Vienlaicīgi perfekcionists labi saklausa Jēzus aicinājumu: “Esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs”. Perfekcionists grib būt ideāls, viņš neakceptē savu nepilnību. Patiesībā perfekcionists daudz cieš un liek ciest citiem. Viņa galvenie dzīves draugi ir mokošs nemiers, nebeidzamas bailes un ”non-stop” kritizēšana . Varbūt, viņš tika audzināts neadekvāti stingrā garā, izvirzot pārāk augstas prasības. Varbūt, viņš kādreiz ieticēja, ka viņam it visā obligāti jābūt pirmajam. Bet varbūt viņš ir ieslēdzis savu iekšējo bērnu dziļā pagrabā, cerot, ka vairs nekad nebūs vājš?

Jezuīts Dariušs Piorkovskis (Dariusz Piórkowski) norāda: „Pārliecība, ka ticīgam cilvēkam visiem vienmēr jāpalīdz var pārvērsties par murgu. Jēzus taču ir aicinājis mūs būt pilnīgiem, kā Debesu Tēvs ir pilnīgs. Tik tiešām, taču ir kāds sīkums, kurš padara lietu komplicētāku:„

Katoļiem ir labi pazīstams Evaņģēlija fragments par labo samārieti: „Bet kāds samārietis, iedams savu ceļu, nonāca pie viņa un, to ieraudzījis, apžēlojās. Un tas, piegājis klāt, apsēja viņa brūces, ieliedams tanīs eļlu un vīnu, un, uzcēlis viņu savā lopā, aizveda to mājvietā un rūpējās par viņu.” Parasti sprediķos šis teksts tiek izmantots kā aicinājums sniegt palīdzību un nesekot vienaldzīgā priestera un levīta piemēram.

Piorkovskis uzsver, ka kaut gan šī interpretācija ir adekvāta, tā ignorē kādu būtisku patiesību. „Pirmajā acumirklī šķiet, ka galvenais ir tas, kas mums jāizdara. Tāpat ir forši identificēties ar gaišo samārieša figūru. Tādējādi līdzība pārvēršas par moralizējošu stāstu. Baznīcas tēvi vienmēr uztver līdzības alegoriskā veidā un iekļauj tās plašākā kontekstā. Arī līdzība par labo samārieti būtu jāuztver iepriekšējo notikumu sakarā, kas ir Jēzus saruna ar likuma zinātāju.” 

Kā zināms, likuma zinātājs uzdeva Jēzum divus jautājumus – „Ko man darīt, lai es iemantotu mūžīgo dzīvi?” un „Kas tad ir mans tuvākais?”  Sv.Jānis Hrizostoms, sv.Augustīns, sv.Ambrozijs un Origens samārietī saskata pašu Jēzu. Savukārt cilvēks, kurš palika uz ceļa, pēc Baznīcas tēvu viedokļa, ir Ādams, tātad katrs no mums, cilvēks, kurš ir grēka ievainots, taču joprojām dzīvs. „Priesteris un levīts reprezentē Likumu un Veco Derību, kas saskaņā ar šādu interpretāciju ir nevis vienaldzīgi, bet bezspēcīgi grēka priekšā. Tie nepalīdz nevis tādēļ, ka negrib, bet tādēļ, ka nevar. Levītam un priesterim pašiem ir nepieciešama dziedināšana. Vīns un eļļa ir sakramentu – kristības, Euharistijas un grēksūdzes – simboli. Viesnīca ir Baznīca. Tā ir interesanta metafora, jo mēs zinām, ka viesnīcas saimnieki dara gan labu, gan ļaunu. Baznīca ir svēta un grēcīga vienlaikus. Taču, pēc sv.Augustīna vārdiem, „Dieva žēlsirdība ir atrodama tikai Baznīcas sakramentos,” norāda Piorkovskis.

Turklāt viesnīcas saimnieks nerūpējas par cilvēku un nedziedina savā spēkā, jo visus līdzekļus saņem no Kristus. „Sv.Augustīns, kurš spēj vienā frāzē ģeniāli izteikt lietas būtību, raksta, ka „glābj Jēzus, bet mēs tikai izpildām saimnieka pienākumus.”

„Saskaņā ar Baznīcas tēviem, mūsu darbība vienmēr ir sekundāra salīdzinot ar Dieva iniciatīvu. Neesam dziedināšanas avots un paši par sevi nespējam ārstēt citus. Ko tad darīt, lai iemantotu mūžīgu dzīvi? Noteikti jābūt jūtīgam pret tuvāko nelaimēm un aktīvi jāpalīdz, taču sākumā mums pašiem jāiziet ārstēšanas kurss, ko sniedz Jēzus un Baznīca. Var teikt, ka mums ir vieglāk palīdzēt nekā pašiem pieņemt palīdzību. Bet ko varam iedot citiem, ja paši esam ievainoti un bezspēcīgi? Kā Jēzus varēs darboties caur mums, ja mēs neļausimies Viņa dziedināšanai visas dzīves garumā? 

Līdzība atklāj, ka dziedināšana nav vienreizējs akts, bet gan ilgs process. Var teikt, ka kristietis pastāvīgi piedzīvo dziedināšanu, vienlaicīgi darbojoties kā Dieva roka, kas dziedina citus cilvēkus. Ar ko tad mums jāidentificējas? Ar ievainoto cilvēku, ar levītu (jāatzīst sava bezspēcība grēka priekšā), ar samārieti un ar viesnīcas saimnieku. Turklāt tieši šādā secībā. Daniēls Andžs raksta par „ievainoto ganu”, kurš ir līdzjūtīgs pret avju ievainojumiem, jo arī pats ir ievainots.

Tātad, daudz kas ir atkarīgs no tā, kā mēs saprotam kristīgu pilnību. Jaunā derība nemitīgi atgādina, ka Dieva rīcība ir pirmajā vietā, bet mūsu rīcība ir atbilde. Sākumā mums jāpieņem un tikai tad jādod tālāk. Ļaunākajā gadījumā cilvēks sadzird tikai otro daļu, viņam šķiet, ka vienmēr ir jādod, kaut gan viņš pats cieš no saviem ievainojumiem un brieduma trukuma, kā arī nezina, ko ar to visu iesākt. Dievišķās kārtības izjaukšana attiecībā uz ņemšanu un došanu parasti atgriež cilvēku pie Vecas derības mentalitātes, kur viss balstās uz mūsu pašu sasniegumiem.

Atgriešanās pie Dieva, uz ko aicina žēlsirdība, balstās tajā, lai atgrieztos pie pareizas secības: varam izrādīt žēlsirdību tikai tad, ja piedzīvojam to paši. Vienlaicīgi mums jābūt par pacientiem, kuri turpina ārstēties. Paradoksālā kārtā Ārsts katoļu garīgumā pats atklāj Sevi kā ievainotu...”

Pieņemot šādu līdzības interpretāciju, daudzi apzinās, ka viņiem nav jākļūst par pasaules glābējiem, ka viņiem ir tiesības uz nogurumu un savām robežām, un ka mīlestības avots ir pats Jēzus. Mēs esam tikai viesnīcas saimnieki.

Sagatavoja Marks Jermaks

Avots: Doskonały lek na perfekcjonizm, deon.pl

Foto: morguefile.com