Kādēļ Dievs kāda cilvēka dziedināšanu dara atkarīgu no mūsu lūgšanas? Viņš taču varētu pakustināt pirkstu un paveikt to bez mums. 

Viņš varētu pakustināt pirkstu, taču nevēlas neko darīt bez mums. Viņš sevi neuzspiež. Viņš atstājis mums tik lielu brīvību... Ja mēs nelūgsim Viņam pēc palīdzības, Viņš neielauzīsies mūsu dzīvē zābakos. Viņš devis mums neierobežotu brīvību. Viņš ir pat piekritis savas mīlestības noraidīšanai. Dievs mūs respektē neskatoties uz mūsu idiotiskajām izvēlēm, kas noved līdz traģēdijām vai slimībām. Viņš saka: „Es nemēģināšu izsist durvis. Ienākšu, ja Mani ielūgsiet.” Un te ir vieta aizbildniecībai. 

Izraēla guva virsroku kaujā, kamēr Mozus turēja rokas augšā. Vai tiešām šis žests bija tik svarīgs? 

Jā, jo Dievs caur šo Bībeles tēlu māca mums būt atbildīgiem vienam par otru. Esam kā savienoto trauku sistēma. Dziedināšanā ir ieinteresēts ne tikai pats slimnieks, bet arī tas, kuram iet ļoti labi. Mozus taču pats nekaroja ar amalekiešiem. Viņam bija nodrošināta visai komfortabla vieta uz kalna Refidimā. Viņš varētu novērot karaspēku virzību un pat slēgt derības. Tomēr viņš pacēla rokas, uzskatot sevi par līdzatbildīgu. Sv.Pāvils mums māca: „rūpējieties viens par otru”, „cits cita nastas nesiet”. 

Vai vari teikt, ka Tu sajuktu prātā, ja nebūtu brāļu lūgšanas?

Katrā smagā brīdī izjūtu milzīgu atbalstu un mīlestību no viņu puses. Un tā man ir neticami svarīga zīme: „Augustīn, atgriezies pie Manis. Ja cilvēki attiecībā uz Tevi spēj būt tik labi, tad Es vēl jo vairāk!” 

Daži cilvēki, piemēram, lūdzoties Pompeju novennu, saka tā: „Lūdzos, lai atvērtu Dievam acis uz to, ka mans dēls dzer.”

Es teiktu savādāk: varbūt Dievs pieļāvis tādu slimību kā dēla alkoholisms, lai kāda māte atvērtu acis uz to, ka viņas simbiotiskā mīlestība neatstāj viņam citu izvēli? Alkoholismam ir savas saknes, kas visbiežāk skar attiecību sistēmu ģimenē. Ne jau mēs esam tie, kas atver Dievam acis, to dara Viņš! Ja kāds to neatzīst, viņš apliecina ninivieša nezināšanu, kurš neprot labo roku atšķirt no kreisās. Man nav jāatver Dievam acis, jo Viņš redz pat caur nolaistiem acu plakstiņiem. Ja Kāds spēj ieraudzīt pat mata ģenētisko kodu, kas Viņam traucē saprast Augustīna Pelanovska problēmas? 

Tad kāpēc mums ir tieksme „nopelnīt” Dieva labvēlību ar savām reliģiskajām aktivitātēm?

Garas lūgšanas vairāk vajadzīgas mums pašiem nevis Viņam, lai pietiktu laika pamanīt un pieņemt žēlastību. Atsaukšos uz Gudrības grāmatu: gudrība izskrien mums pretī, pirms vēl to lūdzam. Sv.Alfonss Ligurī attiecina šo tekstu uz Mariju. Viņa par mums aizbild, vēl pirms spējam apzināties, kas mums jālūdz. Viņa ir ātrāka nekā zibens. 

Jēzus Kanā saka: „Vēl ne tagad.” Bet Viņa  -„tagad”. 

Tāds arī ir zibens: sākumā to redz, bet tikai tad dzird. Sākumā Viņa ierauga Tavu problēmu, bet tad Tu jau dzirdi par atrisinājumu. (smejas) Šis ir aizbildniecības pāraugs. 

Jēzus pavēlēja un lietas notika. Toties mēs lūdzamies gadiem. 

Pateicoties ilgām lūgšanām mēs veidojām savā dvēselē telpu žēlastībai. Dažreiz šī telpa ir milzīga. Ar „mazdārziņu” var nepietikt, jo jāatbrīvo daudzi hektāri. Lai tos atbrīvotu, vajag gadus vai mēnešus. Dievs nav spītīgs. Vienkārši mēs paši esam mikroskopiski un nespējīgi pieņemt to, ko Viņš dāvā. Atceries, cik gadu bija Ābrahāmam, kad Dievs viņu uzrunāja pirmo reizi. Viņš nebija pusaudzis. Bet Mozus? Nobriedis vīrietis. Iepriekš viņi vienkārši nebija gatavi. 

Jēzus veica eksorcismus vienā mirklī, bet mums jālūdzas tik ilgi, ka neredz tam galu. Neticu, ka priesterus tas nefrustrē. 

Tomēr nav tā, it kā Jēzus priestera personā nespētu tikt galā ar dēmonu. Viņam „jātiek galā" ar to cilvēku apziņu, kuri cieš no ļaunā uzbrukumiem. Apsēstība parasti ir termometrs sabiedrības padusē. Piemēram, apsēstā atbrīvošana Gerazā. Kurš īsti bija apsēsts? Vai viens ar ķēdēm sasiets cilvēks vai arī visa cūkām pieķērusies vietējā sabiedrība? 

Eksorcismi turpinās ilgi, jo tie ļauj evaņģēlizēt apsēstā cilvēka ģimeni. Šīs problēmas bieži izriet no vecāku šķiršanās. Tēva un mātes attiecību dziedināšanas process ir ilgs un sāpīgs. Viņi redz, ka bērns cieš, izmisīgi meklē palīdzību. Bet sākumā viņiem pašiem jāatgriežas. 

Jēzus pavēlēja un lietas notika. Piekrītu. Tomēr mums nerūp tas, kas bija vēlāk. Iespējams, šiem cilvēkiem vajadzēja vēl mēnešus, lai sasniegtu pilnīgu dziedināšanu. Es vairs neuzdodu jautājumu: kāpēc tik ilgi? Vairākas reizes esmu lūdzies Sv.Jāzepa sanktuārijā Svidnicā. Viss, par ko tur lūdzos, notika uzreiz. Varbūt esmu tik vecs, ka Dievam vairs nav laika, lai mani atgrieztu? (smejas)

Kādēļ mums jālūdzas ar sv.Jāzepa aizbildniecību? Pateicoties Jēzum mums ir pieeja paša Dieva tronim. Protestanti to nesaprot. 

Nesaprot, jo negrib saprast! Viņi paši lūdz pēc līderu vai mācītāju aizbildniecības. Bet man ir izvēle: lūgt harismātiskā mācītāja aizbildniecību vai arī nākt pie tā, kuru izvēlējies pats Jēzus. Esmu par to drošs, jo tā runā Bībele. Kādēļ dodos pie Jāzepa? Jo Dievs viņu izvēlējies Mesija audzināšanai. Jēzus uzticējies Marijai un Jāzepam: „Es uz jums paļaujos, jūs Mani izaudzināsiet par labu cilvēku.” Viņam nebija problēmu pilnībā atdoties viņu rokās. Būdams Dievs, Viņš vēlējies mācīties no Marijas un Jāzepa, kā būt cilvēkam. Viņš vērsās pie viņiem pēc palīdzības. Mūsu protestantu brāļiem ar to ir problēma, jo viņi neseko Dieva Dēla piemēram. Viņi sašaurina atklāsmi un rūpīgi to lolo. 

Baznīcā ir pilns ar atpestīšanas līdzekļiem, tomēr mēs paradoksālā kārtā nespējam to apbrīnot. Tas ir kā attaisīt vaļā pilnu ledusskapi. Šāda ir Katoļu Baznīca: tajā ir viss. Izstieptas rokas attālumā. Bet tā kā ledusskapis ir pilns, daļu ēdiena mēs izmetam miskastē. Jaunām protestantu kopienām palicis tikai siers, bet tās tiešām spēj to pienācīgi novērtēt. Tās priecājas, visiem par to stāsta un apēd līdz pēdējam gabaliņam. 

Jūsu brāļu-paulīniešu lūgšanu akcijas nav īpaši izteiksmīgas. Sauklis „Izglāb cilvēku ar Mariju” neskan kā hipsteru paaudzes cienīga reklāma.

Tādēļ tā ir tik auglīga. Te jāņem vērā mūsu ordeņa nosaukuma etimoloģiju. „Paulo” nozīmē „nedaudz”. Sv.Pāvils aizbēga uz tuksnesi un izvairījās no jebkādām intervijām. (smejas) Uz kā balstās mūsu akcijas fenomens? Vairāki tūkstoši cilvēku lūdzas par citiem. Uzticīgi un ļoti diskrētā veidā. Bez saukļiem „Mums jau notikušas 123 dziedināšanas un 334 atgriešanās!” Trokšņa nav. Darām visu kā sv.Jāzeps. Klusumā. 

Nedrīkst vest cilvēkus pie „lūgšanu trokšņa”, jo kad nāks pārbaudījumi, viņi paliks četrās sienās un netiks galā ar ikdienu. Jēzus uz šo pasauli neatnāca, lai to salabotu. Viņš atnāca, lai mūs no tās izrautu. Dievs lieliski iztiktu bez šīs pasaules. Pasaule Viņam vajadzīga kā tetovējums uz rokas. Tā saka Terijs Īgltons. Esam nekam nederīgi un nevajadzīgi. Kas es esmu? Montieris debesīs? Santehniķis? Viņš mūs radījis no mīlestības pārpilnības. Lai mīlētu. Esam radīti priekam. Viņš vēlas nemitīgi darīt mūs laimīgus, nevis pārvērst mūs par instrumentiem kanalizācijas cauruļu remontam debesīs. 

Lūdzot par kādu, mēģinām izklāstīt Dievam viņa slimības stāstu: Kungs, es lūdzu Tevi par Olīviju, kurai ir slikti, viņa jau trešo dienu cieš intensīvās terapijas nodaļā…

Es tā nedaru! Ja kāds tā dara, viņam trūkst informācijas par to, kas ir Dievs. 

Vai šādam cilvēkam šķiet, ka viņš ir žēlsirdīgāks nekā Jēzus?

Iespējams, tas skan brutāli, bet tieši tā. Ja es lūdzu Dievu, tad ne jau tamdēļ, lai Viņu par kaut ko painformētu, jo Viņš taču zina visu. Es Viņam lūdzu: ienāc manā dzīvē! Nekad nemēģinu pārliecināt Dievu, lai Viņš būtu bišķiņ labāks par mani. (smejas) Viņš ir ļoti labs. No Viņa labestības un laimes pārpilnības var sajukt prātā. Sv.Filips Neri pēc Svētā Gara izliešanās cieta no sirds sāpēm, jo viņa sirds bija paplašinājusies. 

Tomēr mēs tik bieži lūdzam dāvanu piedzīvot Dieva godību.

Mēs nezinām, ko lūdzam! Labi, ka Dievs pārāk mums netuvojas, jo mēs nespētu to izturēt. Reiz kādā kopienā teicu: lūgšu jums žēlastību, bet sākumā pastāstīšu, kas tā tāda ir: Jēkabs nozaga svētību, bet pēc tam dzīvē viņam sekoja problēma pēc problēmas. Brālis gribēja viņu nogalināt, vecāki izmeta no mājām. Lābans viņu apmānīja, viņš dabūja divas sievas. Kurš no jums vēlas lūgt pēc žēlastības? Vēlmi izteica dažas personas, pārējie nobijās. Viņi negribēja neko mainīt savā dzīvē, kaut gan īsi pirms tam izlikās, ka ilgojas pēc žēlastības. Žēlastība ir pēkšņs pieaugums. Dieva intervence, kas vienā mirklī izmaina tavu dzīvesstāstu. 

Mēs lūdzam dziedināšanu, bet nekas nenotiek. Kas tālāk?

Šķiet, ir vērts izmantot visus lūgšanu instrumentus, lai kādam atgrieztu veselību. Tomēr gadās, ka slimība neatkāpjas. Tad jāaizdomājas, vai tā nav līdzeklis dziļākai dziedināšanai šim cilvēkam vai pārējiem. Tā var būt.

Un tad Tev vairs nav pretenziju pret Dievu?

Nē. Un arī slimajai personai to vairs nav. Pazīstu daudz cilvēku, kuri teica: labi, ka man ir šī slimība, jo savādāk es varētu saslimt ar ko nopietnāku un tiktu pazudināts. Mēdz būt slimīgas rūpes par veselību un mēdz būt slimības, kas dziedina dvēseli. Kādēļ Marta Robēna Lurdā nelūdza sev dziedināšanu? Jo viņas ciešanas, kas tika savienotas ar Jēzus upuri, dāvāja dziedināšanu daudziem citiem. 

Reiz kāda sieviete vērsās pie priestera ar lūgumu: „Aizlūdziet par manu dēlu, kurš ir alkoholiķis. Par viņu lūdzas jau trīs kongregāciju māsas!” Priesteris viņai atteica. 

Manuprāt, Dievs caur šo situāciju izdziedināja šo sievieti. Viņš atbrīvoja māti no simbiotiskām rūpēm par dēlu. Šāda hiperaprūpe var novest cilvēku līdz pat šizofrēnijai. Tu tiec nospiests ar slimīgu mīlestību, nespējot pārvarēt šo pārmērīgo kontroli. Un Tu vai nu dzer, vai nu zaudē prātu. 

Šis priesteris sacīja sievietei: “Vai Jūs ticat, ka Dievs mīl Jūs dēlu vairāk nekā Jūs? Pārstājiet lūgties par viņu. Sāciet lūgties par kādu nepazīstamu personu, par kuru zina tikai Dievs.” Pēc pāris mēnešiem šī sieviete atnāca un pastāstīja: “Brīnums! Dēls aizgāja ārstēties!”

Kas bija atslēga? Priestera teiktais: „Dievs Jūsu dēlu mīl vairāk nekā Jūs“. Šķiet, nezinot Bībeli mēs nespējam sasniegt šādu paļāvību. Kas no tā, ka mums ir „labi nodomi“? Kas no tā, ja nepildām Dieva gribu, bet tikai pašu iegribas? 

Vai Dievs uzticas lūgšanu aizbildņiem, kuri ir spējīgi pretoties Viņa gribai un pat visu sabojāt? 

Uzticas gan. Viņš vispār uzticas cilvēkam. Ebreji tic, ka pasaule pastāv pateicoties 36 taisnīgo lūgšanai. Iedomāsimies, ka šie cilvēki pulcējas Ņujorkā uz kongresu. Viens no viņiem nāk pie mikrofona uz saka: “Pasaulē ir 7 miljardi cilvēku, bet mēs esam tikai 36. Vai mūsu lūgšanai ir kāda jēga?!” Tomēr Dieva acīs šī pasaule turas taisni uz viņu uzticības un paļāvības! Nav svarīgi, cik mēs esam. Svarīgi ir, kādi mēs esam. 

Kā var atpazīt, par ko lūgties, un kam atteikt?

Katru dienu lūdzu Jēzu, lai Viņš caur mani darbotos to cilvēku labumam, kuri Viņam labpatīk. Bet Viņam labpatīk patiesu, nevis „mīļu“ un „pareizu“ ļaužu sirdis. Es lūdzos, lai tie, kuri Viņu nemeklē, neatrastu arī mani. Atlasi atstāju Viņa ziņā. Ja kāds beidzot parādās, es vairs neiztaujāju šo cilvēku par viņa dzīvi. Man nav viss jāzina. Noslēpumi ir Dieva lieta. Mana lieta ir darbs. Cimdiņam nav jāzina, kādas kustības izdara roka. Neesmu žēlastības kontrolieris, atstāju to Dievam. 

Mēs lasām, ka „Kunga Gars nāca pār Gedeonu“ (Tiesn.6,34). Burtiski to var iztulkot šādi: “Kunga Gars ietērpās Gedeonā.“ Uzlika viņu kā cimdiņu.

Tieši tā es arī jūtos. Esmu cimdiņš. (smejas) Katru dienu lūdzos: „Kungs, dari brīnumus, atbrīvo, dziedini, tikai lai es par to nezinu. Jo savādāk es nozagšu Tavu godību. Es sevi pazīstu un lieliski zinu, uz ko esmu spējīgs.“

Avots: Jestem tylko rękawiczką, gosc.pl

Foto: YouTube

Tulkoja Marks Jermaks