"Man pāvests Benedikts ir gandrīz kā mūsu laikmeta svētais Augustīns, neatkarīgi no iespējamā kanonizācijas procesa viņš jau ir de facto Baznīcas doktors". Kardinālam Gerardam Ludvigam Milleram ir visas tiesības to apgalvot: viņš pats ir teologs, kurš rediģēja visus Jozefa Racingera-Benedikta XVI teoloģiskos darbus, kā arī bija viens no viņa pēctečiem Ticības doktrīnas kongregācijas prefekta amatā. Viņš mūs uzņem netālu no Svētā Pētera bazilikas savā dzīvoklī, kur 24 gadus mitinājās kardināls Racingers, t.i. no 1981. gada, kad svētais Jānis Pāvils II viņu aicināja uz Romu, līdz pat 2005. gada aprīlim, kad viņš tika aicināts pārņemt viņa amatu Pētera kalpojumā. No tā laika dzīvoklī ir saglabājušās tikai mazās kapellas vitrāžas, kas tika dāvinātas kardinālam Racingeram un kurās attēlota Euharistija.

 Kardināl Miller, kādā veidā jūs saskatāt svēto Augustīnu pāvestā Benediktā?

Es uzskatu, ka pāvests Benedikts 20. un 21. gadsimta teoloģijā pārstāv to pašu, ko Augustīns savā laikmetā - viņa rakstos katoļu ticība ir izskaidrota mūsdienu cilvēkam piemērotā veidā, refleksijas formā, kas ir tālu no teoloģijas mācību grāmatu stila. Un, tāpat kā Augustīna gadījumā, tas nav tikai intelektuālo spēju jautājums, lai gan viņš bija liels teologs.

 Kāds tad ir viņa "noslēpums"?

Tāpat kā Augustīns, arī Benedikts nerunāja par Kristu kā par vienu tēmu, kas būtu jāattīsta, viņš nerunāja par Kristu, bet runāja ar Kristu. Augustīna "Atzīšanās" ir dialogs ar Dievu, cilvēks dialogā ar Dievu, viņa dzīves skaidrojums. Tā arī Benedikta darbos īstenojās dziļa vienotība starp teoloģisko refleksiju augstākajā līmenī un garīgumu, kas ienāk tieši sirdīs, vienotība starp intelektu un mīlestību.

Viņš vienmēr teica, ka mūsu katoļu ticība nav teorija par kādu tēmu, bet gan attiecības: attiecības ar Jēzu, mēs piedalāmies intratrinitārās attiecībās. Benediktam piemita spēja atvērt cilvēku sirdis. Un mēs to redzējām šajās dienās pēc viņa nāves un bēru laikā: viņš palika ļoti dzīvs ticīgo, daudzu cilvēku sirdīs. Daudzi domāja, ka desmit gadus pēc viņa atkāpšanās pasaule viņu ir aizmirsusi, taču viņš joprojām paliek spilgti klātesošs cilvēku atmiņā.

Vai, jūsuprāt, ir kāds Raczingera-Benedikta darbs, kas vislabāk pauž šo vienotību?

Viņš ir sarakstījis daudzas grāmatas un esejas, bet, manuprāt, triloģija par Jēzu no Nācaretes (izdota jau esot pāvestam no 2007. līdz 2012. gadam) ir atslēga visa pārējā interpretācijai. Šī grāmata par Jēzu pauž kognitīvās teoloģijas un afektīvās teoloģijas vienotību, un, sakot "afektīva", es nedomāju sentimentālu, bet gan mīlestības izpausmi attiecībās ar Dievu. Tāpēc miljoniem ticīgo, kuri nav studējuši teoloģiju, kuri nav filozofijas vai Eiropas domas vēstures eksperti - tie ticīgie, kuri ikdienā lūdzas, ikdienā iet uz baznīcu un ikdienā uztur attiecības ar Jēzu, ir spējuši izlasīt un izprast šo triloģiju kā intelektuālu, kognitīvu un afektīvu atslēgu, lai satiktu Jēzu.

Jūs, kurš esat rediģējis visus Racingera-Benedikta teoloģiskos darbus, vai varat mums pastāstīt, kas ir viņa teoloģijas vienojošais elements?

Protams, tas ir attiecības ar Kristu, lai gan jāprecizē, ka tās ir jāuzlūko Trīsvienīgā Dieva horizintā, nevis protestantismam raksturīgā kristocentrisma ietvaros. Un tad arī jāmin ticības un prāta attiecības. Vēstures gaitā vienmēr ir bijuši mēģinājumi pretnostatīt prātu ticībai, pietiek pārlasīt polemiku starp Origēnu un Celsu vai diskusiju ar neoplatoniešu intelektuāļiem. Taču, šī tendence, protams, ir īpaši iesakņojusies kopš Apgaismības laikmeta, kad prāta gaisma tika izcelta to pretstatot t Atklāsmes gaismai. Kā viņš norāda arī savā garīgajā testamentā (sk. šeit), tika apgalvots, ka visi dabaszinātņu un vēstures pētījumu rezultāti, piemēram, vēsturiski kritiskā Bībeles interpretācijas metode, ir pretrunā ar atklātu kristīgo ticību. Tas ir viltus apgalvojums, kā to ir pierādījis Benedikts.

Viņš uzauga un veidoja savu sirdsapziņu laikā, kad valdīja agresīvs ateisms, antihumānisms, kas atrada savu pielietojumu nacistu režīmā. Katoļu audzināšana viņam uzreiz lika apzināties, ka ticība nav savienojama ar nacistu ideoloģiju, tāpat kā ar citām ideoloģijām, kas noliedz Dievu. Kad iznāca Pija XI enciklika pret nacismu "Mit brennender Sorge", Jozefam Racingeram bija desmit gadu, taču tajā tika skaidri izskaidrota pretruna starp kristietību un nacismu, kā arī citām ateistiskām ideoloģijām. Kad cilvēks noliedz Dievu, sekas ir skaidras: jakobīnu terorisms, gulagu terorisms, Aušvica, Nāves lauki, Katiņa, kā arī aborti un eitanāzija. Tās ir ateistiskā humānisma sekas, kā to uzsvēra Anrī de Lubaks, un to mēs joprojām redzam Ķīnā, Ziemeļkorejā. Bet tas pats attiecas arī uz islāma valstīm: viņi saka, ka tic Dievam, bet tas ir citā nozīmē.

 Un šeit mēs nonākam pie slavenās Ratisbonas uzrunas. 

Tieši tā, tas bija viņa pontifikāta centrālais punkts. Nerīkoties saskaņā ar Logosu, t.i., saskaņā ar saprātu, ir pretrunā Dieva dabai. Tādējādi tiek attaisnota vardarbība Dieva vārdā, kurš ir mūsu Radītājs.

Jūs bieži apmeklējāt pāvestu Benediktu, pat pēc viņa atkāpšanās. Kas jūs pārsteidza viņa personībā? 

Viņš bija ļoti pazemīgs, ļoti vienkāršs cilvēks; viņš nebija lepns un neizlikās par svarīgu personu. Viņam nepiemita tā augstprātība, kas raksturīga intelektuāļiem, kuri, apveltīti ar zināšanām, uzskata sevi esam pārākus par citiem. Pāvests Benedikts labi apzinājās savu kompetenci, taču viņš to izmantoja nevis tādēļ, lai paaugstinātu sevi pār citiem, bet gan lai kalpotu Baznīcas labumam un vienkāršo cilvēku ticībai.

Savā garīgajā testamentā Benedikts aicina visus ticīgos palikt stingriem ticībā un neļaut sevi maldīnāt. Kas, jūsuprāt, ir tas, kas mūsdienās rada apjukumu Baznīcā?

Izejot no savas pieredzes, varu teikt, ka politiskā, ideoloģiskā domāšana ir pārāk daudz ienākusi katoļu Baznīcā. Atceros, kā kardināls Martini, kurš bija arī lielisks ekseģēts, neilgi pirms nāves teica, ka Baznīca ir atpalikusi par 200 gadiem. Tā ir absolūti nepareiza hermeneitika. Jēzus Kristus dibinātā Baznīca nevar atpalikt no laika, jo Jēzus ir visu laikmetu pilnība. Kristus ir tas pats vakar, šodien un vienmēr.

Svētais Irenejs no Lionas gnostiķiem, kuri apgalvoja, ka viņiem pieder jaunums, ka viņi atrodas priekšā, atbildēja, ka, ja Dieva Logoss ir atklājies, tad vairs nav nekāda cita jaunuma. Tas ir atskaites punkts. Kristietība bija viduslaikos un bija kristietība arī agrākos laikos, taču kristietība nav saistīta ar kādu konkrētu laikmetu. Kad es lasu svētā Augustīna, svētā Bazīlija, svētā Ireneja rakstus, es redzu, ka tā ir arī mana ticība. Stili, apstākļi var mainīties, bet ne ticība. Mūs nedrīkst maldināt daudzi dažādi viedokli, mūsu skaidra orientācija ir Jēzū Kristū un patiesībā.

Šajos laikos mēs redzam, ka daudz apjukuma rodas saistībā arī ar pāvesta tēlu.

Magistērijs kalpo Atklāsmei, tas nestāv pāri tai, kā teikts Vatikāna II koncila konstitūcijā Dei Verbum 10. punktā. Nav tā, ka kaut kas ir patiesība tāpēc, ka pāvests to saka, bet gan tieši otrādi: tā kā tā ir patiesība, pāvestam par to jārunā un jāizskaidro Baznīcai. Pāvesta vara nav politiska vara, ne absolūta, ne relatīva.

Viņš ir pilnvarots mācīt Dieva tautu, bet Jēzus Kristus vārdā, nevis savā autoritātē. Pāvests nevar teikt, ka homoseksuālas attiecības var tikt svētītas vai ka laulības šķiršana ir pieņemama, vai laulības pārkāpšana ir attaisnojama, jo tā ir mazāk smaga nekā slepkavība. Baznīcas mācība ir skaidra - nedrīkst jaukt objektīvu ļaunumu ar personu vājumu. Atgriešanās nenozīmē Dieva baušļu relativizēšanu.

Tomēr spēcīgi centieni šajā virzienā nāk tieši no Vācijas.

Sinodes ceļa dokumenti ir atklāti herētiski, tie ir pretrunā ar Atklāsmi, kāda tā ir izteikta Bībelē un Vatikāna II koncila konstitūcijā Gaudium et spes antropoloģijā, proti, pretrunā ar koncepciju par cilvēku, kas ir radīts pēc Dieva tēla un līdzības. Ķermeņa un dvēseles vienotība izslēdz seksualitātes izpratni absolūtā veidā - tikai kā seksuālās baudas avotu.

Bet kāpēc lielākā daļa Vācijas bīskapu ir ļoti tālu no Benedikta nostājas?

Nozīmīgu lomu Vācijas katoļu baznīcā spēlē Vācijas katoļu centrālās komitejas (ZDK ir komiteja, kas pārstāv visas laju organizācijas Vācijā un kurai ir ļoti liela ietekme uz Baznīcas virzību, red.) amatpersonas, kuras izdara spiedienu uz daudziem bīskapiem, un gūst atbalstu arī no liberālās, sociālistiskās un komunistiskās preses, kas acīmredzot ir ļoti priecīga, kad Baznīca pati sevi iznīcina.

Turklāt, par nožēlu Vācijā jau 500 gadus pastāv arī pret Romu vērsts komplekss, kura atskaites punkts ir prūšu protestantisms, kas jūtas intelektuāli pārāks par visām dienvidu tautām. Hēgelis rakstīja, ka Prūsijas valsts ir absolūtā gara pašattīstības kulminācija, gandrīz vai tā, it kā pats Dievs būtu iemiesojies protestantiskajā Prūsijas valstī. Muļķīgas idejas, bet ļoti dziļi iesakņojušās. Tātad šī grupa apgalvo, ka ir vispārējās Baznīcas lokomotīve, it kā mēs būtu izdomājuši Baznīcu no jauna. Kad Vācijas bīskapu konferences vadītājs saka: "Mēs esam Katoļu Baznīca, bet atšķirīga", ko viņš ar to domā?

Svētais Irenejs teica: Apustuliskās Baznīcas ticība ir vienāda visā pasaulē - Lībijā, Ēģiptē, pie ķeltiem, Francijā, Spānijā. Paražas ir dažādas, valodas ir dažādas, bet mūs visus vieno viena un tā pati ticība, kas nav kādas komitejas izstrādāta programma, bet gan atklātā ticība Kristum. Tas ir tas, kas vieno.

Avots un foto: Riccardo Cascioli, Müller: Benedetto XVI è stato il sant'Agostino dei nostri tempi, lanuovabq.it