Par šiem faktiem klusē Rietumu masu mēdiji, jo Eiropas valsts līderi un laikrakstu īpašnieki jau sen sevi neasociē ar kristietību un kristīgām vērtībām. Tieši tāpēc Irākas un Sīrijas patriarhi skaļi saka, ka viņi jūtas Apvienoto Nāciju un Eiropas pilnīgi aizmirsti.

Taču mēs, Eiropas kristieši, kas šobrīd dzīvojam ticības brīvības apstākļos, nedrīkstam aizmirst mūsu brāļus, jo, kā Svētajos Rakstos teikts, “ja viens cieš, tad visi cieš”. Vajāto kristiešu aizmirstība ir saistīta ar Kristus aizmirstību. Nesīsim mūsu brāļus un māsas lūgšanā, domāsim par viņiem, jo viņi savas ciešanas pievieno Kristus pestījošajam krustam, no kura nāk cerība visai Baznīcai.

Turpinot atspoguļot vajāto kristiešu liecības, kas nav tikai stāsti par ciešanām, bet arī par drosmi, par vēlmi evaņģelizēt, par paklausību Dieva aicinājumam, par varonīgu solidaritāti mazajās lietās, piedāvājam Ziemeļkorejas ticīgās liecību, kas izskanēja mūsu brāļu protestantu no Open Doors raidījuma, kas bija veltīts lūgšanai par vajātajām baznīcām (International day of prayer for the persecuted church).

Pēc Kenijas kristietes Glēdisas liecības raidījuma vadītājs Deivids Keri turpināja sarunu ar sievieti no Ziemeļkorejas (viņas vārds un pat balss drošības apsvērumu dēļ ierakstā tika pārveidoti). Koncentrācijas nometnē kristiete no Ziemeļkorejas saņēma Dieva aicinājumu: “Dalies un nes upurus”. Pēc trīs dienu pārdomām viņa atzina: “Manā sirdī dega uguns, es nevarēju to izturēt un noraidīt”. Šeit ir viņas stāsts (ierakstā 1.04 – 1.31 min.).

Deivids Keri (David Curry): Ziemeļkoreja ir vissmagākā vieta pasaulē. Tā atrodas pirmajā vietā kristiešu vajāšanu sarakstā, tas nozīmē, ka kristieši tur ir apspiesti neticamā veidā.

Izvērtējot vajāšanas kādā valstī, mēs izvērtējam situāciju, ņemot vērā vairākus faktorus: valdības kontrole pār Baznīcu un tās darbību, kultūras ietekme, sabiedrības un ģimenes negatīvais spiediens un uzmākšanās, darba devēja attieksme. Pēc šiem faktoriem Ziemeļkoreja ir pirmajā vietā pēdējos 30 gados, jo totalitārais režīms izmanto visu valsts aparātu, lai vajātu kristiešus: cietumu sistēmu, sabiedrībā kultivētas bailes sakarā ar kristiešiem. Kristieši tur ir apdraudēti, ja viņiem atrod Bībeli. Denuncēšana tiek atbalstīta, jo cilvēki tad var saņemt papildu porciju pārtikas. Kristieši iedrošina viens otru, satiekoties slepeni.

Ber mums jāzina ne tikai par briesmām, bet arī par kristiešu ticību.

Ziemeļkorejā ir arī cilvēki, kas atbalsta kristiešus. Ja jūs aplūkojat Ziemeļkorejas oficiālās mājaslapas, jūs redzēsiet, ka tur kristīgajai ticībai nav vietas. Bet mēs zinām, ka tur dzīvo ap 400 000 ticīgo. Šādās izolētajās valstīs kristiešiem ir nepieciešamas Bībeles, viņiem arī jāzina, ka viņi nav vieni.

Lai jūs saprastu, cik grūti tur ir kristiešiem, pastāstīšu – kad es biju Ziemeļkorejā, lai atbalstītu kristiešus, es slepeni satikos ar dažiem no viņiem. Vienu reizi tas notika autobusā. Cilvēks, kuru man bija jāsatiek, gaidīja pieturā reisa autobusu, kurā es viņu gaidīju, viņš iekāpa, mēs apsēdamies kopā un īsi brīdi runājām.

Mums ir jāstāsta par to, ko Dievs dara Ziemeļkorejā un visa pasaulē. Stāstiet citiem par misionāriem, stāstiet Evaņģēliju. Mēs esam “asinsradinieki” kristiešiem citās valstīs, kur notiek vajāšanas.

Ziemeļkorejas “darba nometnēs” ir ieslodzīti ap 70 000 kristieši.

– Vai jums ir bail par jūsu dzīvību, pat ja jūs esat aizbēgusi no Ziemeļkorejas?

Jebkurā vietā, kur esmu, es zinu, ka Kungs ir ar mani gan sliktos, gan labos laikos. Viņš sargā mani.

– Ko nozīmē būt par kristieti Ziemeļkorejā šodien?

Pagāja tikai nedaudz laika, kopš es pārcēlos uz šejieni, bet kristiešu vajāšanas šobrīd ir kļuvušas vēl lielākas, nekā iepriekš.

– Vai jūs atceraties iespaidus vai domas, kas jums radās pēc tam, kad jūs pirmo reizi lasījāt Bībeli?

Mani vadīja ziņkārība lasīt Bībeli, it sevišķi Kunga lūgšanu. Es dzirdēju, ka mana māte raidīja stipras lūgšanas Kungam un debesīm, un es vaicāju sev ar izbrīnu, kāpēc viņa runā uz debesīm un kas tur bija, kas tiešām uzklausīja viņas frustrācijas.

– Kā jūs atklājāt, ka jūsu vīrs ir kristietis, un vai jūs ar viņu runājāt par to atklāti?

Mēs nevarējām atklāti dalīties viens ar otru ticībā. Viņš nestāstīja man par savu ticību, un es nestāstīju viņam par savu. Kad viņš ieticēja Jēzum, tas palika noslēpumā, un viņš man uzreiz par to neko nestāstīja, tas notika daudz vēlāk.

Bērnībā viņš bija liecinieks vectēva ticībai, par kuru tas tika sodīts ar nāvi. Tas toreiz stipri iespaidoja manu vīru. Viņš ticēja Kristum un ticības dēļ tika apcietināts. Tajā laikā viņš piedzīvoja milzīgas grūtības. Kādu reizi mani bērni apmeklēja viņu cietumā. Tikšanās laikā viņš turēja dēla roku un uzrakstīja: “Tici Kungam Jēzum Kristum un tu būsi glābts. Kad tev ir bailes, piesauc Viņa vārdu un griezies pie Viņa lūgšanā. Pat ja tu neredzēsi Jēzu, tomēr Viņš atbildēs uz tavām lūgšanām. Pēc tam, kad mani bērni atgriezās no tēva apmeklējuma cietumā, viņi bija pārliecināti un gribēja sekot Jēzum Kristum, tāpēc ka viņu tēvs bija labs un godīgs cilvēks. Viņi domāja: “Mums jātic, jo mūsu tēvs tic Jēzum”. Tajā laikā mūsu ģimene sāka lūgties Kristum. Mēs arī sapratām, ka mūsu valsts līderi mūs māna.

– Šeit Rietumos mums ir priekšstati par to, kas ir Baznīca. Kāda ir Baznīca Ziemeļkorejā?

Ziemeļkorejā Baznīca ir apspiesta, tāpēc kristieši nevar dalīties savā ticībā ne ar vienu citu, un ticība tiek praktizēta slepenībā. Mēs tiekamies slepenās vietās, lai pielūgtu Dievu. Vienalga, kur tas notiek – zem segas, mežā vai kukurūzas laukā – tās kļūst par mūsu pielūgsmes vietām.

– Vai jūs zināt kādas kristiešu draudzes Ziemeļkorejā?

Es zinu tikai tās draudzes, kuras es dibināju.

– Tātad jūs dibinājāt Ziemeļkorejā mājas grupas vai draudzes.

Jā, bet tā nebiju es, – Kungs to visu iesāka. Viņš mani vadīja, un es darbojos paklausībā. Kad biju ieslodzīta cietumā, es redzēju daudzu cilvēku nāvi. Viņi mira nepietiekama uztura dēļ vai negadījumu rezultātā, un tad Kungs uzrunāja manu sirdi patiesi – mīlēt un rūpēties par viņiem. Es vēlējos būt tā “sālsˮ un “gaismaˮ viņu nāves stundā. Nāve cietumā bija visur. Reiz Dievs man teica lūgšanā: “Dalies un nes upurus kopā ar citiem”. Vienīgā lieta, kas man cietumā piederēja, bija neliela kukurūzas porcija, un tā bija vienīgā lieta, ar kuru es varēju dalīties ar maniem cietuma biedriem. Un es biju pārliecināta, ka man tajā jādalās ar viņiem. Tas bija viss, ar ko es varēju dalīties, un tajā laikā dalīšanās ar skopo kukurūzas maltīti bija tikpat kā dalīties ar savu paša dzīvību. Tajā laikā Kungs man lika evaņģelizēt un dalīties ar Evaņģēliju. Es prātoju: “Kas notiks, ja mani pieķers?” Pastāvēja iespēja, lai neteiktu – garantija, ka es tiktu nogalināta. Es zināju, ka pakļāvu sevi milzīgam riskam. Pat ja es vēlējos paklausīt Dievam, es nezināju, kā evaņģelizēt. Es nezināju, kā iesākt, tāpēc uz trīs dienām pārstāju sarunāties ar cilvēkiem un nesekoju tām domām, ko Dievs ielika manā sirdī. Trešajā dienā Dievs man deva pieredzēt sajūtu, it kā mana sirds degtu ugunī, es nevarēju to izturēt un noraidīt. Caur šo pieredzi Dievs man lika saprast, ka Viņš vēlas, lai es dalos un Viņš pats vienu pēc otra veda mani pie cilvēkiem, lai viņus vestu pie Kristus.

– Jūs zaudējāt savu vīru, jo viņš izcieta vajāšanas, tāpēc ka sekoja Kristum, un jūs arī bijāt cietumā savas ticības dēļ. Jūs redzējāt, kas notiek ar kristiešiem Ziemeļkorejā. Pastāstiet mums par piedošanu – kā jūs, zinot par visām tām šausmām, piedevāt?

Viena no lielākām lietām, ko es gribētu uzsvērt, ir ienaidnieku mīlestība, kas kļuva īstenība manā dzīvē. It sevišķi es domāju par Jēzu un par to, kā Viņš nomira pie krusta par mani, kā Viņš piedeva man un mums visiem. Šī piedošana sakņojas Kristus mīlestībā, Viņa piemērā.

– Vai jūs joprojām domājat par tām šausmām, ko redzējāt, un sāpēm, ko piedzīvojāt, vai tas no jauna parādās jūsu sapņos? Kā jūs ar to visu ikdienā tiekat galā?

Cilvēki bieži saka: “Ak, aizmirsti par savām sāpēm un atstāj tās sev aiz muguras”. Taču man ir vērtīgi paturēt atmiņā manas ciešanas, atceroties skumjos brīžus cietumā un manā dzīvē Ziemeļkorejā, jo tas man atgādina par Jēzus labestību un Viņa klātbūtni, un tas mani ved, lai es arvien ciešāk pieķeros manam Kungam un Glābējam.

– Pastāstiet mums par ikdienas dzīvi Ziemeļkorejā! Vai bads, par kuru mēs dzirdam Rietumos, bija arī jūsu pieredze?

1994. gadā, pēc Ziemeļkorejas līdera Kim Ilsunga nāves, pārstāja dalīt ēdiena kvotas. Režīms pārstāja dalīt ēdienu, un mēs drīz un arvien vairāk izjutām badu. Katru rītu mēs dzirdējām ziņas, ka tāds un tāds ir miris. Kārtējā ģimene aizgāja bojā bada dēļ. Cilvēki mira arī publiskās vietās, uz ielas. Mirušo ķermeņi gulēja visur, un bija vienkārši neticami redzēt to visu. Tas bija bēdīgi un šausmīgi, ka pat mana meita 29 gadu vecumā nomira mājās no bada. Es redzēju viņu mirstam, un nekādā veidā nevarēju to apstādināt. Daudzas ģimenes bija iznīcinātas.

– Kā jūs pārdzīvojāt to laiku?

Daudzi no mums izdzīvoja, ēdot zāli, ko mēs ievācām kalnos. Tas bija vienīgais, ko mēs varējām ēst ilgāku laiku. Es atceros, ka divas nedēļas pēc kārtas mums nebija nekā cita, ko ēst. Es gāju lūgt palīdzību pie tofu (sojas biezpiena) strādnieka, kurš man atļāva ņemt šķidrumu, kas sūcās no tofu, kas parasti tiek izmests ārā. Mēs dzērām šo šķidrumu, un tas dažus no mūsu ģimenes uzturēja.

,

– Vai šo ciešanu vidū, ieslodzījumā, bada laikā, jūs savā ticībā pieredzējāt arī prieku, kā mēs par to lasām Jaunajā Derībā?

Bez ticības dzīve man bija sāpju pilna. Bet pēc tam, kad es iepazinu Jēzu Kristu, es zināju, ka man jādzīvo, un es patiešām vēlos redzēt ticības brīvību manā valstī. Un tas kļuva par manām ilgām un arī prieka iemeslu.

– Pastāstiet mums par ieslodzījuma laiku. Kā notika jūsu arests?

Ķīnā maksā par Ziemeļkorejiešu sagūstīšanu. Un es biju aizbēgusi no Ziemeļkorejas uz Ķīnu. Es piedalījos pagrīdes Bībeles studiju apmācībā. Mēs bijām kādi 15 cilvēki, kas studējām un lūdzāmies kopā. Mēs gaidījām pārcelšanos uz Dienvidkoreju. Kādu dienu pēc pusdienām daži bija aizgājuši iepirkties, un daži izgāja ārā citās darīšanās. Blakus mūsu mītnei atradās restorāns, un tur sākās kautiņš, jo tur kāds bija denuncējis mūs. Policija atnāca mūs meklēt un gūstīt.

– Pēc “Open Doors” ziņām Ziemeļkorejas koncentrācijas nometnēs ir ap 70 000 kristiešu. Pastāstiet mums, ko nozīmē atrasties tur ticības dēļ?

Ir daudzi, kuri cenšas aizbēgt. Daudzus no viņiem nošauj, citus saķer sit un ievaino. Koncentrācijas nometnēs ir simtiem zaldātu, viņi bieži sit un per ieslodzītos. Dažkārt šķiet, ka būtu labāk nomirt no šāviena, nekā tikt sistam līdz nāvei.

Es bieži jautāju, kā mēs, Jēzus sekotāji brīvajā Rietumu pasaulē, varam lūgties par Ziemeļkorejas ticīgajiem?

Esmu ārkārtīgi pateicīga visiem, kuri lūdzās un šobrīd turpina lūgties par Ziemeļkorejas kristiešiem. Lūdzu paturiet mūs savās lūgšanās, lai Evaņģēlijs Ziemeļkorejā var tikt brīvi pasludināts. Lūdziet arī, lai ticīgie tur nezaudē ticību un cerību. Lūdziet, lai Kungs stiprina viņu ticību Jēzum Kristum. Tas ir tas, kas mums ir vajadzīgs, un tas ir ļoti vērtīgi.

Avots: IDOP webcast 2015