Sākumā eksperimenta dalībnieki jūtas neveikli. “Tas man nešķiet dabiski”, saka vecmāmiņa, asprātīgi piebilstot: “Es tevi nohipnotizēšu”. “Četras minūtes ir daudz”, saka cits dalībnieks. Vēl kāds pajoko: “Vai es drīkstu mirkšķināt acis?”

Taču lēnām katra dalībnieka sejā atplaukst smaids un maigums. Pavisam dabiski sirdi piepilda prieks, kontemplējot otru, lūkojoties viņa acu dziļumos.

“Acis ir dvēseles spogulis”, saka tautas gudrība. Skaidrs un tiešs skatiens ir nepieciešamas katrās attiecībās. Tādā veidā mēs atsakāmies no mūsu pašaizsardzības cita cilvēka priekšā, paliekot tādi, kādi esam. Tieši tā, kā to saka vecais kungs savai sievai: “Kad es tevi tik tuvu uzlūkoju, es apzinos cik tu man esi vajadzīga un ko tu man nozīmē, jo tā ir patiesība, un es sevi nevaru iztēloties ne ar vienu citu sievieti”.

Tas, cik svarīgi ir veltīt laiku, vienkārši uzlūkojot viens otru bez maskām, izsaka piecus gadus precēta vīra secinājumi: “Sēdēt šeit un uzlūkot manu sievu, neapspriežot darbu, darīšanas vai citas lietas, ir brīnišķīgi”. Ļausimies, lai cits cilvēks mums maigi pieskaras ar to vienkāršību un mīlestību, ko tik skaisti ietver viens skatiens.

Tas man liek domāt par to, kā mūs uzlūko Dievs ­– ar mīlestības pilnu skatienu, par spīti tam, ka mēs bieži no Viņa attālināmies. Dievs vēlas, lai mēs Viņu uzlūkojam vaigu vaigā, bez bailēm, tādi, kādi mēs esam.

Pāvests Francisks savā uzrunā 2014. gada Ziemassvētkos teica: “Vēsts, ko visi gaida un ko visi meklē savas dvēseles dziļumos, nav nekas cits kā Dieva maigums. Tas ir Dievs, kas mūs uzlūko ar mīlestības pilnu skatienu, pieņem mūsu nabadzību un ir iemīlējies mūsu niecīgumā”.

Avots, Rafael Pérez del Solar, catholic-link.com

Tulkoja Aleksandrs Stepanovs