Māksla būt tēvam

Pirmdiena, 07 Septembris 2015 23:14

/Marks Jermaks/

Būt tēvam ir katra vīrieša aicinājums. Kā jau katrs aicinājums, tas ir smags ceļš, uzdevums visam mūžam. Kā jau katrs aicinājums, tas ir saistīts ar sāpēm. Taču tikai uz šī ceļa mēs kļūstam par sevi pašiem.

Daudzi mūsdienu vīrieši Latvijā pieder paaudzei, kurai tēvu nebija. Viņiem nav paveicies sajust stipru tēva plecu, piedzīvot sirdssarunu ar gudru un uzticamu tēti, saņemt vīrišķīgu atbalstu. Tie ir zēni, kuri nav saņēmuši tēva svētību, savas vīrišķības apliecinājumu. Tās vietā bieži vien bija bezjēdzīgas dusmas, kritizēšana, vardarbība vai vienkārši vienaldzība. Jāpiekrīt Džonam Eldredžam, kurš „Mežonīgajā sirdī” raksta, ka katram puikam dziļi sirdī ir ievainojums. Un visbiežāk šo ievainojumu atstāj tēvs.

Novērojumi liecina, ka bērns parasti pārnes tēva tēlu uz Dievu. Mazam zēnam vai meitenei zemes un debesu tēvs ir gandrīz viens un tas pats. Ja tētis ir vardarbīgs despots, vienaldzīgs “iztikas pelnītājs” vai dzērājs, drīz vien bērns būs spiests secināt, ka Dievs ir tāds pats.

Ko šodien nozīmē būt labam tēvam? Laiki ir mainījušies, patriarhālā iekārta, kad lomu un atbildības sadalījums ģimenē bija pilnīgi skaidrs, ir palikusi pagātnē. Dažāda veida ideologi un eksperti piedāvā savas versijas. Par tēvišķību un ģimeni kā parasti ir ko teikt arī popzvaigznēm, aktieriem un citiem publiskiem darboņiem, daudzi no kuriem savā ģimenes dzīvē patiesībā ir cietuši pilnīgu fiasko. Vai viņu viedoklis tik nozīmīgā jomā var būt autoritatīvs?

Šķiet, daudz prātīgāk būtu paļauties uz Baznīcas mācību, kas no vienas puses attīstās atbilstoši laika prasībām, bet no otras puses savā saknē paliek nemainīga, turoties pie Atklāsmes. Svētais pāvests Jānis Pāvils II dokumentā Familiaris Consortio skaidri un precīzi apraksta tēva funkcijas mūsdienu pasaulē. Tās četras:

  • Atbildība par katra sava bērna dzīvību jau no ieņemšanas brīža.
  • Aktīva līdzdalība audzināšanas procesā kopā ar bērnu māti.
  • Darbs, kas kalpo ģimenei, nevis to grauj.
  • Laba liecība par savu kristīgo ticību.

Pēc pāvesta domām, tas kalpo „visu ģimenes locekļu līdzvērtīgai attīstībai”. Vīrietis, kurš izvairās no šo funkciju pildīšanas vai arī vienkārši nav uz to spējīgs (un nevēlas pieaugt savā briedumā), nevar pilnvērtīgi izdzīvot savu tēvišķību.

Piemēram, vīrietis, kurš neuzņemas atbildību par savas seksuālās uzvedības sekām, iznīcina ģimeni pašos pamatos. Pamudinot sievieti „atbrīvoties” no nevēlama bērna, viņš rada nedrošību arī tiem ģimenes locekļiem, kuriem jau ir paveicies piedzimt. Vīrietis, kurš nesargā dzīvību, ne tikai kļūst par slepkavu, bet sagrauj savu vīrišķo identitāti. Savukārt atbildības uzņemšanās par šo jomu paredz spēju valdīt pār savu seksuālo dziņu un būt uzticīgam.

Bērniem ģimenē ir vitāli nepieciešama ne tikai mātes, bet arī tēva klātbūtne. Kaut gan zīdaiņa vecumā bērns dabiski ir vairāk pieķēries mātei, laika gaitā tēva nozīme aizvien pieaug. Pilnvērtīga bērnu attīstība ģimenē nav iedomājama bez tēva mīlestības, kas izpaužas konkrētā rīcībā – skatienos, pieskārienos, iedrošinājuma vārdos. Kardināls Stefans Višinskis reiz teica: „Ļaudis saka – laiks ir nauda, bet es jums saku – laiks ir mīlestība”. Nav iespējams sniegt bērniem mīlestību tikai no attāluma. Viņiem ir jāveltī laiks, un tēvišķības māksla ir atrast veidu savienot darbu un uztura pelnīšanu ģimenei ar laika pavadīšanu ģimenē, jo vienam bez otra nav īpašas vērtības. Skaidrs, ka mūsu pašu acīs smags darbs ģimenes labā ir pierādījums tam, ka mēs patiesi mīlam savas sievas un bērnus, bet vai viņi to jūt?

Pēdējais aspekts – liecība par kristīgu ticību. Interesanti, ka iepriekšējos gadsimtos (arī Vecās un Jaunās Derības laikā) par bērnu garīgo audzināšanu galvenokārt bija atbildīgi viņu tēvi. Dievs ir apveltījis vīrieti ar milzīgu autoritāti, ko var lietot kristīgas audzināšanas procesā. Protams, ja pats vīrietis ir kristietis, kuram ir dzīvas attiecības ar savu Debesu Tēvu. Mūsdienās Latvijā (bet ne tikai) garīgas audzināšanas misiju pārsvarā ir pārņēmušas bērnu vecmammas. Noteiktā vecumā bērns skaidri apzinās, ka viņa vecāki nedzīvo kristīgu dzīvi un noraida vecmammas stāstus par Dievu, lūgšanu un baznīcu. Lielākā daļa bērnu, kuri ir izgājuši svētdienas skolas, pēc tam pazūd un parādās draudzē tikai īpašos gadījumos (kristības, kāzas, bēres u.tml.). Bērni, kuri nekad nav redzējuši tēti esot uz ceļiem konfesionāla priekšā, ātri vien novēršas no ticības un kļūst ciniski, jo tieši tādu attieksmi pret Dievu viņiem demonstrē tētis – viņu dzīves galvenā autoritāte.

Par spīti visām grūtībām daudzi vīrieši Latvijā cīnās par savu tēva aicinājumu. Dieva žēlastība ļauj viņiem sniegt saviem bērniem to, ko paši netika saņēmuši. Šie drosmīgie vīri ir apliecinājums tam, ka ar Dievu viss ir iespējams. Ir vērts būt tēvam.

Foto: morguefile.com

Jaunākie raksti