Kamēr pāvests atrodas slimnīcā…

Sestdiena, 10 Jūlijs 2021 20:40

Dārgie civitas.lv lasītāji, vēlos pievērst jūsu uzmanību ievērojāmā konservatīvā itāliešu žurnālista Aldo Marija Valli, pārdomām par stāvokli Baznīcā, pārdomām, ko izraisīja pāvesta Franciska hospitalizācija. Valli akūti novēro, ka “Baznīca ir beigusies”. Viņš neraksta par Baznīcu Itālijā vai Romas pilsētā, kur dzīvo, bet par Katolisko Baznīcu. Tas patiešām notiek visu acu priekšā. To nepamana tikai tie, kas analoģiski par kovid vakcīnas izraisītām blaknēm un trombozēm noliedz acīmredzamu saistību. Valli skarbais novērojums radās pēc kāda itāliešu priestera svētdienas sprediķa, taču arī Latvijā ir pietiekoši daudz priesteru un augstākās garīdzniecības pārstāvju, kas līdzīgi itāliešu kolēģim ar mesiānisko cerību sludina vispārējo vakcināciju. 

Taču Valli nav pesimists. Viņš redz, ka gruvešos dzimst jauna, garīga Baznīca, kas tomēr būtiski atšķirsies no tās, ko mēs esam pieraduši redzēt. Tomēr itāliešu žurnālistu nevajadzētu pārprast. Runājot par garīgu Baznīcu, viņš nedomā, ka katoliskā Baznīca kļūs līdzīga protestantu denominācijām bez priesteriem un Euharistijas. Gluži pretēji, savā blogā “Duc in altum”  viņš daudzkārt ir rakstījis par senās Tridentas Mises skaistumu un pievilcību, kas īpaši saista jauniešus, jo ieved Dieva pielūgsmē. Tomēr pats Aldo Marija Valli sevi nepieskaita pie tradicionālistiem vai kāda cita konservatīvā spārna. Valli ir drīzāk novērotājs, kas ar talantu apraksta to, kas notiek Baznīcā, novērtējot notikumus Baznīcas Tradīcijas gaismā kā uzticīgs Katolsikās Bazīcas dēls. Lai ir saistoša lasāmviela! 

 

Aleksandrs Stepanovs 

*****

 

/Aldo Marija Valli/

 

Kamēr pāvests atrodas slimnīcā  (novēlot viņam drīzu atveseļošanos), pavisam spontāni rodas doma analoģiski pārdomāt par Katoliskās Baznīcas veselības stāvokli. 

Nu jau daudzās analīzēs gan no “kreisā”, gan no “labā” spārna novēro biedējošo ainu: [Baznīcas] komas stāvokli. Drastiski krītas to cilvēku skaits, kas apmeklē baznīcu, galvu reibinošā ātrumā samazinās aicinājumi, paliek arvien mazāk tādu ticīgo, kuri tic mūžīgajai dzīvei un augšāmcelšanai. Ticības ABC katru dienu tiek nobrucināta arvien vairāk. Tā ir ļoti dziļa krīze, daudz nopietnāka un būtiskāka nekā tā, ko izraisīja seksuālie vai ekonomiskie skandāli, kuros tika iesaistīti Baznīcas cilvēki. Dažas aktivitātes, kā, piemēram, vācu “sinodālais ceļš”, tā vietā, lai liecinātu par vēl atlikušo vitalitāti, ir drīzāk mirstošā ķermeņa konvulsijas. 

 

Pirms kāda laika es uzrakstīju brošūru (tā ir reizē eseja un reizē distopisks stāsts) ar nosaukumu “Kā beidzās baznīca”. Nu, es teiktu, ka tagad mēs jau varam distopijas nolikt malā. Paskatieties tikai mums apkārt: Baznīca tik tiešām atrodas izbeigšanās procesā. Tai ir palicis tikai apvalks, bet vairs nav substances. Pirms kāda laika es arī uzrakstīju rakstu ar nosaukumu “Roma bez pāvesta” [tulkots daudzās valodās, piem., Rome is without a pope], kurā es apgalvoju, ka ārpus kanoniskajiem jautājumiem par to, kas patiesībā ir pāvests, Roma faktiski ir bez pāvesta, jo pāvests jau sen vairs nav veicis savu arodu (stiprināt brāļus ticībā) un kļuvis par sava veida ANO un politkorektā humānisma kapelānu. Tie, kuriem patīk uzlīmēt etiķetes uz idejām, mani apsūdzēja sedevakantismā. Taču patiesībā šeit es redzu, ka tas, kas ir vakants, ir saprāts, pat vēl pirms ticības.

 

To, ka Baznīca beidzas, es sapratu kādu svētdienu pirms dažiem mēnešiem, kad dzirdēju, kā kāds draudzes priesteris, pārbijies no kovida, homīlijas laikā teica: "Par laimi mums ir dezinficējošais gēls un sociālā distancēšanās. Jebkurā gadījumā, jo mazāk mēs esam [baznīcā], jo labāk mums ies”. Es teiktu, ka šis apgalvojums ir sertifikāts. Ja priesteris, draudzes priesteris, kurš, domājams, ir pavadījis noteiktu gadu skaitu seminārā un varbūt pat ir pabeidzis kādu pontifikālo teoloģijas fakultāti, ir izteicis līdzīgu domu, tas nozīmē, ka Baznīca ir beigusies. Punkts. Jūs teiksiet: bet tas ir tikai viens gadījums, jūs nevarat vispārināt. Tā ir. Taču tas draudzes priesteris, manuprāt, bija vienkārši pārāk nežēlīgs un atklāts. Citi mēģina apzeltīt neglīto tableti, bet būtība ir tāda: viņi vairāk tic sanitārajam gēlam nekā svētītam ūdenim (kas faktiski ir likvidēts), vairāk sociālajai distancēšanai, nekā Svētās Euharistijas taumaturģiskajam [brīnumdarošajam] spēkam, vairāk zinātniski tehnisko komiteju un ekspertu direktīvām, nekā Dieva Vārdam. Ko tur piebilst? Stāsta beigas.

 

Protams, ka Baznīca, kas pieder Kristum, nevar beigties un tā jau atdzimst, kļūstot mazāka, apslēptāka, vairāk vajāta, brīvāka, patiesāka. Bet beigusies tāda Baznīca, kādu mēs to esam sapratuši un līdz šim dzīvojuši. Atdzimstošajai Baznīcai nav nekāda sakara ar hierarhiju un bīskapu konferencēm, un Romas kūrijas dekastērijiem. Šī laiva tika sagrauta un nogrima dibenā. Baznīca, kas atdzimst, kuru uztur Svētais Gars, ir ticības brīnums: spes contra spem [cerība pret jebkādu cerību], pilnīgu pretrunu zīme attiecībās ar pasauli. Baznīca, es atvainojos par šo terminu, ir tāda, kas izvērš kaut ko līdzīgu partizāņu karam, jo tā vairs nav ierāmēta, bieži vien nav redzama. Tā uztur mazītiņo liesmu gan senos, gan jaunos veidos. Tā apvieno Tradīciju ar izgudrojumu, kas dzimst no mīlestības. Šāda Bazīca raugās ar nemieru uz oficiālajiem dokumentiem, vadlīnijām un pastorālajiem plāniem. Gluži otrādi, tā to visu ignorē, jo zina, ka tagad no turienes var nākt tikai uzbrukums ticībai. Tā kā viņa ir izslāpusi pēc Patiesības, tā dodas tieši pie ūdens Avota, kas dod dzīvību, un pulcējas ap ļoti nedaudzajiem atlikušajiem ganiem, kuri savukārt slēpjas un tiek vajāti.

 

Atgriešanās, kas šodien tiek prasīta no mums papildus ikdienas cīņai ar grēku, lai izvēlētos Dievu, attiecas uz pašu Baznīcas uztveres veidu: atstāt visu, ko zinājām, un nonākt jaunā dimensijā zem mazākuma, apslēptības un vajāšanu karoga.

 

Kovida fenomens izraisīja paātrinājumu, bet šis process jau bija uzsākts. Kas attiecas uz mani (es to saku tikai tāpēc, lai mani saprastu, protams, ne tāpēc, ka es domāju, ka mans gadījums ir paradigmatisks), pagrieziena punkts notika ar Amoris laetitia. Par to esmu runājis un rakstījis daudzas reizes, kad sapratu, ka tur ir ieslīdējusi atkrišana (apostāze), plīvurs bija nokritis. No tā brīža es pārtraucu būt "parasts" katolis un kļuvu par "partizānu".

 

Mēs nezinām, kāds būs pēc Bergoljo laiks. Taču mēs droši zinām, ka pāvesta autoritāte, kas jau bija cietusi, ir saņēmusi nāvējošu triecienu ar šo pontifikātu. Savulaik tika teikts Roma locuta, causa finita [Roma izteicās, lieta ir izbeigta], kad Romai, tas ir, pāvestam bija atzīstama un atzīta autoritāte. Tagad mēs varētu teikt: Roma locuta, qui curat? [Roma izteicās, kam tas interesē?] Kuru tas interesē? Tas vairs neinteresē nevienu. Tagad pāvesta balss ir viena no daudzajām un pat ne no autoritatīvākajām. Es nevainoju Bergoljo, kurš ir tikai pēdējais posms garajā ķēdē. Patiešām, Bergoljo paradoksālā kārtā pieder "nopelns" novest šo jautājumu atklātībā. Es lasīju, ka kāds [vēloties izteikt pozitīvu atzinumu] nosauca Francisku par "aperitīva pāvestu" [itāļu “papa da aperitivo”]. Tas varētu izklausīties kā jauka definīcija, taču tas ir briesmīgi. Ja pāvesta balss ir salīdzināma ar to, ko mēs varam iegūt no tiem, kas atrodas mums blakus bārā, tas nozīmē, ka pāvesta vara ir mirusi un apglabāta. Un kurš to spēs atjaunot? Un kā?

 

Šīs ir dažas mazas domas, ar kurām es vēlējos dalīties ar jums, Duc in altum bloga draugi, kamēr pāvests atrodas slimnīcā (un vienmēr ar vislabākajiem novēlējumiem Horhe Mario Bergoljo).

 

 

 

Avots:

Mentre il papa è all’ospedale…, aldomariavalli.it

Foto: aldomariavalli.it