Es uzskatu, ka galvenais iemesls daudziem no mums iesniedzas vēl mūsu agrīnajā vecumā. Kopš pirmās reizes, kad mēs izjutām spiedienu „iederēties” kādā noteiktā grupā skolā, mēs sākām iet šādu atbilstības ceļu, kas tikai paātrinājās mums pamazām pieaugot. Koledžā mēs, iespējams, dzirdējām no pasniedzējiem (vai vecākiem), ka mums vajag vienu no otras nošķirt darbu, ticību un mūsu privāto dzīvi. Iespējams, ka mēs baidījāmies, ka tiksim tiesāti vai kritizēti mūsu pirmajā darbavietā, ja paudīsim ko personīgu; tas viss tikai veicināja šādas šķirtnes rašanos mūsu domāšanā tajā laikā, kad mēs sākām kāpt pa karjeras kāpnēm.

Loģiski domājot, mēs saprotam, ka tas nenoliedzami ir kaitīgi, ja mēs ilgstoši apspiežam savu patieso „es”, tomēr daudzi cilvēki domā, ka viņiem nav citas izejas. Vai jums patīk būt vecākiem, bet jūs jūtaties neērti par saviem bērniem runāt darbā? Vai tev ir svarīgi apliecināt savu ticību, bet izjustā neiecietība no darba kolēģu un citu cilvēku puses tevi no tā attur? Vai tu kādreiz esi saskāries ar smagu ētiskas vai morālas dabas dilemmu, bet esi klusējis – tā vietā, lai aizstāvētu to, kas būtu bijis pareizi, bet vienlaikus saskartos arī ar kritiku? Es sliecos ticēt, ka dziļi sirdī lielākā daļa no mums vēlas pastāvīgi būt autentiskāki, bet vienkārši nezina, kā to sasniegt.

Šķēršļi autentiskumam

Pievērsīsimies dažiem šķēršļiem, kas mums liedz būt autentiskiem. Pašos pamatos es pieņemu, ka mēs esam vienisprātis par dažiem pieņēmumiem: ka autentiskums ir svarīgs, kā arī par to, ka daudzi no mums vēlas būt atvērtāki, vaļsirdīgāki un patiesāki. Es arī ticu, ka sirds dziļumos lielākais vairums no mums vēlas pozitīvi ietekmēt procesus, kas norisinās mums līdzās. Manuprāt, šie ir daži no šķēršļiem, kas mums liedz būt autentiskiem:

• Pašapziņas trūkums. Vai mēs vispār apzināmies, ka tajā slēpjas problēma?
• Bailes, ka cilvēkiem nepatiksim tādi, kādi mēs esam. Bailes, ka neiederēsimies starp viņiem. Bailes, ka tiksim tiesāti. Bailes, ka tiksim vajāti dēļ saviem principiem un ticības. Bailes, ka tiks apdraudēta mūsu karjeras izaugsme, jo nebūsim piemēroti uzņēmuma nākotnes vīzijai.
• Pašpaļāvības trūkums attiecībā uz saviem uzskatiem. Ticības trūkums mūsu pārliecībai. Drosmes trūkums, lai aizstāvētu patiesību.
• Pieķeršanās ienākumu līmenim un dzīvesveidam, kas viss pieprasa arī neveselīgus kompromisus.
• Pieskaņošanās sabiedrības uzspiestajiem uzskatiem attiecībā uz politkorektumu, vispārējo iecietību un to lietu pieņemšanu, kas ir klajā pretrunā ar mūsu ticību, vērtībām un principiem.
• Mūsu morālo standartu atslābšana, jo vieglāk ir peldēt pa straumi kopā ar visu pūli, nekā ieņemt pašiem savu nostāju.

Iespējams, ka šo uzskaitījumu tev ir grūti atzīt, tāpat kā man – to uzrakstīt; taču tev varētu būt arī cits saraksts. Minētie punkti varētu radīt iekšēju nemieru, bet šī konfrontācija ar tiem ir būtiski nepieciešama, ja vien mēs patiesi vēlamies tiekties un sasniegt autentiskāku dzīvi.

Atklāt savu patieso „es”

Ja mēs uz brīdi apstāsimies un pārdomāsim, kādā pasaulē mēs dzīvojam, mēs bez šaubām ieraudzīsim daudzas satraucošas tendences, kas jau gadiem ilgi ir tikušas pieņemtas kā norma. Mūsu politiskā sistēma ir disfunkcionāla, bet mūsu ekonomika ir pakļauta riskiem. Ģimenes piedzīvo pastāvīgus uzbrukumus, bet mūsu bērnus apdraud sliktas ietekmes. Diskusijas par Dievu un ticību publiskajā telpā tiek būtiski ierobežotas. Robeža starp „labi” un „slikti” ir izplūdusi, lai savu vietu atdotu „visatļautības” mentalitātei; savukārt, runāšana, lai aizstāvētu savas vērtības, bieži vien tiek raksturota kā neiecietība. „Viss, kas ir nepieciešams, lai ļaunais varētu triumfēt, ir labo cilvēku bezdarbība.” – Edmunds Bērks (Edmund Burke)

Vai tu kādreiz esi vēlreiz savā prātā pārdomājis savas dzīves būtiskākos mirkļus un nožēlojis savu rīcību vai vārdus? Vai tu jūties tā, it kā nazis iedurtos sirdī, kad tavas lūpas saka vienu, bet tava sirds – pavisam ko citu? Iespējams, ka tā ir tava sirdsapziņa, kas vēlas pievērst tavu uzmanību. Iespējams, ka ir pienācis laiks, lai arī citiem mēs konsekventi ļautu mūs ieraudzīt tādus, kādi mēs patiesībā esam. Vai mums pietiek drosmes būt tādiem, kādi mēs esam? Atbilde ir vienkārša – jā. Daži no augļiem, ko sevī ietver autentiska dzīve, ir šādi:

• Mēs varam iegūt iekšēja miera sajūtu, kad mēs neapkarojam paši sevi, kā arī izdzīvojam tās vērtības un ticību, ko mēs iepazinām vēl kā vaļsirdīgi bērni.
• Mūsu attiecības kļūst dziļākas un jēgpilnas, kad mēs ļaujam, lai citi ierauga mūs tādus, kādi mēs patiesībā esam.
• Mēs varam citiem sniegt iedvesmu runāt/rīkoties atbilstoši tam, kā viņi paši jūtas.
• Mēs varam pagriezt atpakaļ kultūras cunami, kas draud mūs nogremdēt, ja mēs publiski pastāvētu par savu pārliecību un savām vērtībām.
• Pasaule var tikt pārveidota, ja daži cilvēki ar savām autentiskajām un drosmīgajām izvēlēm pozitīvi ietekmē daudzu cilvēku rīcību.

Mums vajag pārvarēt bailes, ka būt „īstam” ir slikti. Īstermiņā tas var izraisīt kādas neērtas situācijas vai arī radīt pretestību no cilvēkiem, kas nav pie tā pieraduši. Tomēr vaļsirdības praktizēšana, iesaistīšanās godīgā un atklātā dialogā, kā arī savu principu un ētikas nostādīšana augstāk par savu karjeru – tas nesīs lielākus panākumus tavā dzīvē.

Visu šo es rakstu raugoties no savas perspektīvas – kā tēvs, vīrs, katolis un konservatīvs uzņēmējs, kurš ir aktīvi iesaistījies kopienas dzīvē. Tev var būt dažādas perspektīvas un skatu viedokļi, bet es ticu, ka ikviens novērtēs tās lietas, ar kurām es šeit dalos. Uz mūsu pleciem gulstas liela atbildība par to, kas norisinās mūsu darbavietā, mūsu skolās, mūsu kopienās un valdībā, bet mēs esam tik pašapmierināti un klusi. Mūsu ticība, principi, balsis, apņēmība, saistības un balsošana var izraisīt īstas un paliekošas pārmaiņas pasaulē, ja vien mums būtu drosme pastāvēt par to, kam mēs ticam. Tāpat kā olis, kas tiek iemests rāmā dīķi un rada lokus, tāpat arī mūsu individuāliem centieniem piemīt pulsējošs efekts, kas var izraisīt būtiskas pārmaiņas.

Pēc tam, kad būsi izlasījis šo rakstu, lūdzu, pārdomā, vai tu esi autentisks pret tiem, kas atrodas tev līdzās. Parādīsim citiem labu piemēru – nebaidīsimies būt tādi, kādi mēs esam. Tas, kas no mums tiek prasīts, nav viegli, bet tas ir būtiski nepieciešams, ja mēs vēlamies mainīties. Mūsu drosmes un autentiskuma soļi – lai arī cik sīki tie būtu – apvienojoties ar citu cilvēku veikumu, var izraisīt būtiskas pārmaiņas.

Ar paļāvību un jēgpilnu apziņu centīsimies šodien būt kaut nedaudz autentiskāki.

Avots: Randy Hain, “How to Embrace the Real You”, aleteia.org

Tulkoja Agnese Strazdiņa

Foto: Tim Greenfield, flickr.com