Svētais Francisks, kurš bija pazīstams kā viens no tiem cilvēkiem, kas visvairāk savas dzīves laikā spēja līdzināties Kristum, reiz ļoti gauži raudāja par saviem grēkiem. Viņš apgalvoja, ka esot vislielākais grēcinieks pasaulē. Pārsteigtais viņa pavadonis toreiz apgalvoja, ka pasaulē ir daudzi citi ļaudis, kas ir izdarījuši patiesi briesmīgus grēkus. Savukārt uz šo apgalvojumu Francisks atbildēja: „Ja viņiem būtu dota tikpat liela žēlastība kā man, tad es esmu pārliecināts, ka viņi Dievu mīlētu daudz vairāk nekā es. Es apzinos, kas man ir dāvāts, bet es nezinu, kas viņiem ir dots.”

Iespējams, ka svētos vispilnīgākajā veidā raksturo tieši pazemība; tā ir tik dziļa pazemība, ka dažbrīd var šķist pat aizkustinoša. Jo vairāk cilvēks mīl Dievu, jo mazāk viņš domā par sevi. Es iztēlojos, ka vienam cilvēkam nonākot tuvāk Gaismai, šī cilvēka defekti rada baisas kontūras, un veido daudz garāku ēnu, nekā tam, kurš atrodas tālu no Kunga. Līdz ar to – jo svētāks tu kļūsti, jo vienlaikus tu kļūsti arī pazemīgāks.

Problēma ir tā, ka mūsdienās cilvēki īsti neaizdomājas par svētumu. Mēs cenšamies kļūt „labi cilvēki”, kļūt par cilvēkiem, kuri nezog, negulšņā apkārt, nekrāpjas ar nodokļiem... un pie tā visa mēs arī apstājamies... Mēs esam diezgan augstās domās par sevi, vismaz salīdzinājumā ar pārējo pasauli. „Es tev pateicos, Dievs,” mēs lūdzamies, „ka neesmu tāds kā citi cilvēki – laupītāji, ļaundari, laulības pārkāpēji” (Lk 18,11), bet būtībā šajos vārdos mēs nevis pateicamies Dievam, bet gan cildinām vien paši sevi. Un tad mēs atgriežamies pie savām sīkajām iekārēm, egoisma, dusmām, turpinot priecāties, ka mēs taču nebūt neesam tik slikti kā citi. „Man visa kā pietiek, man nekā netrūkst.”

Taču aicinājums sekot Kristum, nav aicinājums kļūt vienkārši par „labu cilvēku”. Tas ir aicinājums būt pilnīgiem, kā mūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs (sal. Mt 5,48). Acīmredzot tas ir kaut kas, ko mēs nespējam sasniegt bez žēlastības palīdzības – ikviena laba lieta nāk vienīgi no Dieva. Bet lielākā daļa no mums (ikviens, kuram nav eremīta aicinājums) to nespēj paveikt ārpus kopības ar citiem cilvēkiem. Ar „kopienas cilvēkiem” es nedomāju vienīgi tos, kuri priecājas tevi satikt, bet gan galvenokārt tos, kuri pietiekami stipri tevi mīl, lai uzdrošinātos tev pateikt, ka tu nedzīvo tā, kā tev vajadzētu to darīt. Bez šīs brālīgās korekcijas, mēs nespēsim mainīties, jo būsim pārliecināti, ka tā kā esam labāki par citiem, tātad esam pietiekami labi. Un lai gan mūsu žēlsirdīgo Dievu ir viegli lūgt, tomēr ir grūti pilnībā izpatikt Viņam. Viņš vēlas, lai mēs nebūtu tikai „labi cilvēki”, bet gan, lai mēs būtu svēti.

Tas nozīmē, ka mums ir jābūt godīgiem gan pret sevi, gan arī pret citiem. Mums jāatzīst, ka dažkārt savā dzīvē mēs esam nožēlojami, nicināmi, nabagi, akli un kaili. Varbūt tas saistās ar mūsu nevēlēšanos domāt par desmito tiesu, vai arī mūsu piesaistīšanos dažādām tenkām. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka Kungam daudz kas būtu sakāms man par tiem skarbajiem komentāriem, ko reiz vērsu pret cilvēkiem. Tas varētu būt nāvīgs grēks vai arī kāda vājība, bet jūsu sirdīm ir jātiek šķīstītām – šķīstītām ar uguni.

Tieši tādēļ Dievs vēlējās, lai mēs dzīvojam cilvēku kopienā. Tu varbūt nespēj saskatīt skabargu savā acī, bet tu savai sievai esi devis atļauju izlabot tevi, kad, saliekot solījumus, tu lūdzi, lai viņa tev palīdzētu iet svētuma ceļā. Arī tavi istabas biedri kādās kopmītnēs vai arī tavs brālis, vai arī cilvēki no kopīgi apmeklētām Bībeles stundām, varētu tevī saskatīt kaut ko, kas traucē tavās attiecībās ar Dievu, ja vien tu ļautu viņiem izteikties.

Nav viegli – pieļaut, ka tiek apstrīdēts tavs viedoklis, it īpaši ja tu uzskati, ka esi diezgan zinošs kristīgajos jautājumos. Bet tas ir muļķīgi – mēģināt iet šo garīgās dzīves ceļu vienatnē, ja tavas acis ir aizmiglojis kāds grēks. Šajā nedēļā es lūdzos, lai Dievs palīdzētu man sevi ieraudzīt tādu, kāda es esmu; un arī sūtītu manā ceļā cilvēkus, kas varētu mani „izaicināt” un norādīt uz manām kļūdām. Un tad es ceru „norīt savu lepnumu” un viņiem jautāt: ko man ir nepieciešams mainīt, lai es spētu pilnīgāk mīlēt Dievu? Mani jau pamazām pārņem bailes, bet es ticu, ka vienīgi šādi nomirstot sev – kā tas vienmēr mēdz būt – drīz sekos arī augšāmcelšanās.

Avots: Meg Hunter Kilmer, Being a „Good Person” Is Not Enough, aleteia.org

Tulkoja Agnese Strazdiņa