar kurām bīskaps izsaka savu hierarhisko vienotību ar pāvestu. Ticēt pāvesta primātam, atzīt pašreizējo pāvestu, piekopt kopā ar viņu visu to, ko Baznīca ir mācījusi neapstrīdami un galīgi, kā arī ievērot sakramentālās liturģijas spēkā esamību, pieder dievišķajām tiesībām. Tomēr reduktīvs skatījums, kas nepakļaušanos pāvesta pavēlei  pielīdzina shizmai, - arī pret pāvesta pavēli iesvētītu bīskapu gadījumā  - bija svešs Baznīcas tēviem un tradicionālajam kanoniskajam likumam. Piemēram, 357. gadā svētais Atanāzijs nepakļāvās pāvesta Liberija rīkojumam, kurš viņam lika stāties hierarhiskā kopībā ar pārliecinošu bīskapu vairākumu, kas faktiski bija ariāņi vai pusariāņi. Rezultātā viņu ekskomunicēja. Šajā gadījumā svētais Atanāzijs nepakļāvās pāvesta rīkojumam aiz mīlestības pret Baznīcu un Apustuliskā krēsla godu, cenšoties tieši aizsargāt doktrinālo tīrību no jebkādas divdomības pazīmēm.

Pirmajā Baznīcas dzīves tūkstošgadē bīskapu konsekrācija parasti notika bez oficiālas pāvesta atļaujas, un kandidātiem nebija jāsaņem pāvesta apstiprinājums. Pirmo bīskapu konsekrācijas kanonisko regulējumu izdeva Nīkajas ekumēniskais koncils 325. gadā, nosakot, ka jaunus bīskapus jākonsekrē ar provinces bīskapu vairākuma piekrišanu. Neilgi pirms nāves, doktrinālas neskaidrības periodā, svētais Atanāzijs personīgi izvēlējās un konsekrēja savu pēcteci – svēto Pēteri no Aleksandrijas –, lai nodrošinātu, ka bīskapa amatu neieņems nepiemērots vai vājš kandidāts. Līdzīgi 1977. gadā Dieva kalps kardināls Iosifs Slipijs slepeni konsekrēja Romā trīs bīskapus bez pāvesta Pāvila VI apstiprinājuma, pilnībā apzinoties, ka pāvests to neļautu, ņemot vērā Vatikāna Ostpolitik (diplomātisko  stratēģiju ar Austrumu bloka valstīm, tulk. piez.) tajā laikā. Tomēr, kad Roma uzzināja par šīm slepenajām konsekrācijām, ekskomunikācijas sods netika piemērots.

Lai izvairītos no pārpratumiem, jāuzsver, ka normālos apstākļos , kad nav nedz doktrināla apjukuma nedz  ārkārtēju vajāšanu – ir, protams,  jādara viss iespējamais, lai ievērotu Baznīcas kanoniskās normas un pakļautos pāvesta taisnīgiem rīkojumiem, lai  tādējādi efektīvāk un redzamāk saglabātu Baznīcas vienotību.

Taču situāciju Baznīcas dzīvē šodien var ilustrēt ar šādu līdzību: lielā ēkā izceļas ugunsgrēks. Ugunsdzēsēju komandieris atļauj izmantot tikai jaunās ugunsdzēsības iekārtas, kaut arī ir pierādīts, ka tās ir mazāk efektīvas nekā vecās, pārbaudītās iekārtas. Viena ugunsdzēsēju grupa neievēro šo rīkojumu un turpina izmantot pārbaudītās iekārtas – un patiešām, ugunsgrēks daudzviet tiek ierobežots. Par spīti tam, šos ugunsdzēsējus uzskata par nepaklausīgiem un šķeltniekiem, un viņus soda.

Lai paplašinātu metaforu teiksim, ka ugunsdzēsēju komandieris atļauj strādāt tikai tiem ugunsdzēsējiem, kuri apgūst jauno aprīkojumu, ievēro jaunās ugunsdzēsības normas un pakļaujas jaunajiem ugunsdzēsības noteikumiem. Taču, ņemot vērā ugunsgrēka acīmredzamo apmēru, izmisīgo cīņu pret to un oficiālās ugunsdzēsēju komandas nepietiekamību, citi palīgi — neskatoties uz ugunsdzēsēju komandiera aizliegumu — nesavtīgi iejaucas ar savām prasmēm, zināšanām un labajiem nodomiem, galu galā veicinot ugunsdzēsēju komandiera pūliņu panākumus.

Saskaroties ar tik stingru nostāju un neizprotamu rīcību, ir divi iespējamie izskaidrojumi. Vai nu ugunsdzēsēju komandieris noliedz ugunsgrēka nopietnību, līdzīgi kā franču komēdijā Tout va très bien, Madame la Marquise! (latv. “Viss ļoti labi, marķīzes kundze!”); vai arī ugunsdzēsēju komandieris patiesībā vēlas, lai liela daļa ēkas nodegtu, lai to vēlāk varētu atjaunot saskaņā ar jaunu projektu.

Pašreizējā krīze, kas ir saistīta ar pasludināto, bet neapstiprināto FSSPX bīskapu konsekrāciju, atver visas Baznīcas priekšā senu brūci, kas smeldz jau vairāk nekā sešdesmit gadus. Šo brūci var tēlaini raksturot kā Baznīcas vēzi, kas specifiski izpaužas kā doktrinālās un liturģiskās neskaidrības.

Nesen Rorate Caeli blogā parādījās izcils raksts, kas rakstīts ar retu teoloģisku skaidrību un intelektuālo godīgumu, ar nosaukumu: „Vatikāna II koncila garā ēna: neskaidrība kā baznīcas vēzis” (Canon of Shaftesbury: Rorate Caeli, 2026. gada 10. februāris). Vatikāna II koncila dažu divdomīgo paziņojumu pamatproblēma ir tāda, ka šis koncils izvēlējās dot priekšroku pastorālam tonim, nevis doktrinālai precizitātei. Var piekrist raksta autoram teiktajam:

„Problēma nav tajā, ka Vatikāna II koncils bija herētisks. Problēma ir, ka tas bija neskaidri divdomīgs. Tieši šajā neskaidrībā mēs saskatām tās apjukuma sēklas, kas ir uzplaukušas dažos no satraucošākajiem teoloģiskajiem attīstības virzieniem mūsdienu Baznīcas vēsturē. Kad Baznīca - pat ja tas nav tīšuprāt - runā neskaidros vārdos, tad dvēseles ir apdraudētas.”

Autors turpina:

“Kad doktrināla ‘attīstība’ šķietami ir pretrunā ar to, kas bija iepriekš, vai arī kad nepieciešami gadu desmiti teoloģiskas ģimnastikas, lai to saskaņotu ar iepriekšējo maģistērija mācību, mums jāuzdod jautājums: vai tā ir attīstība, vai arī pārrāvums zem attīstības maskas?” (Canon of Shaftesbury:Rorate Caeli, 2026. gada 10. februāris).

Var pamatoti pieņemt, ka FSSPX nevēlas neko citu kā vien palīdzēt Baznīcai izkļūt no šīs neskaidrības doktrīnā un liturģijā un no jauna atklāt tās pestījošo, nemainīgo skaidrību — tāpat kā Baznīcas maģistērijs pāvestu vadībā to nepārprotami ir darījis vēstures gaitā pēc katras krīzes, ko iezīmēja doktrināls apjukums un neskaidrība.

Patiesībā Svētajam Krēslam vajadzētu būt pateicīgam FSSPX, jo pašlaik tā ir gandrīz vienīgā nozīmīgā Baznīcas organizācija, kas atklāti un publiski norāda uz neskaidru un maldinošu elementu esamību dažos Koncila izteikumos un Novus Ordo Missae. Šajā darbā FSSPX vada patiesa mīlestība pret Baznīcu: ja viņi nemīlētu Baznīcu, pāvestu un dvēseles, viņi neuzņemtos šo darbu un neiesaistītos dialogā ar Romas autoritātēm — un viņu dzīve, bez šaubām, būtu vieglāka.

Zemāk citētie arhibīskapa Marcela Lefevra vārdi ir dziļi aizkustinoši un atspoguļo pašreizējās vadības un lielākās daļas FSSPX locekļu nostāju:

“Mēs ticam Pēterim, mēs ticam Pētera pēctecim! Taču, kā pāvests Pijs IX skaidri saka savā dogmatiskajā konstitūcijā, pāvests ir saņēmis Svēto Garu nevis tādēļ, lai pasludinātu jaunas patiesības, bet lai stiprinātu mūs mūžīgajā ticībā. Tā tika definēts pāvesta uzdevums Pirmā Vatikāna koncila laikā pāvesta Pija IX vadībā. Tāpēc mēs esam pārliecināti, ka, saglabājot šīs tradīcijas, mēs apliecinām savu mīlestību, savu padevību un paklausību Pētera pēctecim.

"Mēs nevaram palikt vienaldzīgi pret ticības, morāles un liturģijas degradāciju. Tas nav iespējams! Mēs nevēlamies nošķirties no Baznīcas; gluži pretēji — mēs vēlamies, lai Baznīca turpinātos!”

Ja kāds uzskata par savām lielākajām garīgajām ciešanām viņa grūtības ar pāvestu, tas pats par sevi ir pārliecinošs pierādījums, ka nepastāv nekāds šķelšanās nodoms. Patiesi šķeltnieki pat lepojas ar savu atdalīšanos no Apustuliskā krēsla. Patiesi šķeltnieki nekad pazemīgi nelūgtu pāvestu atzīt viņu bīskapus.

Cik patiesi katoliski skan arī sekojošie arhibīskapa Marsela Lefevra vārdi:

“Mums ir ļoti žēl  un izjūtam  milzīgas sāpes  domājot, ka mūsu ticības dēļ mēs piedzīvojam grūtības ar Romu! Kā tas ir iespējams? Tas ir kaut kas, kas pārsniedz iztēli, kaut kas tāds, ko mēs nekad nebūtu varējuši iedomāties un kam nekad nebūtu varējuši noticēt, īpaši mūsu bērnības laikā, kad viss bija viendabīgs, kad visa Baznīca ticēja savai vispārējai vienotībai un turējās pie tās pašas ticības, tiem pašiem sakramentiem, tā paša Svētās Mises Upura un katehisma.”

Mums godīgi jāizvērtē acīmredzamās neskaidrības jautājumos par reliģisko brīvību, ekumēnismu un koleģialitāti, kā arī doktrinālās neprecizitātes Novus Ordo Missae. Šajā sakarā būtu jāizlasa nesen publicētā arhimandrīta Bonifācija Līksa — koncila eksperta un ievērojama liturģijas pētnieka — grāmata ar daiļrunīgu nosaukumu „Plašāks skatījums uz Vatikāna II koncilu. Koncila konsultanta atmiņas un analīze” (A Wider View of Vatican II. Memories and Analysis of a Council Consultor).

Kā reiz teica G. K. Čestertons: “Ienākot baznīcā, mums lūdz noņemt cepuri, nevis galvu.”  Tā būtu traģēdija, ja FSSPX atšķirtu pilnībā, un atbildība par šādu šķelšanos galvenokārt gultos uz Svēto Krēslu. Svētajam Krēslam būtu jāpieņem FSSPX Baznīcā, to vismaz minimāli integrējot, un pēc tam jāturpina doktrinālais dialogs. Svētais Krēsls ir izrādījis ievērojamu pretimnākšanu Ķīnas Komunistiskai partijai, ļaujot tai izvēlēties kandidātus bīskapu amatam — taču pret pašas Baznīcas bērniem, desmitiem tūkstošu FSSPX ticīgo, tas izturas kā pret otrās šķiras pilsoņiem.

FSSPX būtu jāļauj sniegt teoloģisku ieguldījumu ar mērķi skaidrot, papildināt un, ja nepieciešams – grozīt - tos izteikumus Vatikāna II koncila tekstos, kas rada doktrinālas šaubas un grūtības. Vienlaikus jāņem vērā arī tas, ka šajos tekstos Baznīcas magistērijs nebija iecerējis izteikties ar dogmatiskām definīcijām, kurām piemīt nekļūdības (infallibilitātes) raksturs (sal. Pāvils VI, Vispārējā audience, 1966. gada 12. janvāris).

FSSPX apliecina tieši to pašu Professio fidei (ticības apliecību), kādu apliecināja Vatikāna II koncila tēvi, un kas pazīstama kā Tridentas–Vatikāna Professio fidei. Ja, saskaņā ar pāvesta Pāvila VI skaidri izteiktajiem vārdiem, Vatikāna II koncils nepasludināja nekādas galīgas doktrīnas un arī neplānoja to darīt, un ja Baznīcas ticība paliek tā pati, kas bija pirms koncila, koncila laikā un pēc tā, tad kāpēc ticības apliecība, kas Baznīcā bija derīga līdz 1967. gadam, pēkšņi vairs netiek uzskatīta par derīgu kā patiesas katoļu ticības pazīme?

Tomēr Svētais Krēsls uzskata par nepietiekamu, ka FSSPX apliecina Tridentas-Vatikāna Professio fidei. Vai Tridentas-Vatikāna Professio fidei patiesi nevarētu būt tas „minimums”, kas nepieciešams  Baznīcas kopībai? Ja to nevar uzskatīt par minimumu tad, godīgi sakot, kas cits būtu kvalificējams kā „minimums”? Svētā Pija X priesteru brālībai tiek pieprasīts, kā conditio sine qua non, publicēt Professio fidei, kas akceptētu nevis galīgas, bet pastorālas dabas pēdējā koncila un sekojošā magistērija mācību. Ja tas patiešām ir tā saucamais „minimums”, tad kardināls Viktors Fernandess, šķiet, spēlējas ar vārdiem!

Pāvests Leons XIV ekumeniskajās Vesperēs 2026. gada 25. janvārī, noslēdzot Lūgšanu nedēļu par kristiešu vienotību, sacīja, ka vienotība starp katoļiem un nekatoļu kristiešiem jau pastāv, jo viņi dalās kristīgās ticības minimumā:

“Mēs dalāmies vienā un tajā pašā ticībā uz vienīgo Dievu, visu cilvēku Tēvu; kopā apliecinām vienu Kungu un patieso Dieva Dēlu Jēzu Kristu, un vienu Svēto Garu, kas mūs iedvesmo un virza uz pilnīgu vienotību un kopīgu liecību par Evaņģēliju” (Apustuliskā vēstule In Unitate Fidei, 2025. gada 23. novembris, 12). Tālāk viņš pasludināja: “Mēs esam viens! Mēs jau esam (viens)! Atzīsim to, piedzīvosim to un padarīsim to redzamu!”

Kā šo apgalvojumu var saskaņot ar Svētā Krēsla pārstāvju un dažu augsta ranga garīdznieku izteikto apgalvojumu, ka FSSPX nav doktrināli vienota ar Baznīcu, ņemot vērā, ka FSSPX apliecina Professio fidei, ko apliecināja Vatikāna II koncila tēvi, proti, Tridentas-Vatikāna Professio fidei?

Turpmākie pagaidu pastorālie soļi, kurus piešķirtu FSSPX tik daudzu priekšzīmīgu katoļu ticīgo garīgajam labumam, būtu dziļa liecība par Pētera pēcteča pastorālo mīlestību. To darot, pāvests Leons XIV atvērtu savu tēvišķo sirdi tiem katoļiem, kuri savā ziņā dzīvo Baznīcas perifērijā, ļaujot viņiem piedzīvot, ka Apustuliskais Krēsls patiesi ir Māte arī FSSPX.

Pāvesta Benedikta XVI vārdiem vajadzētu modināt to Vatikāna pārstāvju sirdsapziņu, kuri lems par bīskapu konsekrācijas atļauju FSSPX. Viņš mums atgādina:

“Atskatoties uz pagātni, uz šķelšanos, kas gadsimtu gaitā ir plosījušas Kristus Miesu, rodas pastāvīgs iespaids, ka izšķirošos brīžos, kad šīs šķelšanās radās, Baznīcas vadītāji nav darījuši pietiekami, lai panāktu izlīgumu un atjaunotu vienotību. Rodas iespaids, ka arī Baznīcas bezdarbībai ir sava daļa vainas tajā, ka šīs šķelšanās varēja nostiprināties. Šī atskatīšanās uz pagātni mums šodien uzliek pienākumu darīt visu iespējamo, lai visi tie, kas patiesi vēlas vienotību, varētu tajā palikt vai to no jauna sasniegt” (Vēstule bīskapiem saistībā ar apustuliskās vēstules motu proprio Summorum Pontificum publicēšanu par Romas liturģijas lietošanu pirms 1970. gadā veiktās reformas, 2007. gada 7. jūlijs).

“Vai mēs varam būt pilnīgi vienaldzīgi pret kopienu, kurā ir 491 priesteri, 215 semināristi, 6 semināri, 88 skolas, 2 universitātes līmeņa institūti, 117 reliģiskie brāļi, 164 reliģiskās māsas un tūkstošiem laju ticīgo? Vai mums vieglprātīgi ļaut viņiem aizvien tālāk attālināties no Baznīcas? Un vai lielajai Baznīcai nevajadzētu arī ļaut sev ekskomunikācijas atcelšanu, (2009. gada 10. marts).

Pagaidu  minimāli pastorālie soļi attiecībā uz FSSPX, kurus spertu daudzu tūkstošu tās ticīgo garīgajam labumam visā pasaulē — tostarp piešķirot pāvesta atļauju bīskapu konsekrācijām — radītu nepieciešamos apstākļus, lai mierīgā gaisotnē varētu noskaidrot pārpratumus, jautājumus un šaubas doktrināla rakstura jautājumos, kas radušies no zināmiem apgalvojumiem Vatikāna II koncila dokumentos un turpmākajā pāvestu maģistērijā.

Vienlaikus šādi pasākumi dotu FSSPX iespēju sniegt konstruktīvu ieguldījumu visas Baznīcas labā,  saglabājot skaidru atšķirību starp to, kas pieder pie dievišķi atklātās ticības un Baznīcas maģistērija galīgi pasludinātās mācības, un to, kam konkrētos vēsturiskos apstākļos ir galvenokārt pastorāls raksturs un kas tādēļ ir atvērts rūpīgai teoloģiskai izpētei, kā tas vienmēr ir bijis ierasts Baznīcas dzīvē.

Ar patiesām rūpēm par Baznīcas vienotību un tik daudzu dvēseļu garīgo labumu, es ar cieņu un brālīgu mīlestību vēršos pie mūsu Svētā Tēva pāvesta Leona XIV:

Svētais Tēvs, piešķiriet apustulisko mandātu FSSPX bīskapu konsekrācijai. Jūs esat tēvs arī tiem daudzajiem dēliem un meitām – divām ticīgo paaudzēm - , kurus līdz šim ir aprūpējusi FSSPX, kuri mīl pāvestu un vēlas būt patiesi Romas Baznīcas dēli un meitas. Tāpēc lūdzu atturieties no citu partejiskuma, un ar lielu tēvišķu un patiesi augustīnisku garu parādiet, ka jūs veidojat tiltus - kā jūs to jau solījāt visai pasaulei, sniedzot savu pirmo svētību pēc ievēlēšanas.

Neieejiet  Baznīcas vēsturē kā cilvēks, kurš nespēja uzbūvēt šo tiltu — tiltu, kuru ir iespējams radīt ar dāsnu gribu tieši šajā Apredzības dotajā brīdī — bet tā vietā pieļāva  nevajadzīgu un sāpīgu šķelšanos Baznīcā, paralēli notiekot sinodālajiem procesiem, kas lepojas ar visplašāko pastorālo un ekleziālo iekļaušanu.

Kā Jūs nesen pats to uzsvērāt: “Veltīsim mūsu spēkus ekumēniskās un sinodālās prakses turpmākai attīstībai un dalīsimies savstarpēji ar to, kas mēs esam, ko darām un ko mācām” (sal. Francis, Par Sinodālo Baznīcu, 24. novembris 2024) (Pāvests Leo XIV, Ekumeniskās Vesperes Kristiešu Vienotības Lūgšanu Nedēļā, 2026. gada 25. janvāris).

Svētais Tēvs, ja Jūs piešķirsiet apustulisko atļauju FSSPX bīskapu konsekrācijai, mūsdienu Baznīca neko nezaudēs. Jūs būsiet patiesais tiltu veidotājs un pat vēl vairāk – paraugu visiem tiltu veidotājiem, jo Jūs esat Augstākais Pontifiks, Summus Pontifex (burtiski no latīņu valodas Summus Pontifex - Augstākais Tiltu būvētājs, tulk, piez.)

+ Atanāzijs Šneiders, Astānas Svētās Marijas arhidiecēzes palīgbīskaps

2026. gada 24.februārī

[1] 2026 Annual Statistics of the FSSPX: Total Members: 1,482; Bishops: 2; Priests (excluding bishops): 733; Seminarians (including those not yet committed): 264; Religious Brothers: 145; Oblates: 88; Religious Sisters: 250; Average age of members: 47 years; Countries served: 77; Districts and Autonomous Houses: 17; Seminaries: 5; Schools: 94 (of which 54 in France).