Vai Dievs vēlas dzīvību, kas ieņemta izvarošanas ceļā?

Pirmdiena, 09 Novembris 2015 08:38

/Anonīma autore/

Iemesls, kādēļ šodien es esmu jauniete, kura mīl ticību un Baznīcu”

Es jutu nepieciešamību liecināt, kad izlasīju pirms pāris dienām jūsu publicēto rakstu par bērniem, kuri ir ieņemti izvarošanas ceļā. Apmēram pirms trīs gadiem es uzzināju, ka arī es pati tiku ieņemta tieši šādā veidā; un šī ir pirmā reize, kad es plašāk par to runāšu.

Sākumā es centos to noliegt (vai vismaz pārāk daudz par to nedomāt), jo mans pirmais iespaids bija, ka es nebiju gaidīts bērns ģimenē, vēl jo vairāk manai mātei, patiesi! Viņa bija ieplānojusi pilnīgi atšķirīgu dzīvi, nevis tādu, kāda viņai izvērtās kopā ar mani.

Viņa dzīvoja konsekrēto dzīvi, kad tika izvarota (viņa mūžīgos solījumus bija salikusi jau 5 gadus, kad es piedzimu). Es zinu, ka viņa bija laba klostermāsa. Viņai bija (un joprojām ir) tādi paši uzskati kā pāvestam Jānim Pāvilam II: atļaujiet jauniešiem īstenot savas iniciatīvas Baznīcā.

Vēl joprojām es nezinu daudzas lietas par to, kas patiesībā notika, jo par notikušo es uzzināju no dažām vecām vēstulēm, kuras cilvēki tajā laikā bija rakstījuši manai mātei. Mana māte visu grūtniecības laiku pavadīja tālu no dzimtenes, bet saņēma vēstules no savas ģimenes, viņas labākā drauga (priestera, kurš ir mans krusttēvs) un no dažām viņas kopienas māsām.

Es ticu, ka Dievs jau tajā pašā mirklī sāka darboties caur klostera priekšnieci. Viņas galvenās rūpes jau kopš paša sākuma bija pasargāt manu māti. Viņa kopā ar manas mātes ģimeni nolēma, ka pareizākais būtu, ka mana māte atstātu ierasto vidi, lai netraucēti un bez jebkāda ārējā spiediena varētu pieņemt lēmumu, kā arī lai aizsargātu pārējās kopienas māsas. Viņai vajadzēja izvēlēties – vai mani atdot adopcijai un pašai atgriezties kopienā, vai arī novilkt habitu un būt par māti man.

Es esmu pārliecināta, ka Dievs atklājās caur apkārtējiem cilvēkiem, kas šajā laikā bija līdzās manai mātei, un [lasot šīs vēstules] es varu redzēt kā grūtniecības mēnešos pamazām mainījās viņas jūtas (man gan nav manas mātes sūtītās vēstules, bet gan vienīgi atbildes, ko viņa saņēma).

Es visas šīs vēstules vairakkārt esmu pārlasījusi, bet visvairāk mani uzrunā tieši trīs no tām. Laika ziņā katru no tām šķir daži mēneši, tādēļ arī noskaņojums un tajās paustās emocijas ir atšķirīgas. Domāju, ka tās man palīdzēs labāk liecināt.

Es varu redzēt, cik sākumā viņai viss šķita nomācošs, kā viņu pārņēma vainas sajūta – kā es noprotu, tad tā ir plaši izplatīta reakcija. Tā skar ne tikai upuri, bet arī visus tuviniekus, kuri atradās cietušajai līdzās, jo viņi uzskata, ka to visu varēja novērst. Es redzēju, kā viņai neviens risinājums nešķita pieņemams, kā arī – ka vienīgā skaidrā atbilde, ko viņa atrada, bija sevi uzticēt Dievam.

Kādā no savām vēstulēm mans krusttēvs viņai rakstīja: „Dārgā R., šajās dienās es sev joprojām pārmetu, ka nebiju tev līdzās, lai tevi aizsargātu, kā arī – kāpēc tas vispār ar tevi notika? Bet es esmu saņēmis mierinājumu Dieva Vārdā, kad lasīju Ījaba grāmatu. Dievs mūs pārbauda, lai redzētu mūsu uzticību. Es esmu pārliecināts, ka tu – tāpat kā vienmēr – labi izturēsi arī šo pārbaudījumu!

Sākumā, lasot šos vārdus, tie bija kā auksta duša. Esmu pārliecināta, ka mums visiem tīk domāt, ka mēs esam gaidīti un mīlēti (vai vismaz – tikai mīlēti) jau kopš paša ieņemšanas brīža, bet patiesība ir tāda – pat ja mūsu iesākums nav tāds, Dievs tomēr mūs mīl jau kopš tā brīža, kad Viņš ieplānoja mūsu eksistenci šajā pasaulē. Tas man prasīja ilgu laiku, lai to saprastu, bet galvenais ir cieši turēties pie Dieva rokas, lai saprastu, ka Viņam patiesi ir plāns.

Laikam ejot, es pamanīju, kā apkārtējie cilvēki mani pamazām iemīlēja. Es redzēju, kā viņi par mani rūpējās katrā situācijā. Tā vairs nebija tikai manas mātes labklājība [par ko viņi gādāja], bet arī manējā, jo – lai arī sākumā to bija grūti aptvert – tomēr viņas pieņemtie lēmumi ietekmēja arī mani. Ikviens mūs sāka uzlūkot kā ģimeni.

Kāda klostermāsa viņai atsūtīja kartiņu ar laba vēlējumiem un šādiem vārdiem: „Mīļā R., es ceru, ka tev viss ir labi. Es vienmēr pieminu tevi savās lūgšanās – tevi un šo bērniņu, kuru tu nes savās miesās. Mīļā radībiņa, tā nepavisam nav viņas vaina. Viņa ir nevainīgs mazulis, kura nav pelnījusi maksāt par cita cilvēka vainu. Mīļā R., esi stipra!

Tajā brīdī es visu sapratu un esmu pārliecināta, ka tajā laikā, kad pienāca vēstule arī mana māte sāka pārvarēt depresiju. „Labi, tas ir fakts,” es zināju. „Es esmu meita, kas tika ieņemta izvarošanas ceļā, bet es varu vai nu apraudāt faktu, ka esmu ieņemta nejaušības dēļ, vai arī katru dienu pateikties Dievam, ka Viņš man ļāva dzīvot un uzaugt kopā ar tik brīnišķīgu māti.

Lasot šo mazo kartīti, es jutos it kā no jauna piedzimtu. Pamazām augot, es atklāju, kādi plāni Dievam bija attiecībā uz mani. Tagad, zinot savu izcelsmi, manī ir dedzīga vēlēšanās piepildīt šos Dieva plānus, jo es jūtu, ka Viņš man ir devis iespēju, kas katru gadu tiek liegta miljoniem bērnu.

Beidzot 1993.gada decembrī pienāca mana dzimšanas diena. Es piedzimu pilnīgi vesela – paldies Dievam un arī manai mātei, kurai bija laba veselība. Tajā dienā mans krusttēvs viņai atrakstīja šos vārdus: „Dārgā R., paldies tev. Paldies tev, jo šodien tu pateici „jā” dzīvībai!” Es nevaru apgalvot, ka kopš tā brīža viss kļuva vieglāk, jo priekšā vēl stāvēja daudzas grūtības, tostarp arī lūgums Svētajam Krēslam, lai viņu atbrīvotu no svētsolījumiem, kā arī iemeslu paskaidrošana, kas liek viņai tā rīkoties.

Bet Dievs nepieļauj ļaunumu, ja nevēlas no tā dāvāt kādu labumu. Pēc manas piedzimšanas māte dabūja darbu manas zemes Bīskapu Konferencē. Pēc dažiem gadiem viņa kļuva par atbildīgo darbā ar jauniešiem visas valsts līmenī. Šis darbs neļāva viņai atteikties no savas izvēles strādāt citu labā, jauniešu labā, lai gan, protams, tas nebija tas, ko viņa sākotnēji bija plānojusi. Es uzaugu šajā gaisotnē, kopā ar jauniešiem, kuri bija tuvu Dievam un nekaunējās par savu ticību, kuri sekoja Jēzum un mīlēja Jaunavu Mariju. Tieši tādēļ tagad arī es esmu jauniete, kura mīl gan ticību, gan šo Baznīcu.

Noslēgumā es vienkārši vēlos pateikties Dievam par iespēju, ko Viņš man ir devis – pirmkārt, piedzimt šajā pasaulē, un otrkārt, uzaugt līdzās mātei, kura nekad nebija apsvērusi aborta iespējamību. Tas nebūt nebija viegli, galvenokārt viņai, bet katru vakaru mēs sevi uzticam Dievam un mēs arī lūdzamies uz tiem, kuri mūs jau ir atstājuši – tostarp, klostera priekšnieci – lai viņi visi aizlūgtu par mums.

Mēs visu esam iemācījušās kopā. Es domāju, ka tas, ka bijām mēs divas vien, mūsu starpā radīja īpašu saikni; domāju, ka veids, kādā es ierados šajā pasaulē, viņai liek mani mīlēt savādāk – tieši šo dažādo situāciju dēļ, caur kuru līkločiem izejot, mēs esam nonākušas līdz šodienai.

Es ceru, ka šī liecība kaut kādā veidā būs noderīga tām sievietēm, kuras līdzīgi kā reiz mana māte, pašlaik izlemj savu bērnu nākotni. Lūdzu, nekad neapsveriet aborta veikšanu! Dievs īpaši mīl un Viņam ir lieli plāni arī attiecībā uz tiem bērniem, kuri nav plānoti vai gribēti saviem vecākiem. Viņš arī bagātīgi atlīdzinās tām mātēm, kuras pasaka „jā” dzīvībai arī tajos brīžos, kad tā izriet no šādas bēdīgas situācijas. Savukārt tiem, kuri ir ieņemti izvarošanas ceļā: lūdzu, godiniet Dievu katru savas dzīves dienu!

Avots: Conceived in Rape, Writer Extols Her Mother’s Courage, aleteia.org

Tulkoja Agnese Strazdiņa

Foto: chany crystal, flickr.com

Pēdējo reizi rediģēts Pirmdiena, 09 Novembris 2015 08:44

Jaunākie raksti