1096. gada pavasarī pilsētās Reinas un Donavas krastos krusta gājienu laupīšanu un slaktiņu upuri bija galvenokārt ebreju kopienas. Par to stāstīja bīskapi un Baznīcas autoritātes imperatoram Henrijam IV, pieprasot pretoties slaktiņiem un šo pūļu rīcību sodīt.
Taču šīs trupas tika iznīcinātas vēl pirms Baznīcas autoritāšu un Anglijas karaļa soda – tās iznīcināja turki, tiklīdz tās šķērsoja Dardaneļu šaurumu.
Tātad, ne pāvests, ne Baznīca nedeva rīkojumu veikt šīs slepkavības. Tagad varam izdarīt secinājumus. Protams, ir nepieciešams daudz vairāk laika, lai izstāstītu visu, kas sakāms par krusta gājieniem. Bet šoreiz pietiek minēt dažus būtiskus faktus, lai apgāztu propagandu, kas Baznīcu dēvē par vainīgu, jo tā aicināja Eiropas kristīgās tautas atbrīvot Svēto kapu.
Lai izdarītu gala secinājumus, par kuriem arī nepieciešami skaidrojumi, mums palīdzēs vēsturnieks Franko Kardini. Dažos vārdos varam teikt sekojošo.
Pirmkārt, krusta gājiens nekad nebija vienkārši karš un vēl jo mazāk “svētais karš”. Tas tika izdzīvots kā bruņots svētceļojums, kuru dalībniekiem bija iespēja saņemt noteiktas indulgences (grēku atlaišanu).
Otrkārt, nav tiesa, ka krusta gājieni veicināja kristīgo Rietumu un musulmaņu Austrumu savstarpēju attālināšanos un naidu. Krusta gājienu periods – no 11. līdz 13. gs. – bija laiks, kad kristietība un islāms visvairāk satuvinājās. Iedomājieties, tieši šai laikā Rietumos no arābu pasaules nonāca klasiskā zinātne un filosofija, par ko esam aizmirsuši.
Treškārt, krusta kara jēdziens sākumā nebija Islāma zemēs pazīstams. Islāms sākumā tos pat nebija pamanījis. Bija jāgaida līdz iepriekšējam gadsimtam, kad musulmaņu intelektuāļi, studējot Eiropā, sastapās ar melno leģendu par krusta kariem, kas tika radīta Apgaismības laikā. Līdz tam, un tas ir būtiski, arābu valstīs nebija pat tulkojuma jēdzienam “krusta karš”.
Ceturtkārt, pretēji tam, ko parasti domā, divos krusta gājienu gadsimtos īsta kara laiks bija diezgan īss. Un tikai nedaudzas epizodes bija nežēlīgas, bet Baznīca tās nevēlējās.
Un nobeigumā vēl pēdējais apsvērums, kas šodien varētu šķist skandalozs, ņemot vērā, ka dzīvojam pasaulē, kur spriedumos valda sekulāri kritēriji, kurus par savējiem pieņēmuši arī daudzi mūsu katoļi.
Ja skatāmies uz krusta gājienu fenomenu un iemesliem, kas lika tūkstošiem vīriešiem, sievietēm un pat bērniem doties ceļā, lai atbrīvotu Svēto zemi, riskēt ar savu dzīvību, būt gataviem pārbaudījumiem, grūtībām un neērtībām, mums ir jāsaka tas, ko drosmīgi raksta L. Negri:
“Šie cilvēki devās ceļā plašajā pasaulē, jo ticēja, ka Jēzus Kristus viņu dzīvē ir visnozīmīgākais, kā dēļ bija vērts dzīvot un mirt. Viņi nespēja pieņemt, ka vairs nebija iespējams aiziet un nomesties ceļos tur, kur Jēzus bija piedzimis un nomiris. [..] Viņi nespēja būt kristieši Rietumos, aizmirstot brāļus, kuriem būtu liegts paust savu ticību, ja viņi būtu krituši turku gūstā.”
Ar šo atsaukšanos uz dziļāko motivāciju, kas lika doties krusta gājienos, varam beigt šo sarunu.
Bibliogrāfija:
Franco Cardini, Le Crociate tra il mito e la storia. Istituto di Cultura Nova Civitas, Roma, 1971.
Franco Cardini, Processi alla Chiesa. Mistificazione e apologia. Piemme Casale Mon.to (AL), 1994.
Luigi Negri, Controstoria. Una rilettura di mille anni di vita della Chiesa. San Paolo, Cinisello B.mo (MI), 2000.
Luigi Negri, False accuse alla Chiesa. Piemme, Casale Mon.to (AL), 1997.
Avots: Le Crociate, http://apologetica.altervista.org
Tulkoja: Ilze Mežniece
Foto: One lucky guy, flickr.com
