Lūiss tolaik mācīja viduslaiku un renesanses literatūru Oksfordas Universitātē. Visur, kur viņš devās, viņu jau pirms tam zināja kā kaislīgu kristīgo apoloģētu. Oksfordā kopā ar kolēģiem un studentiem viņš izveidoja Sokrātisko klubu (Socratic Club). Tās bija iknedēļas diskusijas, kurās aci pret aci tikās ateisti un ticīgie, lai diskutētu par neapstrīdamām ticības un morāles tēmām. 1948. gada 2. februārī Sokrātiskajā klubā notika diskusija starp pašu Lūisu un filosofi Elizabeti Anskombi (Elizabeth Annscombe). Viņi abi bija īri. E. Anskombe bija mūsdienu loģikas pasniedzēja, austrieša Ludviga Vitgenšteina (1889-1951) skolniece. Diskusijas temats bija viena no jaunākajām Lūisa grāmatām „Miracles: A Preliminary Study” (Brīnumi: Provizorisks pētījums), kura iznāca 1947. gadā. Tāpat kā Lūiss, arī Anskombe bija kristiete. Turklāt, ja Lūiss bija un vienmēr palika anglikānis (par nožēlu katolim J.R.R. Tolkīnam, kurš bija viena no galvenajām figūrām viņa atgriešanās ceļā), pat ļoti pārliecināts anglikānis, Anskombe bija un vienmēr palika praktizējoša katole. Viņa atspēkoja dažas Lūisa filosofiskās nostādnes. Stāsta, ka tā ir bijusi vienīgā reize, kad Lūiss debatēs tika sakauts. Tas Lūisu tik spēcīgi iespaidoja, ka viņš pārstrādāja savu slaveno grāmatu un izdeva to otru reizi 1960. gadā.
Lai nu kā, bet Lūisa un Anskombes dueli kopā ar citiem bija atnācis noskatīties ar jaunais students Flū, kurš šo diskusiju nekad neaizmirsa. Diskusija starp diviem dažādiem ticības apoloģētiem viņu aizskāra, sadusmoja un aizkaitināja tik lielā mērā, ka tieši Sokratiskā kluba apmeklējumu laikā viņā radās un nobrieda pamatotais ateisms. Kad vien bija iespējams, Flū iesaistījās diskusijās, lai aizstāvētu savu viedokli un 1950. gadā pat prezentēja savu manifestu „Teoloģija un falsifikācija” (Theology and Falsification). To visu viņš darīja, lai atspēkotu absurdās idejas par Dievu, kuras aizstāvēja Sokrātiskais klubs. Tas viss bija tādēļ, lai pašpārliecināti izsmietu to Lūisu, kura skatījumā brīnumi ne tikai notiek, bet arī nekādā ziņā nav pretrunā ar saprātu.
Kādā intervijā 2005. gadā Flū, kas pagātnē bija Dieva vislielākais ienaidnieks, atminējās tieši šīs diskusijas un savas toreizējās nostādnes, kā arī Sokrātisko klubu un Lūisu, kuri viņu nelika mierā, un atklāti apliecināja, ka beigu beigās tas „vecais ķirmis” (Lūiss) tomēr uzvarēja. Tāpat kā tas notika ar Lūisu, arī Flū padevās un par pārsteigumu pats sev bija spiests atzīt, ka Dievs eksistē, tāpat kā loģika un intelekts, kuri nevar apliecināt pretējo.
Pat tajos gados, kad Flū aktīvi cīnījās pret Debesīm, zinātne un intelektuālais godīgums bija tās lietas, kuras viņš ievēroja, kurās ieklausījās un kuras kopa un kuras lika viņam saprātīgi mainīt viedokli. Īpaši attīstība bioloģiskajos pētījumos par bezgalīgi maziem lielumiem un progress, kas notika gēnu pētniecībā, pārliecināja Flū, ka vienīgā patiesi zinātniskā pozīcija,
kas ir saskaņā ar cilvēka prātu, ir atzīt „saprātīgo projektu” (Intelligent Design), pēc kura veidota daba, kas līdz ar to postulē šī projekta radītāja esamību.
Pēdējos savus dzīves gadus Flū pavadīja, uzticīgi strādājot pie šīs pilnīgi novatoriskās perspektīvas ar jaunekļa aizrautību. Saviem pēctečiem viņš atstāja stāstu par paša pieredzi skaistā un neatvairāmā grāmatā „ Dievs eksistē. Kā visslavenākais pasaules ateists mainīja savas domas”, kura iznāca 2007.gadā.
Tieši 50 gadus pēc Lūisa nāves vēl ir ļoti daudz neatklāta šajā metodē, kurā brīnums atgriež zinātni pie Dieva, liekot lietā veselo saprātu un dabas likumu, kā tas izriet no brīnišķīgā, jau agrāk iznākušā darba: The Restitution of Man: C.S. Lewis and the Case Against Scientism, ko sarakstīja Maikls Ešlimans (Michael D. Aeschlimann), un visjaunākā The Magician’s Twin: C.S. Lewis on Science, Scientism, and Society, kuru sastādījis Džons G.Vests (John G. West jr.). Šo pēdējo grāmatu publicēja slavenais Sietlas Discovery Institute, un ir vērts pieminēt, ka tas ir viens no lielākajiem Intelligent Design pīlāriem pasaulē, kas zināmā mērā ir Lūisa apoloģētu akadēmija, kurā apvienojušies viņa ideju piekritēji no dažādām kristīgajām konfesijām. Lūisu bija labi sapratis arī fiziķis un benediktīniešu priesteris Stenlijs L. Jaki (1924-2009), kad pirms pāris gadiem publicēja „Chesterton: A Seer of Science”. Grāmatā viņš ilustrēja auglīgo savienību starp Dievu un veselo saprātu, kuras rezultātā tiek atzīta zinātne un atbalstīta ticība. To iesāka reālisma skolotājs (Čestertons), kurš Lūisam bija iemācījis šo „labo amatu”.
Marko Respinti
Avots: Marko Respinti, “Antony Flew, il darwinista convertito da C.S. Lewis”, www.lanuovabq.it.
Tulkoja: Ilze Mežniece
