Pēc vairākiem cietušo ģimenes locekļiem pie mikrofona pienāca Roberts Rula (Robert Rule), vienas noslepkavotas jaunietes tēvs. Viņš nostājās viņa meitas slepkavas priekšā, uzlūkoja viņu un nosvērtā balsī teica, ka viņam ir piedots. Roberts Rula izdarīja patiesu heroiskās mīlestības aktu.

Piedošanas vārdi dziļi aizkustināja Gēriju Ridžveju, un pārmaiņas, ko tie izraisīja viņa sirdī, atspoguļojās viņa sejā. Piedot lielas pārestības ir ārkārtīgi grūti, jo katra šūna mūsu ķermenī un katra doma mūsu prātā saceļas pret to. Noteikti Roberts nespēja uzreiz piedot, bet ļāva sevī to izdarīt Dievam.

Mums nav jāpieņem pret mums vērstie grēki un pārestības, visdrīzāk mēs esam aicināti nomirt mums pašiem un izdarīt gribas aktu, lai piedotu mūsu pāridarītājiem.

Piedošana nav vājums, bet brīva mīlestības dāvana, kas, atgriežoties atpakaļ, dara brīvus mūs pašus. Roberta mierpilnā balss ir brīnišķīga un spēcīga liecība par sirdi, kas ieguvusi brīvību no aizvainojuma un rūgtuma. Meitas zaudējums viņam sagādāja milzīgu triecienu, bet aiz bēdām ir saredzama nesatricināma paļāvība uz Dievu, kas atbrīvoja nabaga vīru no nepanesamas nastas un piepildīja ar mieru.

Cik liela ir piedošana? Cik tālu sniedzas Dieva žēlsirdība? Vai mēs esam aicināti piedot to, kas šķiet nepiedodams? Šeit ir vēl cits pārsteidzošs piedošanas stāsts, kas atklāj dzīvu koptu baznīcas kristiešu ticību.

Divu noslepkavotu koptu kristiešu brālis Beširs Kamels (Beshir Kamel) tiešraidē televīzijā pateicās Islāma valsts kaujiniekiem, ka viņi iekļāva 21 koptu mocekļu galvu nociršanas propagandas video viņu ticības apliecinājumu. Beširs Kamels piezvanīja uz studiju iknedēļas raidījuma “Mēs dziedāsim” tiešraides laikā un apliecināja: “Viņi ir kristiešu lepnums. Viņi ir arī mans lepnums. Viņi liek man iet ar lepni augstu paceltu galvu.

Islāma valsts ir devusi mums vairāk, nekā mēs varētu prasīt, jo viņi nav izslēguši to video daļu, kur mocekļi apliecināja savu ticību un piesauca Jēzu Kristu. Islāma valsts mums palīdz stiprināt mūsu ticību. Es pateicos Islāma valstij, ka viņi nav nogriezuši audio, kurā ir dzirdams, ka mocekļi kliedz, apliecinot ticību... Kopš romiešu laikiem mēs kā kristieši esam iezīmēti būt par mocekļiem. Tas mums palīdz izturēt šādu krīzi, jo Bībele māca mūs mīlēt mūsu ienaidniekus un svētīt tos, kuri mūs nolād.”

Raidījuma vadītājs Beširam jautāja: “Vai tu, vai kāds no tavas ģimenes locekļiem būsiet apbēdināti, ja jums jautās par piedošanu tiem, kas nogalināja jūsu brāļus?” Beširs atbildēja: “Šodien es zvanīju manai mātei, jautājot viņai, ko viņa darītu, ja redzētu kādu no Islama valsts locekļiem uz ielas? Viņa atbildēja, – un to es nesaku tāpēc, ka esmu tiešajā ēterā, – ka viņa to būtu uzaicinājusi savās mājās, tāpēc ka viņš palīdzēja mums ienākt Debesu valstībā… Es jautāju viņai, ko viņa darītu, ja redzētu ejam pa ielu Islāma valsts locekļus, starp kuriem būtu viens, kurš nogalinājis viņas dēlu. Viņa atbildēja, ka lūgtu Dievu, lai Viņš atver viņam acis un aicinātu viņu ienākt mūsu mājās, tāpēc ka viņš mums palīdzēja ienākt Debesu valstībā.”

Cik liela ir piedošana? Cik tālu sniedzas Dieva žēlsirdība? Vai mēs esam aicināti piedot to, kas šķiet nepiedodams?

Šajā video var noskatīties interviju ar 10-gadīgu meiteni vārdā Mirjama, vienu no 125 000 Irākas kristiešu, kuri pameta savas mājas pēc paziņojuma, ka viņiem vai nu būs jākonvertējas islāmā, vai jāmirst no zobena.

Bēgļu gaitās viņu intervē SAT 7 žurnālists par viņas dzīvi, ticību un jūtām. Šī video intervija ir daļa no kampaņas “izturēt caur piedošanu”, kas spēcīgi caurstrāvo kristīgo arābu pasauli. Viņas bērna dzirkstošais prieks, kuru nenomāc bēgļa likteņa rūgtums, nes žēlsirdības, cerības un mīlestības vēstījumu. Kāds Libānas laikraksta Al Nahar žurnālists teica, ka šī intervija būtu jārāda Libānas skolās kā humānisma mācību stunda. Intervijā Mirjama atkārtoja: “Dievs mīl katru cilvēku”. Uz žurnālista jautājumu, ko viņa jūt pret tiem, kuru dēļ viņai bija jābēg no mājām un kuri izdarīja pārestību, Mirjama atbildēja: “Es nevēlos viņiem neko darīt, es vienīgi lūgšu Dievu, lai Viņš piedod viņiem.” – “Un vai tu vari viņiem piedod?” – “Jā”, bez vilcināšanās atbildēja meitene. – “Vai tas ir viegli vai grūti piedod tiem, kas sagādā ciešanas?” – “Es nevēlos viņus nogalināt. Kāpēc viņi jānogalina? Man ir skumji, ka mūs izdzina no mūsu mājām. Kāpēc viņi tā darīja?” – “Es ceru, ka tu drīz dosies uz savām mājām.” – paskatījusies uz debesīm, meitene atbildēja: “Ja Dievs tā vēlas. Ne tas, ko mēs vēlamies, bet ko Dievs, tāpēc ka Viņš zina... Pat ja mēs ciešam šeit, Dievs par mums gādā.”

Trīs cilvēki, kurus vada dziļa ticība. Trīs piedošanas stāsti. Ievērosim, ka neviens no tiem, kas viņiem ir darījis pāri, nav lūdzis piedošanu! Viņu piedošanai ir Dieva mīlestības raksturs, kura steidzas pirmā pretī citiem: “Tanī pastāv Dieva mīlestība, ka nevis mēs esam mīlējuši Dievu, bet gan Viņš mūs pirmāk mīlēja un sūtīja savu Dēlu gandarīšanai par mūsu grēkiem” (1 Jņ 4, 10).

Pāvests Francisks nemitējās atkārtot, ka “Dievs nepagurst piedod”. Šī gada 23. janvārī Svētajā Misē svētās Martas rezidencē pāvests teica: “Dievs vienmēr piedod! Viņš nekad nepagurst piedod. Tie esam mēs, kas nogurstam lūgt piedošanu. Kad Pēteris prasa Jēzum: “Cik reizes man jāpiedod? Vai septiņas reizes? – “Nevis septiņas, bet septiņdesmit reiz septiņas”. Proti, vienmēr. Tieši tā piedod Dievs. Bet, ja tu dzīves laikā esi izdarījis daudz grēku, pastrādājis daudz sliktu lietu, un galu galā mazliet nožēlo, prasi piedošanu, Viņš tev piedod uzreiz! Viņš piedod vienmēr! Nav neviena grēka, ko Viņš nepiedod. Viņš piedod visu... Ja esi nožēlojis, piedod visu. Bieži gadās, ka, tikko tu sāc lūgt piedošanu, Viņš jau ļauj tev sajust piedošanas prieku vēl pirms tu esi pabeidzis izteikt visu.”

Avoti:

Catherine Coyle, What does it take to make a Brutal Serial Killer Break Down? Mercy, www.en.catholic-link.com.

Matthew Becklo, Must-Watch Viral Video: One Iraqi Girl’s Powerful Testimony, www.aleteia.org.