Vācu šķelšanās un pāvesta varas beigas

Sestdiena, 01 Maijs 2021 10:08

Plašsaziņas līdzekļi un ne tikai konservatīvie katoļi, bet arī laicīgie vairākus mēnešus pēc kārtas brīdināja par iespējamo vācu šķelšanās nenovēršamību, kas varētu notikt pēc sinodes, kuru Baznīca Vācijā  īsteno šajā valstī. Mēs redzēsim, kas notiks, taču situācija, šķiet, ir neatgriezeniska. Es ierosinu dažas pārdomas šajā sakarā:

Kaut arī Vācijas Banīcas problēmas ar katoļu ticību nāk no tālienes, tomēr tā nebija nejaušība, ka tās eksplodēja ar pāvestu Francisku. Es uzskatu, ka situācijas izpratnei var izmantot noderīgu vēsturisko paralēli, ņemot vērā valdošā pāvesta peronistu celmu. Kad 1960. gadu beigās un 20. gadsimta 70. gadu sākumā Perons vēl bija trimdā Madridē un vēlējās atgūt varu Argentīnā, viņš nenoraidīja nevienu līdzekli, tostarp savienību ar Peronistu jaunatni, kas vairāk līdzinājās marksistu jaunatnei. Šie jaunieši viņam apliecināja, ka viņi valstī izraisīs pastāvīgus nemierus un gandrīz ikdienas vardarbības aktus, lai palīdzētu vājināt Lanusse valdību un sagatavotu sabiedrības viedokli pieņemt Peronu kā vienīgo, kurš spēj atrisināt haosu. Tā tas arī notika, ka viņš atgriezās un atkal tika ievēlēts par prezidentu. Tomēr dažus mēnešus vēlāk no Casa Rosada balkona viņš publiski apvainoja jauniešus, kuri viņam bija palīdzējuši atgūt varu, izraidīja viņus no Peronistu kustības un apsolīja, ka tauta viņiem visiem nodršinās "pārmācību". Abām pusēm bija mācība: netīrs karš, kas maksāja tūkstošiem argentīniešu dzīvību un kura sekas valstī joprojām tiek maksātas. Vienkārši pajautājiet simtiem sirmgalvju, kuri pēdējās dienas pavada cietumā, gaidot tiesas procesu, par ko viņi zina, ka tiks atzīti par vainīgiem cīņā pret šo karu. Rezumējot - Perons izmantoja Peronistu jaunatni, lai iegūtu varu, un, kad tā viņam vairs nebija noderīga, viņš to izmeta un pārmācīja.

Bergoljo izdarīja kaut ko līdzīgu. Lai sasniegtu maksimālo varu Baznīcā, viņš nevilcinājās izmantot visus kardinālus, kas viņam varētu būt noderīgi, sākot no latīņamerikāņiem, kuri būtu balsojuši par viņu kultūras piederības dēļ, līdz ziemeļamerikāņiem, kuri būtu balsojuši par viņu aiz naivuma.
Un pat vislielākie progresisti vācieši ir vīlušies cerībā, ka jaunais pāvests meistarīgi apstiprinās viņu visdziļākās vēlmes: priestera celibāta likvidēšanu, sieviešu ordināciju, izmaiņas dzimummorālē utt. 

Bergolio kā labs jezuīts un labs peronists, kad viņš sasniedza savu mērķi un apsēdās Pētera tronī, centās no viņiem atbrīvoties, taču ne Perona manierē, bet gan atliekot apsolīto pakalpojumu un vāciešu pieprasījumu izpildīšanu. Un, protams, viņam tas neizdevās. Vai arī tas darbojās tāpat kā Argentīnas ģenerālim: izraidītie jaunieši radikalizējās bruņotos grupējumos un iesāka ilgu terora un slepkavību periodu. Vācieši, apzinoties, ka viņi tika izmantoti, īsteno savu revolūciju.

Atšķirība ir tāda, ka Francisks nevarēs pasniegt savu mācību stundu, nevarēs pārmācīt nevienu. Pirms dažām dienām rakstā Maikls Varsovs (Michael Warsaw)  skaļi pieprasīja Romai darīt kaut ko, lai apturētu vācu šķelšanos, pirms nav vēl par vēlu. Un viņš salīdzināja situāciju ar to, kas notika ar Luteru: Roma reaģēja pārāk lēni, un, kad tas notika, bija jau par vēlu. Taču, lai gan tas notika vēlu, reakcija bija efektīva. Kristietība lielā mērā tika zaudēta, taču reizē tā arī tika saglabāta. Pāvests bija apņēmības pilns, un viņam bija autoritāte un atbalsts lielākajai daļai bīskapu, kuri vēlējās būt uzticīgi ortodoksālai mācībai, kā arī valdniekiem, kuri nevilcinājās izmantot savus ieročus ķecerības ierobežošanai.

Bet tagad - kāda autoritāte ir Bergolio, lai uzspiestu savu autoritāti par labu ortodoksālai mācībai? Šis varonis, kurš visu pontifikātu pavadījis, flirtējot ar visiem ķeceriem un ķecerībām, kas brīvi klīst visā pasaulē, nespēj pieprasīt paklausību un  katoliskās mācības ievērošanu. 

Labs autoritātes spējas tests, kas joprojām paliek Svētā Krēsla rīcībā, būs 10. maijs, kad 2500 vācu priesteri un "pastorālie darbinieki", atklāti izaicinot Vatikāna normas, publiski svētīs visus viendzimuma pārus, kuri to vēlas. Svarīgi būs nevis tas, cik daudz pievienosies vai cik daudz tiks svētīti, bet gan Vācijas episkopāta un Romas reakcija. Es uzskatu, ka neviens neko neteiks, vēl jo vairāk - pāvests Francisks ne tikai tāpēc, ka pēdējais, ko viņš vēlas, ir radīt sliktu iespaidu ar starptautisko progresistu kustību, bet arī tāpēc, ka viņš zina, ka viņi viņam nepakļausies.

Bergolio apzinās, ka, ja vācu bīskapi pasludinās gaidāmās doktrinālās izmaiņas, viņam būs sasietas rokas. Vai viņš viņiem izrādīs savu īpatnējo “žēlsirdību" tāpat kā daudziem konservatīviem bīskapiem, izraidot viņus no viņu bīskapu sēdekļiem? Viņš zināja, ka var rēķināties ar monsinjora Rogelio Livieres vai monsinjora Pedro Martinesa paklausību un ka Ciudad del Este vai San Luis ticīgie noliks galvu, pakļaujoties jaunajiem ganiem, kuri viņiem tiks nosūtīti. Un viņš arī ļoti labi zina, ka vācieši vai austrieši pretosies jebkāda veida pāvesta žēlastībai, viņi neatstās savas vietas un ticīgie izaicinās pāvesta autoritāti.

No otras puses vācieši apstiprina, ka viņu "sinodālais ceļš" pakļaus Baznīcas mācību balsošnai un vairākuma lēmumu ievērošanai. Un viņi “demokrātiskas sabiedrības standartu” vārdā pieprasa, lai “vairākuma pieņemtie ieteikumi un lēmumi tiktu pieņemti pat tiem, kas balsoja citādi”. Kāda autoritāte tad var šajā gadījumā Bergolio? Pirms dažām dienām viņš teica: "Savā runā nevienu neaizkarot, valdības tāpat kā es kā vadītājs ir amatpersonas tam, ko Dievs mums pavēl caur tiem, kas mūs deleģē. Kad pietrūkst tautas padoma, nevar būt arī suverenitātes”. Tādējādi vadoties pēc šāda demokrātijas modeļa vai tad viņš iespējami ignorēs "svētceļojošās Vācijā Dieva tautas" suverēnos lēmumus par to, kam vajadzētu ticēt un praktizēt? Viņš to nevar izdarīt. 

Pat ja Bergoljo tuvāko mēnešu laikā nomirtu, vai viņa pēctecim būtu pilnvaras apturēt šķelšanos? Es par to šaubos. Pāvesta autoritāte ir novājināta; Vatikāna II koncila mums atstātais relatīvisms, ko Jānis Pāvils II visā pasaulē izpauda sanāksmē Asīzē un kuru Francisks astoņus gadus dienu pēc dienas nebija noguris dokumentēt, ir korumpējis visas iespējas ar autoritāti apturēt progresīvismu.

Interesants ir salīdzinājums ar to, kas notika XVI gadsimtā ar Mārtiņu Luteru. Ja augustīniešu brālim kaut kāda iemesla dēļ izdevās panākt pusvācijas prinču pievienšanos, vai uz kaut ko tādu nespētu tāds spēcīgs episkopāts, kāds ir Vācijā?

Francisks nerēķinās ar laicīgo valstu militāro palīdzību, taču tie viņu sirsnīgi apsveiks ar pievienošanos mūsdienu demokrātiskās kultūras tiesību paplašināšani. Un tas notiks ar lielu daļu ticīgo atbalstu, kuri Romu uzskata par pilnīgi novecojušas kārtības seno sargātāju.

Acīmredzamā vācu šķelšanās izplatīsies kā ugunsgrēks ar tādu pašu ātrumu kā internets visā pasaulē. Un droši vien nebūtu tik dīvaini, ja, piemēram, franču vai amerikāņu draudzes pievienotos šķelšanās procesam. Ja tā notiks, vai viņu bīskapi būs spējīgi viņus apstādināt, atbrīvot no draudzes priesterus vai piedraudēt draudzes locekļiem ar ekskomūniju? Es tam neticu. Šos pasākumus izmanto tikai San Rafaēlas liberālais bīskaps monsinjors Eduardo Taussigs, lai sodītu tos, kuri uzdrošinās pārkāpt sanitāro svētzādzību, dodot Svēto Komūniju mutē.

 

Pāvesta Franciska pontifikāts jau ir izgāzies un sevi izsmēlis pontifikāts, pat ja vēl nav zināms, cik dziļš ir tās bezdibenis, kurā tas iekritīs.

 

Avots: caminante-wanderer.blogspot.com