Saskaņā ar Al Qaidas vai Islama valsts ideoloģiju mirt kaujas laukā, uzspridzināt sevi pašnāvnieku teroristu uzbrukumā vai iet bojā sadursmē ar policiju ir moceklības forma, kas nodrošina slavu zemes virsū un paradīzi debesīs. Savukārt mūsdienu Rietumu sabiedrība uzskata par pilnīgi nepieņemamu nāvi kaujas laukā. Jebkura demokrātiskas valsts valdība cenšas izvērst karu vienīgi ar aviācijas palīdzību vai, pat vēl labāk, tikai ar bezpilota dronu palīdzību, jo tā apzinās, ka militārs uzbrukums pa sauszemi neizpaliks bez kritušajiem. Un kareivji, kas atgriezīsies dzimtenē valsts karogā ietītos cinkotos zārkos, sagadās zaudējumus vēlēšanās tai valdībai, kas tos ir sūtījusi cīnīties tālajās zemēs.

Nesen es skaidroju kādai profesionāli labi sagatavotai žurnālistei, ka Rietumu sabiedrība jau sen nestāv izvēles priekšā: būs vai nebūs nogalinātie. Bet tā ir izvēle starp tiem, kas tiks nogalināti: kareivji kaujas laukā vai civilie vakariņu laikā restorānā, futbola mača vai koncerta laikā. Kādam būs jāmirst jebkurā gadījumā un kādai mātei būs jālej asaras.

Žurnālistes reakcija bija tipiska: “Bet arī kareivjiem ir mātes”. Tā tas ir, arī kareivjiem ir mātes, bet viņi ir izvēlējušies šo ārkārtīgi cēlo profesiju, kuras lielums ir tieši viņu gatavībā upurēt savu dzīvību, lai aizsargātu citus cilvēkus. Šī būtiskā militārā gara iezīme šodien draud izzust. Tā pati televīzijas propaganda, kas mudina iesaistīties bruņotajos spēkos, rāda kareivjus, kuri būvē skolas, dala medikamentus un pārtiku nabadzīgiem bērniem Trešās pasaules valstīs.

Protams, tās visas ir ļoti derīgas lietas un skaisti žesti, kas nedrīkst pietrūkt. Bet mēs sākam jaukt kareivjus ar ārstiem vai misionāriem. Tas nav kareivju uzdevums, jeb, pareizāk sakot, nav tikai tas. Viņu misija ir stāties pretī nāvei, un nonāvēt kaujas laukā, ar lojalitāti un bez naida.

Nē, mums netrūkst ieroču, tehnoloģiju, izvērtēšanas prasmes, stratēģijas. Un tā pat nav mīlestība pret dzīvi, kas mūs aptur; gluži pretēji, tā ir mūsu spēks, jo mīlestība pret nāvi, par ko runāja Bin Ladens, ir tikai īstā militārā gara karikatūra. Taču militārais gars ir palicis par retu preci. Ne pārāk sen savā klasiskajā darbā “Revolūcija un kontrrevolūcija” brazīliešu katoļu domātājs Plīnijs Korea de Oliveira (Plinio Corrêa de Oliveira) atzīmēja, ka šī gara lejupslīde nozīmē, ka pieaug kristietības noraidījuma process, ko viņš nosauca par Revolūciju. Viņš rakstīja, ka militārā uniforma “ar savu klātbūtni vien netieši norāda uz dažām patiesībām, kas ir vispārējas, taču pēc savas dabas kontrrevolucionāras. Pastāv tādas vērtības, kas ir augstākas par dzīvību un kuru dēļ ir jāmirst”. Tas ir pilnīgi pretēji mūsdienu mentalitātei, kas “šausmās dreb riska un sāpju priekšā, kas pielūdz drošību un ārkārtīgi stipri pieķeras zemes dzīvei. Uniforma apstiprina, ka pastāv morāle, jo militārā dzīve balstās uz goda ideāliem, uz spēku, kas kalpo labajam un ir vērsti pret ļauno un tamlīdzīgi.”

Nevajag jaukt kopā spēku ar vardarbību. Vardarbība pēc būtības dumpinieciska un amorāla, jo tā nekalpo kārtībai, bet vēlas to gāzt. Pēc tam, kad pasaulē ienāca pirmgrēks, spēka pielietojums kļuva nepieciešams un likumīgs. Tas aizstāv vājo, neitralizējot agresoru, nepieciešamības gadījumā stājoties pretī nāvei un nonāvējot. Izglābt savu dzīvību nav lielākā vērtība. Pretējā gadījumā Baznīca, kas pasludināja par svētiem tūkstošiem mocekļu, vienkārši kļūdītos. Un Baznīca ir kanonizējusi ne tikai mocekļus. 2012. gadā Vatikāna izdevniecība publicēja vēsturnieces Geraldinas Boni vērtīgo pētījumu “Svēto cīnītāju kanonizācija Baznīcas vēsturē”. Grāmatā teikts, ka Baznīca ir kanonizējusi ap simts militārpersonu, kas ir piedalījušās kaujās, nonāvējušas un dažkārt kritušas kaujās.

Pavisam nesen, 2009. gada 26. aprīlī Benedikts XVI pasludināja par svēto Nuno Alvares Pereiru, kurš miris 1431. gadā un kuram bija izšķiroša loma Portugāles cīņās par neatkarību no Spānijas. Svētais Nuno bija ģenerālis, cīnījās pret spāņiem un mauriem, vienmēr bija pirmajās rindās. Pat ja tradicionāli pieminētais cipars, ka ģenerālis personīgi kaujās būtu nonāvējis 5000 ienaidnieku, ir pārspīlēts, tad noteikti viņš ir nonāvējis daudz ienaidnieku. Bet pēdējos dzīves gadus viņš ir pavadījis klosterī, turpinot no turienes dot padomus portugāļiem kara mākslā. Kanonizācijas homīlijā Benedikts XVI paskaidroja, ka svētais Nuno tika pasludināts par svēto nevis “par spīti” tam, ka bija militārists, kurš cīnījās un nogalināja ienaidniekus, bet gan tāpēc, ka bija labs militārists, un svēts militārists.

Un tomēr jau toreiz Baznīcā daži ieļaunojās par šo kanonizāciju, jo uzskatīja, ka tas, kurš nonāvē ienaidnieku kaujas laukā, nevar būt svēts, bet gan slepkava. Tas tā nav, un svēto kareivju kanonizācija to apstiprina. Pastāv patiess militārā dienesta un kara garīgums. Tas ir garīgums, kas nemīl karu un nemeklē karu, bet dod priekšroku mieram. Garīgums, kas neienīst ienaidniekus, bet zina, ka arī viņi ir Dieva dēli un brāļi Kristū, un tomēr nepieciešamības dēļ uzņemas legāli cīnīties, kā sava veida krustu un sāpīgu misiju. Tas ir arī policistu un karabinieru garīgums, kuri nēsā ieročus un dažkārt tos lieto, lai aizsargātu godīgus pilsoņus no noziedzniekiem. Tas ir arī tiesnešu garīgums, kuriem ir pienākums pasludināt bargus spriedumus, un reizēm, kā tas gadās Itālijā, viņi riskē par to samaksāt ar savu dzīvību.

Tas ir heroisma garīgums, un heroisms zina, ka pastāv vērtības, par kurām ir vērts cīnīties un mirt. Ja Rietumi un arī daudzi kristieši ir pazaudējuši šo garīgumu un pat vairs nav spējīgi to saprast, tad, lūk, Bin Ladenam bija taisnība, un arī Islāma valsts jau ir uzvarējusi.

Avots: Massimo Introvigne, La loro forza è nella morte per Allah. E la nostra?, lanuovabq.it

Tulkoja Aleksandrs Stepanovs

Foto: Usafe Afafrica, flick.com