Lielveikali un plašsaziņu līdzekļi vēsta, ka Ziemassvētku sezona ir klāt. Daudzās Latvijas pilsētās ir iedegtas svētku egles. Stop! Tiešām 1. Advente ir sākums, taču tas ir sagatavošanās laika sākums, lai spējam no jauna izdzīvot Dieva Dēla iemiesošanās stāstu. Uztversim svētku egles un dažādus pāragrus Ziemassvētku vēstījumus pozitīvi.

Austrumu Baznīcas tēvs Bazīlijs Lielais neaizliedza kristīgiem jauniešiem lasīt pagānu rakstnieku grāmatas, bet mudināja tos rīkoties tā, kā to dara bites, vācot saldo nektāru no indīgiem ziediem. Izstādīsim savas garīgās antenas un mācīsimies atšķirt signālus, kas mūs aizvedīs līdz Kristus Dzimšanas svētkiem patiesi sagatavotus. Visa šī pirmssvētku kņada vienkārši norāda, ka mēs neesam kļūdījušies un dodamies pareizajā virzienā, atceroties, ka Advents ir ceļojums, bet, izfiltrējot tādus indīgus signālus kā svētku iepirkšanās, steiga, izklaides, uztversim trīs svarīgus signālus – priecīga gaidīšana, cerība un atgriešanās. Sekojošā video “Advents 2 minūtēs” mūs iepazīstina ar Adventa laika pamatnostādnēm, ko vajadzētu paturēt prātā un no kā atteikties.

/Masimo Introvinje/

“Mēs esam karā”, tā teica sociālistu pacifists Francijas prezidents Olands. Tas ir klasisks utopista piemērs, kurš negaidīti piedzīvo realitātes uzbrukumu.

Šajā karā Rietumu arsenālā ir labākie ieroči un labākās tehnoloģijas. Tomēr tie var zaudēt, jo viņiem pietrūkst būtiskā: kara garīguma. Islāma valsts nemīl Osamu bin Ladenu, tomēr savās publikācijās tie atkārto viņa teorēmu ar Rietumiem mesto izaicinājumu: mēs uzvarēsim, jo jūs mīlat dzīvi, bet mēs mīlam nāvi.

/Mateo Matcuci/

Tajā laikā, kad Itālijā, Romā un Milānā notika manifestācija ar haštagu #notinmyname, kuras mērķis bija uzsvert atšķirības starp mērenajiem musulmaņiem un musulmaņiem-teroristiem (kas tomēr ir pats par sevi saprotams, jo ikviens, kuram piemīt kaut mazliet vesela saprāta, nevar uzskatīt, ka virs zemes dzīvo vairāk nekā miljards indivīdu, kas ir gatavi sevi uzspridzināt “Allah Akbar” kliedziena pavadībā), kā arī cīnītes pret islamofobiju (kam nav vajadzīga manifestācija, bet iedziļināšanās katrā atsevišķā gadījumā), Francijā notika imamu konference, kas ieņēma skaidru un nepārprotamu pozīciju pēc Parīzes 13. novembra asinspirts.

„Jau ilgstoši cīnos ar depresiju. Mēnešiem ilgi cenšos kaut ko izdarīt, taču baidos par to runāt. Esmu kristiete, bet kā kristietis var nonākt depresijā?..”

Cilvēkam, kurš cieš no depresijas, ir grūti saprast, ko darīt un kur doties. Turklāt depresiju bieži pavada kauna traips, kas palielina tās intensitāti. Īpaši tas attiecas uz kristiešiem. Šis kauna traips neļauj 17 miljoniem amerikāņu, kuri cieš no depresijas, meklēt tik nepieciešamo palīdzību. Tiek lēsts, ka divas trešdaļas depresijas slimnieku nekad nesaņems atbalstu, kas varētu viņus atgriezt pie emocionālās veselības.

Kristieši ir visvairāk vajātā un visvairāk aizmirstā cilvēku grupa pasaulē. Par to liecina pontifikālās organizācijas “Palīdzība Baznīcai, kas cieš” ziņojums. Salīdzinājumā ar 2011.–2013. gada ziņojumu, valstu skaits, kurās kristiešu vajāšanas ir kvalificētas kā “ekstrēmas”, ir pieaudzis no 6 līdz 10: Ķīnai, Eritrejai, Irānai, Sauda Arābijai, Pakistānai un Ziemeļkorejai pievienojās Irāka, Nigērija, Sudāna un Sīrija. Ievērosim, ka valstis, kas pievienojās šim ekstrēmu vajāšanu sarakstam, iezīmējas ar islāma fundamentālistu uzplaukumu, kas ir galvenais briesmu avots kristiešu kopienām.

10 no 17 valstīm, kur tiek novērota situācijas pasliktināšanās, cieš no fundamentālistu vardarbības. Irāka ir viens no kliedzošākajiem gadījumiem: vairāk nekā 120 tūkstoši kristiešu tika nostādīti izvēles priekšā – vai nu pāriet islāmā vai tikt nogalinātiem no Islāma valsts kaujinieku puses. Līdzīgi Nigērijā ekstrēmistu grupējums Boko Haram piespieda bēgt 100 tūkstoši kristiešu Maiduguri diecēzē, kurā tikai iznīcināts ap 350 baznīcu.

/Masimo Introvinje/

2016. gadā būs pagājuši jau desmit gadi kopš pāvesta Benedikta XVI uzrunas Ratisbonas universitātē 2006. gadā 12. septembrī. Pāvestam Racingeram patika svinēt dažādu notikumu gadadienas. Kāds varētu iebilst, ka Ratisbonas uzrunas gadadienas atcerēšanās viņu sarūgtinās, redzot cik maz tā bija saprasta un bieži nepatiesi atspoguļota. Bet iespējams, ka tas viņam tomēr patiktu, jo šī uzruna ir viena no augstākajām virsotnēm viņa Eiropas kultūras vēstures analīzē un konfrontācijā ar islāmu.

Parīzē notikusī traģēdija padara to vēl aktuālāku. Tāpēc es piedāvāšu pārdomas, kuras, ceru, būs noderīgas 2016. gadā.

Reiz topmodeles un aktrises Annas Golendzinovskas (Anna Golędzinowska) aģents nosūtīja viņu uz Romu kā dzimšanas dienas „dāvanu” Itālijas premjerministram Silvio Berluskoni. Tā viņa iepazinās ar augsti stāvošā politiķa ģimeni. Annai bija viss – nauda, skaistums, ietekme, taču galu galā viņa nonāca kādā klosterī...

Pēc izcelsmes Anna Golendzinovska ir poliete. Viņa piedzima nelabvēlīgā ģimenē un faktiski izauga Varšavā uz ielas, kļūstot par zagli un narkomāni. Kāda vīrieša organizētais brauciens uz Itāliju meitenei deva cerību piepildīt sapni par modeles karjeru. Tā vietā noziedznieku grupa Neapolē piespieda viņu nodarboties ar prostitūciju. Tomēr Annai izdevās aizbēgt un laikā gaitā viņa tiešam kļuva par modeli. Strādājot Milānā, sieviete sasniedza ievērojamus panākumus, ikdienā sadarbojoties ar tādām zvaigznēm kā Naomi Campbell, Leonardo di Caprio, Tina Turner un Janet Jackon. Tomēr elitārais dzīvesveids, ko pavadīja ballītes, narkotikas un gadījuma sekss, nespēja piepildīt sievietes dvēseli.

Divi no trim svētdienas Sv.Mises lasījumiem bija veltīti pasaules galam. Šķiet, dažus no pastardienas aprakstiem, ko dzirdējām baznīcā, varētu būt sarakstījis kāds astrofiziķis, kurš caur teleskopu novēro jaunas galaktikas sprādzienu vai vecās bojāeju.

Jāuzsver, ka kristīgajā skatījumā, par kuru runā Jēzus, pasaules gals nav katastrofa, lai gan katastrofu vīzijas piekritēji ļoti bieži atsaucas tieši uz Evaņģēlija tekstiem. Šeit netiek runāts par sagraušanu, iznīcināšanu vai dusmu dienu. Dažādu gadsimtu katastrofisti, uzlūkojot sava laika pasauli, saskatot tajā ļaunumu un iznīcību, un atsaucoties uz Jauno Derību, apgalvoja, ka beidzot jāatnāk dusmu dienai, kad tiks atmaksāts par visām netaisnībām. Taču tā nav kristīga vīzija.

/Pēteris Bankovskis/

Latvijas Republikas proklamēšanas diena – 18. novembris – ikvienu pavalstnieku aizvien mudina uz kādām pārdomām. Vedina jautāt pašam sev – kā tas var būt, ka, neraugoties uz tik dažādām un šķietami nepārvaramām grūtībām, Latvijas valstiskums Pirmā pasaules kara drupās tapa, starpkaru Eiropā attīstījās, okupāciju laikā gruzdēja zemdegās un kā tāds paplucis fēnikss atkal iznira no PSRS krāsmatām 1991. gadā. Kā tas var būt, patiešām!

Atbilde ir mūsu valsts himnā, Baumaņu Kārļa sacerētajā tautas lūgšanā, tās pirmajā rindiņā: “Dievs, svētī Latvijuˮ. Liekas, nebūs daudz valstu, kam viens no galvenajiem valstiskuma simboliskajiem apliecinājumiem – himna – būtu īsa, kodolīga un precīza lūgšana. Brāļi lietuvieši savā “Tautiška giesmėˮ ir kareivīgi patriotiski, igauņu “Mu isamaa, mu õnn ja rõõmˮ pauž lirisku saikni ar dzimtenes dabu, amerikāņi, dziedot par Zvaigžņoto karogu, gara acīm skata cīņas un uzvaras, kas ļāvušas tuvoties amerikāņu sapnim, vācieši pēc Otrā pasaules kara, vairīdamies no vāciskuma slavināšanas, dzied tikai pēdējo Jozefa Haidna un Augusta Heinriha Hofmana fon Falerslēbena kopdarba pantu, kur mudina vienoties, Tēvijā īstenojot tiesiskumu un brīvību.

Lasot dažus katoļu (nemaz nerunājot par sekulārajiem) autoru rakstus par uzbrukumiem Parīzē, nolaižas rokas. Viņiem visiem šķiet, ka islāmisti cenšas nepieļaut iespējamo dialogu un sapratni.

Nu jau kādu laiku desmitiem publicistu (t.sk. sutanās) atkārto, ka teroristu mērķis ir aplipināt mūs ar naidu vai iebaidīt. Tomēr mēs, kārtīgie ļaudis, nepadosimies un turpināsim mīlēt un ievest kārtējos imigrantus dziļā pārliecībā, ka starp imigrāciju un teroristiskiem aktiem nav nekā kopīga. Kas attiecas uz faktu, ka daļa musulmaņu piedalās slepkavībās, tam nav nekāda sakara ar pašu islāmu. Taču šāds domu gājiens liecina ne tik daudz par drosmi un baiļu neesamību, cik par veselā saprāta un racionalitātes trūkumu. Kristietība un kristīgā politika nav tas pats, ka naivums, labprātīgi radot milzīgas problēmas sev pašiem.