Saderināšanās ļauj visaptveroši iepazīt laulāto dzīvi un tai sagatavoties. Kāda būs mūsu ģimene? Cik bērnus mēs vēlētos? Kā izskatīsies laulāto ikdiena un svētku brīži? Kā būs ar lūgšanu un citām reliģiskām praksēm? Kādas būs attiecības ar abu pušu radiniekiem? Kādas būs prioritātes, izlietojot finanses?…
Jautājumu var būt daudz vairāk un katrs no tiem spēj izraisīt emocionālu diskusiju un sāpīgas pretrunas starp saderinātajiem. Dažreiz šīs vīzijas ir grūti savienojamas. Piemēram, bērnu ziņā viens sapņo par „futbola komandu”, bet otrs nepieļauj, ka ģimenē varētu būt vairāk kā viens bērns. Saderināto sarunas kalpo ne tikai otras personas iepazīšanai, bet arī māca atrast gudrus kompromisus. Skaidrs, ka kompromiss nevar nozīmēt piekrišanu morālam ļaunumam, jo šāda veida „vienošanās” izjauktu attiecības no iekšienes.
Saderinātajiem būtu vērts runāt par visu, taču tas nenozīmē stāstīt pilnīgi visu. Piemēram, bieži gadās, ka vīrietim ir bijusi seksuālo attiecību pieredze ar citu sievieti. Godīgums prasa viņam to atzīt un palūgt piedošanu. Tomēr veselais saprāts mudina izvairīties no jebkādu detaļu apspriešanas. Daudzas sievietes šādos gadījumos gribētu, lai vīrieši izstāsta visu: kā tas bija, kā viņu sauc, kā viņa izskatās... Katrs no šiem sīkumiem nākotnē var kļūt par pateicīgu „barību” iztēlei, kas izraisa slimīgu neuzticēšanos un greizsirdību. Saņemot savas sirdsdraudzenes piedošanu, vīrietim būtu jālūdz nekad vairs neatgriezties pie šīs tēmas. Skaidrs, ka tas pats attiecas arī uz sievietēm.
Svarīgi ir ne tikai sarunāties savā starpā, bet arī iepazīt vienam otru praktiski. Šķiet, vissvarīgāk būtu satikties ar topošā laulāta ģimeni. Klātbūtne sava drauga vai draudzenes ģimenes mājās, it īpaši ikdienas situācijās, ir vērtīgs zināšanu avots par otru personu. Vienmēr ir vērtīgi darīt kaut ko kopā. Tās var būt pastaigas, svētceļojumi, kopīgs darbs (piemēram, dārzā), sabiedriskās aktivitātes. Tas ļauj labāk iepazīt vienam otru, īpaši gadījumos, kad rodas grūtības un kaut kas neizdodas.
Tikai viena no vīrieša un sievietes attiecību jomām ir rezervēta dzīvei pēc laulībām. Intīmās attiecības pēc kāzām nav tikai reliģiska prasība. Tā izriet no loģiskās domāšanas: ārpus laulības nav iespējams nodrošināt optimālus apstākļus bērna attīstībai, kas nozīmē, ka nav vērts arī darīt to, kas var izraisīt bērna ieņemšanu. Skaidrs, ka tas nav vienīgais arguments. Par labu pirmslaulību šķīstībai liecina gan psiholoģiskās un seksoloģiskās zināšanas, gan cilvēka sirdsapziņa. Katrs normāls cilvēks, kurš neslimo ar seksoholismu, savā sirdī spēj apzināties, kāds ir viņa īstais priekšstats par šo jomu. Pietiek uzdot sev vienkāršu jautājumu: kā es gribētu, lai mans dēls vai meita izdzīvotu laiku pirms laulībām?
Patiesībā saderināšanās paredz divas lietas: dziļāku otra cilvēka iepazīšanu pirms pieņemt lēmumu par laulībām, kā arī darbu ar sevi, kas ļautu būt labākam vīram vai sievai ne jau abstrakti, bet blakus konkrētam cilvēkam. Ar to es domāju spēju pielāgoties individuālām nosliecēm, vēlmēm vai sāpīgiem punktiem.
Šajā laikā ir svarīgi saprast arī to, vai otrais saderinātais grib un spēj mainīties, ja to prasa kopējais labums. Par šādas gatavības trūkumu liecina populāra frāze: „es tāds (tāda) esmu un viss!” Žēl dzirdēt šādus vārdus no jauna cilvēka, kuru Dievs ir apveltījis ar prātu un gribu, kas ļauj viņam mainīties un piecelties no kritieniem.
Labi izdzīvota saderināšanās būtiski palielina izredzes laimīgai dzīvei laulībā un praktiski izslēdz kļūdas iespējamību attiecībā uz laulātā izvēli. Šis ir īpaši nozīmīgs jautājums, jo lielāka daļa laulāto, kuri izšķiras, mēdz runāt par pieļauto „kļūdu”. Viņi atzīst, ka nepazina otru cilvēku, uzreiz uzsākot attiecības ar gultu, bet vēlāk nespēja vienoties par svarīgām lietām. Uztverot „saderināšanas institūtu” nopietni, šo traģisko gadījumu skaits noteikti mazinātos.
Tulkoja Marks Jermaks
Avots: Jacek Pulikowski Narzeczeństwo - głęboki sens czy przeżytek?, deon.pl
Foto: kaybee07, flickr.com
