Kā mūsu brāļi un māsas izdzīvo šīs vajāšanu situācijas?

Šī gada 3. novembrī evaņģelisko kristiešu nevalstiskā organizācija Open Doors, atzīmējot 60 gadus kopš tās dibināšanas, rīkoja starptautisku lūgšanu dienu par vajātajām baznīcām (International day of prayer for the persecuted church). Interneta tiešraidē Open Doors valdes loceklis Deivids Keri (David Curry) intervēja trīs ticīgas sievietes no Kenijas, Ziemeļkorejas un Irākas.

Šajā video ierakstā (no 27. minūtes līdz 1.03) var iepazīties ar satriecošu interviju ar Glēdisu (Gladys) no Kenijas, kuras vīru aiz naida pret ticību brutāli nogalināja islāma ekstrēmisti. Glēdisa atklāti stāsta par saviem iekšējiem pārdzīvojumiem un situāciju Kenijā. Viņas miers un prieks ir tik satriecoši, ka pārsteigtais pasākuma vadītājs neviļus jautā: “Jūs esat priecīgs cilvēks. Kā tas var būt – jūsu vīrs cieta brutālu uzbrukumu, un jūs mums liecināt ar tik lielu prieku. No kurienes tas nāk?” Glēdisa pazemīgi un bez aplinkiem atzīst, ka prieka avots “ir Kristus mīlestība un nekas cits”.

Noskatījies šo interviju, jūtos kā padzēries no svaiga avota. Glēdisas dzīvā ticības liecība atbalsojas sirdī. Zemāk var iepazīties ar šīs sarunas tulkojumu latviešu valodā. Jautājumus uzdeva tiešraides skatītāji, respektējot šo specifiku, vairākas dialoga atbildes ir saliktas kopā. Grūti bija no kaut kā atteikties, jo viss Glēdisas teiktais šķita dzīvs un nozīmes pilns.

Par Open Doors

Intervijas ievadā mazliet informācijas par Open Doors aizsākumiem un kalpošanu. Kopš 1955. gada šī organizācija pievērš uzmanību un sniedz palīdzību kristiešiem, kuri ir pakļauti vajāšanām. Open Doors ir dibinājis dānis Anne van der Beils (Bijl), angļu valodā runājošās valstīs pazīstams vienkārši kā brālis Endrjū (brother Andrew). Viņu aizkustināja ziņas par Austrumeiropas kristiešiem, kuri dzīvoja vajāšanu situācijā. Sākot ar Poliju, viņš sāka nelegāli piegādāt Bībeles “aiz dzelzs priekškara”, iegūstot iesauku “Dieva kontrabandists”.

Viņa darbību vadīja moto: “Ikvienam jābūt brīvam iepazīt Jēzu, neatkarīgi no tā, kur cilvēks dzīvo”. 2015. gadā, atskatoties pagātnē, sirmais brālis Endrjū liecina: “Dievs mani uzrunāja caur savu Vārdu: Atmosties! Stiprini to, kas mirst. Tad es sapratu, ka man jādodas pie kristiešiem. Man nebija ideju, kā to darīt. Vienā pilsētā tas bija okei, bet pēc tam man nebija nedz naudas, nedz kontaktu, nedz valodas zināšanu. Bet kaut kas dedzināja manu sirdi un es teicu: Kungs, labi, bet kā?”

Kopš brāļa Endrjū pirmā ceļojuma Open Doors izvērsa savu darbību vairāk nekā 60 pasaules valstīs, piedāvājot Bībeles, apmācības, lūgšanas, kā arī sniedzot materiālu un juridisku palīdzību vajātiem kristiešiem. Piemēram, 1989. gadā Open Doors piegādāja 1 miljonu Jauno Derību Padomju Savienības republikās. Šodien Open Doors palīdz kristiešu bēgļiem Sīrijā un Irākā.

Kenija

Saskaņā ar Open Doors gada ziņojumu par valstīm, kur notiek kristiešu vajāšanas, Kenijas pozīcija izmainījās no 43. vietas 2014. gadā uz 19. vietu 2015. gadā. Pa lielākai daļai šīs vajāšanas izraisa islāma ekstrēmisti, pat ja musulmaņu īpatsvars ir tikai 12% no visiem iedzīvotājiem. Kenija piedzīvo uzbrukumus no islāma ekstrēmistu grupām, starp kurām īpaši izceļas Al šabab, kas patur kristiešus savā redzes lokā kā galveno mērķi.

Nevar aizmirst šī gada aprīļa uzbrukumu Garisas universitātē. Teroristi saņēma gūstā ap 700 studentu, atlaižot brīvībā tos, kuri tika identificēti kā musulmaņi, bet nošaujot 147 kristiešu jauniešus un ievainojot 80. Arī politiķi atrodas zem spiediena. Daudzi musulmaņu politiķi sola atbrīvot musulmaņu apdzīvotos reģionus no baznīcām. Tajās teritorijās Kenijas baznīcas nākotne ir apdraudēta. Pieaugot naidīgam spiedienam, daudzi kristieši nolemj mainīt dzīves vietu.

Glēdisa pastāstīja, ka atentāts Garisas universitātē vietējā kristiešu kopienā radīja bailes, kas daudzus pamudināja pamest pilsētu. Šie studenti vairs nevēlas atgriezties tajā universitātē. Kristiešu un musulmaņu kopienas vēlas norobežoties atsevišķās dzīves telpās. Pieaug radikālisma tendences. Arvien vairāk studentu, kuri apmeklē mošejas vai studē islāmu, jūt, ka viņi vairs nevēlas būt kopā ar kristiešiem, nevēlas miermīlīgi sadzīvot ar kristiešiem.

Vai jūs, strādājot izglītības jomā, varat brīvi apliecināt savu ticību?

Es droši liecinu par savu ticību, man nav kauns no Evaņģēlija.

Kas tā bija par dienu, kad jūsu vīrs tika nogalināts?

Tas notika 2012. gada 7. maijā. Tā bija parasta diena. Bendžamīns taisījās doties misijā kopā ar savu draugu mācītāju pie musulmaņiem. Ienākot musulmaņu rajonā, viņiem uzbruka fanātisku jauniešu grupa, kuri nevēlējās, lai kristietība tiktu sludināta tajā rajonā. Tā bija grupa, kas saistīta ar musulmaņu teroristu grupējumu “Al šabab”.

Vai Kenijā ir atļauts runāt par Jēzu ar musulmaņiem?

Kenijā nav neviena likuma, kas aizliegtu sludināt un runāt par Kristu. Taču pēc tā visa, kas notika, cilvēkiem ir bail doties un runāt personīgi, klauvējot pie durvīm “door to door” kalpošanā pēc tam, kad Bendžamins un viņa draugs tika nogalināti.

Kādu garīgu disciplīnu jūs izmantojat, lai izturētu ciešanas, ko jūs pieredzējāt?

Piedošanu un mīlestību.

Kā jūs to sasniedzāt?!

Ir nepieciešams iet pa dzīvi kopā ar Kristu. Vienkārši ir jāpiekrīt tam, ka nav labāka piemēra, ko rādīja pats Kristus. Viņš atnāca un mīlēja mūs. Mēs vajājām Viņu, nogalinājām. Viņš joprojām mums piedod. Es domāju, ka Kristus ir labākais piemērs. Arī mēs varam pieredzēt to pašu.

Kā jūs atklājāt, ka jūsu vīrs ir zaudējis dzīvību?

Man piezvanīja ap sešiem vakarā, jautājot, kur ir Bendžamins? Es zvanīju uz viņa mobilo telefonu, bet viņš necēla. Es devos uz tuvāko policijas iecirkni un saņēmu ziņu, ka tajā vietā, kur devās Bendžamins, ir noticis uzbrukums, bet vēl nebija skaidri zināms, kurš bija cietis. Es devos uz tā rajona lielāko slimnīcu. Man parādīja, kas palicis pāri no ķermeņiem. Cilvēki bija sacirsti gabalos ar mačetēm un sadedzināti. Nevienu nevarēja atpazīt.

Atgriežoties pie tā brīža, kad aptvērāt, ka tas bija jūsu vīrs, kas notika ar jums?

Slimnīcā nevienu nevarēja identificēt, bet pēc divām stundām mums apstiprināja, ka mirstīgās atliekas pieder Bendžaminam un mācītājam Kioko, es atceros, ka noslīgu uz ceļiem pie kafijas galdiņa un lūdzu Dievu, lai piedod viņiem. Savā lūgšanā es uzsvērti lūdzu, lai Debesu Tēvs piedod slepkavām.

Kā kristieši Kenijā liecina musulmaņiem, ja situācija ir tik sarežģīta?

Šajā sarežģītajā situācijā kristieši atgūst drosmi un apzinās, ka, ciešot klusi, viņi neko neatrisinās. Viņiem ir tiesības ne tikai dzīvot, bet arī sludināt, lai cilvēki dzird par Kristu. Jo sludinot Kristu, mēs sludinām mīlestību. Ja mēs nerunāsim, tad cilvēki nesaņems šo mīlestību, jo nav nevienas citas reliģijas, kas runā par mīlestību. Tikai Kristus, tikai kristietība. Kristieši dodas sludināt, vienkāršā veidā, tuvojoties cilvēkiem, kuri ir nospiesti, un runā par Kristus mīlestību. Mēs, kristieši, ticam – ja “viens cieš, tad visa Miesa cieš”, tāpēc dodamies pie citiem, lai sludinātu par Kristus mīlestību.

Tūlīt pēc paziņojuma jūs nometāties ceļos, bet jums vēl vajadzēja atjaunot jūsu dzīvi. Jums bija brīnišķīgas attiecības ar Bendžaminu... Kā jūs atsākāt dzīvot ikdienā pēc tam?

Tas bija ļoti grūti. Es ļāvu sev iet cauri šīm sāpēm. Es ļāvu Dievam ienākt šajās sāpēs. Izejot tām cauri, es atklāju, ka ieguvu spēju mīlēt. Mīlēt cilvēkus, kuri man to ir nodarījuši. Mans prāts pretojās, bet mana sirds mani vadīja pretī mīlestībai. Kādu nakti es pārdomāju to, kas notika, jautājumi nāca viens pēc otra: kāpēc tas notika, kāpēc Bendžamins... Un es jūtu, ka Kungs mani dziedina miega stāvoklī. Savā sirdī es fiziski izjūtu lielu tukšumu un sāpes. Man pat bija ļoti grūti gulēt. Bet tajā naktī es redzēju sevi sēžam brīnišķīgā zaļā mauriņā ar daudziem ziediem, kas dziedāja, skanot skaistai mūzikai. Un es dzirdēju, ka Dievs man saka: “Es to izmantošu. Es kaut ko izdarīšu ar šīm sāpēm”.

Apmēram trīs mēnešus pēc notikuma pie manis atnāca cilvēki no “Open Doors” Kenijas biroja, un mēs lūdzāmies kopā. Tajā laikā es biju apjukusi un stresā, un man ļoti sāpēja, bet mēs lūdzāmies kopā. Viņi teica, ka turpinās lūgties ar mani. Godīgi sakot, tobrīd man pat bija ļoti grūti lūgties. Pēc diviem vai trīs mēnešiem “Open Doors” atkal ienāca manā birojā, ienesot vairākas kastes ar vēstulēm. “Ko tas nozīmē?” es vaicāju. “Tās vienkārši ir mīlestības vēstules no brāļiem un māsām visa pasaulē. Es nevarēju noticēt. Asaras pašas sāka līt man par vaigiem.

Kā jums izdevās piedot, tas taču ir tik grūti!?

Ar saviem spēkiem tas nav iespējams. Lai to izdarītu, jums jāpieņem Dieva palīdzība. Viņš to izdarīja man. Ir ļoti grūti to izdarīt paša spēkiem, automātiski. Es lasīju Dieva Vārdu, gāju pa dzīvi kopā ar Kristu, taču to, ko piedzīvoju es, nav iespējams salīdzināt ar to, ko piedzīvoja Kristus... Viņš piedeva. Kas esmu es, lai nepiedotu?

Vai jums ir kāds rūgtums attiecībā uz kristiešiem, kas dzīvo Rietumos? Mums šeit ir liela brīvība un daudzas lietas...

Man nav nekādas vilšanās vai sarūgtinājuma. Es drīzāk vēlētos, lai ir tuvākas attiecības starp kristiešiem šeit un kristiešiem ārpusē. Jo ja mēs esam vienā Kristus Miesā, mums vajadzētu būt vairāk attiecību. Ja mēs runājam par vienu un to pašu, par vienotību, par lūgšanu, gavēni, tad nevajadzētu būt lielām barjerām. It kā tie tur būtu viena veida cilvēki, bet mēs –citāda. Nē, kristietībā tas tā nenotiek, mēs visi esam viena Miesa Kristū. Mēs esam brāļi un māsas. Vēstules, ko es saņēmu, izmainīja visu manu domāšanu. Es sapratu, ka tās sāpes, ko es izjutu, nav tikai manas, bet visi tās izjūt.

Kā jūs saprotat, kurā brīdī jūs varat liecināt par savu ticību, un kad nē, kā tas, piemēram, ir Ziemeļkorejā vai Irākā, kur kristieši tic slepenībā?

Man liecināt ir dzīves veids. Man nekas nav jāslēpj. Teikt “labdien” tam, kas netic, ir veids, kā iesākt. Liecināt nenozīmē darīt lielas lietas. Tas nav tā, ka man ir ticība un citam nav, un man ar to ir jādalās. Tas ir pāri tam. Reiz viens cilvēks man teica: es vēroju tevi, un tas, ko es redzēju, radīja manī vēlēšanos atdod savu dzīvi Kristum. Es gribu iegūt to, kas ir tev. Tas nenotika tāpēc, ka es teicu tam cilvēkam, ka esmu ticīga, bet tāpēc, ka es dzīvoju ticībā.

Pēc visa tā, ko jūs piedzīvojāt, jūs sākāt kalpot citām atraitnēm Kenijā.

Kad atgadās skumji notikumi, mūsu valsts valdības vīri apmeklē negadījuma vietu, taču nākamajā dienā viņi ir projām, atstājot atraitnes, bāreņus, un šie cilvēki paliek ciešot. Un es nolēmu dalīties ar viņiem savā pieredzē, ka tas viss nebeidzas tik ātri un ka viņiem pat nav vajadzības griezties pie valdības, bet jāiedziļinās sevī kā ticīgajiem, kā brāļiem un māsām, stiprinot vienam otru, ejot šiem pārbaudījumiem cauri. Tāpēc es eju pie viņiem un dalos Kristus mīlestībā. Cilvēki uzreiz atpazīst mani, jo manu gadījumu aprakstīja visas avīzes.

Kā jūs iesākat sarunas ar musulmaņiem tajā vidē?

Vienkārši. Sveicinoties, apjautājoties, kā iet. Nemāksloti, esot tāda, kāda esmu.

Kā mēs varam pārliecināt cilvēkus, kuri baidās no musulmaņiem, uzlūkot tikšanos ar viņiem kā iespēju dalīties ticībā?

Mums nav jābaidās no musulmaņiem. Kas ir tik ļoti atšķirīgs starp mani un kādu musulmani? Asins krāsa man un musulmaņiem ir tāda pat! Problēmu rada tas, ka mēs atšķirīgi domājam un atšķirīgi ticam. Bet šo barjeru mēs varam salauzt. Svarīgi, ka satiekoties mēs nekonfrontējamies ar cilvēku. Es zinu, ka lūgšana var ienest svētību tādās cilvēka domāšanas aprisēs, ko es nevaru aizsniegt. Ja tu vēlies, lai šis cilvēks uzzina un saprot, kas ir Jēzus, tad sāc lūgties un gavēt par šo cilvēku. Vienkārši lūdzies: “Dievs, salauz šīs barjeras, jo šis cilvēks patiesi neredz Tavu mīlestību”. Un tu redzēsi, ka tās lēnām izzudīs un jūs atradīsiet kopēju platformu sarunām. No musulmaņiem nav jābaidās.

Ir dzirdēts, ka musulmaņi uzdod jautājumus, savā veidā testējot kristiešus.

Ir tādas situācijas, kurās musulmaņi nievā kristiešus, pārbaudot, vai viņi zina Svētos Rakstus vai nē. Tādā gadījumā, manuprāt, ir jādara tas, ko Dieva Vārds saka. Nav jāceļas un jācīnās par Kristu, jo Kristus var celties un aizstāvēt sevi pats. Man kā ticīgajam ir jāzina, ko un kad pateikt. Nav nepieciešami stāties pretī, konfrontējoties ar šiem cilvēkiem.

Mūsdienās, kā nekad iepriekš, daudzās pasaules valstīs musulmaņi sāk uzdot jautājumus par savu ticību un slepeni pievērsties Kristum. Vai jūs redzat, ka tas notiek arī Kenijā?

Noteikti. Ir zināms musulmaņu skaits, kuri nonāca pie ticības Kristum pēc tam, kad viņi sāka uzdot jautājumus par savu ticību, apdomājot, kur tā viņus ved un kas notiek. Mums ir Kristus māceklības kursi, kuros mēs darbojamies ar viņiem, lai viņi iepazīst Kristu. Viņi atsakās no iepriekšējās ticības un kļūst par kristiešiem.

Vai šie traģiskie notikumi Kenijā satuvināja kristīgās konfesijas?

Notikums ar Bendžaminu, traģiskie notikumi Garisā, notikumi Manderā uzmodināja ticīgos. Es atceros, ka pēc Bendžamina nāves visas konfesijas sanāca kopā Mombasas pilsētā un lūdzās kopā. Viņi bija kopā ar mums šajā laikā. Visa valsts bija šokēta. Jā, mēs visi baidījāmies, jo nezinājām, ko tas nozīmē, bet mēs sākām kopā lūgties.

Jūs esat priecīgs cilvēks. Kā tas var būt – jūsu vīrs cieta brutālu uzbrukumu, bet jūs mums liecināt ar tik lielu prieku. No kurienes tas nāk?

Tā ir Kristus mīlestība un nekas citas.

Kādu lūgšanu jūs vēlaties, lai mēs lūdzam par jums? Kā mums iedarbīgi lūgties par ticīgajiem Kenijā?

Lai mēs turpinām izcīnīt labo cīņu. Un lai mēs nepadodamies, vienalga, kas notiktu!

Sagatavoja Aleksandrs Stepanovs

Turpinājums sekos.

Avots: IDOP webcast 2015