Arī pāvesta Bergolio fani nostājas pret viņu. Pontifikāts rietā

Otrdiena, 29 Jūnijs 2021 15:23

Dārgie civitas.lv lasītāji, piedāvāju jūsu pārdomām itāliešu publicista, Antonio Soči, analīzi par jauno fāzi, kurā ienāca pāvesta Franciska pontifikāts. To viņš secina no argentīnas pāvesta nelokāma atbalstītāja kopš pirmās dienas un entuziasta Alberto Melloni raksta, kas pārstāv ietekmīgo liberālo itāliešu laikrakstu Repubblica. Ir vērts atcerēties, ka Francisks savādā dialogā ar šī laikraksta dibinātāju Eugenio Scalfari atzinās, ka Repubblica ir vienīgais laikraksts, ko viņš lasa. 

Antonio Soči ir ievērojams nekonformistu publicists un daudzu grāmatu autors, kas rosina domāt. Pietiek minēt tikai pēdējos viņa grāmatu nosaukumus, lai sapratu viņa interešu loku:

“Benedikta XVI noslēpums. Kāpēc viņš joprojām ir pāvests” [Il segreto di Benedetto XVI. Perche e’ ancora papa],

“Nodoti, pakļauti, okupēti. Tautas iznīkšana bez bērniem, bez darba, bez nākotnes” [Traditi, sottomessi, invasi. L’estinzione di un popolo senza figli, senza lavoro, senza futuro],

“Pēdējais pravietojums. Vēstule pāvestam Franciskam par Baznīcu kara laikā” [La profezia finale. Lettera a papa Francesco sulla Chiesa in tempo di guerra],

“Mūžīgā piedzīvojumu meklētāji” [Avventurieri dell’Eterno],

“Pazaudētā mīlestība. Dantes elle mūsu laikabiedriem” [Amor perduto. L’inferno di Dante per contemporanei]. 

Jāpiebilst, ka ar savām publikācijām un grāmatām Antonio Soči vienmēr ir bijis līdzās sv. Jānim Pāvilam II un Benediktam XVI, kā arī uzmanīgi sekojis Franciska darbībai no pirmās ievēlēšanas stundas. Iespējams, viņa analītiskā pieeja būs samērā sveša lielākajai Latvijas katoļu daļai, kuri nav pieraduši lasīt pāvesta darbības izvērtējumu, bet gan dzirdēt no katoļu medijiem ne vairāk kā dažas jaukas Franciska teiktās frāzes, nemainīgi pieturoties pie nostājas: tāpat kā par mirušo bērēs, par Francisku - vai nu labu, vai nu neko.

Lai ir vērtīga lasāmviela!

Aleksandrs Stepanovs 

*****

/Antonio Socci/

Blogs Lo straniero, 16.jūnijs 

 

Kas notiek katoļu Baznīcā? Vai mēs esam zemestrīces priekšvakarā? Daudzas pazīmes mums par to liecina, un tā, ko novērojām vakar (15.jūnijā) Repubblica laikraksta slejā, – raksts, ko parakstīja Alberto Melloni, - ir patiesi sensacionāla, jo uzskatāmi atklāj atsevišķu katoļu progresistu aprindu smago šķiršanos no pāvesta Bergolio, ko viņi iepriekš ar entuziasmu atbalstīja.

 

Melloni ir "Boloņas skolas" [Vatikāna II koncila vēsturiska interpretācija] un "progresistu" Baznīcas spārna simbols. Šajā rakstā viņš uzsāk pārvērtēt Bergolio pontifikātu, uzsverot, ka vācu kardināls Markss savā nesenajā atkāpšanās vēstulē "faktiski ir pieprasījis pāvesta atkāpšanos".

 

Markss ir spēcīgā un bagātā Vācijas episkopāta līderis, kurš ar savu Sinodi, šķiet, vēlas izvērst Baznīcā revolūciju. Vācijas bīskapi ir vēsturiskie Bergolio atbalstītāji, taču viņu izrāvienam uz priekšu nav pāvesta atbalsta, un tagad viņi ir acīmredzami vīlušies.

 

Tad Melloni citē citas nesenās epizodes, piemēram, pāvesta dekrētu, kas ierobežo “ekleziālo kustību vadītāju un to pārvaldes orgānu pilnvaras līdz desmit gadiem”. Noteikums, kas saskaņā Melloni domām “pārkāpj ticīgo tiesības” un “paredz amatā esošo garīgo līderu likvidāciju ideoloģiski definēta labuma vārdā”.

 

Turklāt tie ir tādi kustību vadītāji, kas visi pilnībā ietur Bergolio pontifikāta līniju un kuru vitalitāte pēdējos gados ir praktiski nokaltusi: viņu dzīvīgums vairs nav redzams, nedz arī viņu klātbūtne sabiedrībā ir manāma (tāpēc, manuprāt, dekrētam ir arī sava pozitivā iezīme).

 

Vēl Melloni kritizē "Enco Bianki (Enzo Bianchi) izsūtīšanu trimdā prom no viņa kopienas", ko viņš pat uzskata par "kaitējumu Baznīcas ekumeniskajai ticamībai".

 

Viņš uzbrūk arī pārbaudei, ko Bergolio norīkoja Klēra kongregācijai.  Tas ir "žests", kas pēc Melloni domām ir "bezprecedenta un bezjēdzīgs..., kas runā par skarbumu, ar kādu tiek traktēti pat tie, kas, kā, piemēram, aizejošais prefekts kardināls Stella, ir kalpojuši pāvestam lojāli.

 

Jāatceras, ka kardināls Stella tiek uzskatīts par vienu no Bergolio 2013. gada ievēlēšanas stratēģiem, tāpēc tas ir vēl viens drastiskais pārrāvums, ko pāvests veic ar viņa pasauli. Tādu pat kritiku Melloni velta "Romas vikariāta auditam", ko pasūtījis Bergolio, kuram pārmet, ka viņš “ieklausās tenkās”.

 

Bez tam Melloni ļoti skarbi izsakās par kardināla Beču (Becciu) atlaišanu no amata. Viņaprāt, visdrīzāk "apsūdzības argumenti joprojām ir ļoti trausli" un ir vēlme "novērst, lai viņa akūtā aizstāvēšanās neierosina tiesas procesu centrālajai valdībai visas pasaules priekšā".

 

Melloni skaidro, ka aiz šīm un citām epizodēm "daži redz pārmērīgu neveiklo [pāvesta] padomnieku ietekmi; citi saredz autoritāra rakstura iezīmi, kas jau tika pārmests jaunajam pāvestam Bergolio [jezuītu] sadraudzības laikā”. Tomēr šādu gadījumu uzkrāšanās pēc progresistu intelektuāļa domām "sagatavo vētru".

 

Tā nav pirmā "raķete", kas krīt pār Bergolio galvu no kreisā spārna klerikāļiem. Bet tagad viņa pieaugošā izolācija top arvien skaidrāka: pietiek apsvērt tos gadījumus, kurus uzskaitījis Melloni (kardināls Markss un vācu bīskapi, ekleziālās kustības, Enco Bianki, kardināls Stella, kardināls Beču, vikariāts), lai saprastu, ka tie visi ir personības ar savām aprindām, kas bija viņa atbalstītāji.

 

Argentīnas pāvests ir sarežģīta personība, kuru dažkārt ir grūti atšifrēt. Daži no viņa sākotnējiem akcentiem attiecībā uz Jēzu skāra tādus dziļus akordus kā vajadzība pēc žēlsirdības, pēc kuras ilgojamies mēs, modernie cilvēki, bet Evaņģēlijs saka, ka Labais Gans ir arī Patiesība, kas tapa miesa, kas aicina uz atgriešanos. 

 

Pašreizējā vientulībā pāvestam nākas rūgti atzīt, ka viņa pontifikāts jau kādu laiku ir nonācis sāpīgas neveiksmes priekšā.

 

Pat vēsturiskais Sv. Egidija kopienas vadītājs Andrea Rikardi (Andrea Riccardi), kurš Vatikānā jūtas kā savās mājās, ir izdevis grāmatu "Baznīca deg: kristietības krīze un nākotne", kur viņš saskata apokaliptisko scenāriju: "katoļticības beigas” un “pasauli bez Baznīcas".

 

Ja jūs atceraties to uzsvērto apbrīnu, ar kuru Bergolio sākotnēji tika sveikts baznīcas aprindās -  sapnis par triumfālu "Bergolio efektu" -, tad varat saprast, cik mūsdienās ir dedzinoša vilšanās.

 

Baznīca pēc šiem astoņiem gadiem nav uzplaukusi, bet, šķiet, iznīcināta. Reliģiskā dzīve atrodas komas stāvoklī. Tās centrālā valdība Vatikānā atrodas pastāvīgā haosā. Apjukums, tai skaitā doktrināls, suverēni valda visā Baznīcas kopienā. Svētdienas dievkalpojumu apmeklējuma un aicinājumu bilance ir graujošā stāvoklī, var teikt, brīvajā kritienā (līdz ar sakramentālo laulību skaita sarukumu). Garīdznieki un bīskapi izskatās pazaudējuši orientierus. 

 

Tie, kas domāja, ka, pārraujot saikni ar Jāņa Pāvila II un Benedikta XVI izciliem pontifikātiem, tiks nodrošināta gaiša nākotne, šodien tiek faktu apstrīdēti. Tas, kurš tāpat kā Bergolio, iespējams, ar vislabākajiem nodomiem krita ilūzijā, ka Baznīca, izšķīstot pasaulē, varētu sevi atjaunot, šodien ir vēsturiskās sakāves liecinieks.

 

No otras puses, reliģijas sociologi, piemēram, Rodnijs Stārks (Rodney Stark), to pierādīja jau pirms daudziem gadiem (galu galā Evaņģēlijs saka - ja sāls zaudē garšu, tā kļūst nederīga).

 

Mūsdienās Baznīcas balss vairs netiek atšķirta no ANO balss. Pētera balss vairs neiebilst dominējošajām laicīgajām un kreisajām ideoloģijām, gluži pretēji, tā bieži ir ar tām saskaņā, un šāda [Baznīcas] politizācija izraisa ticīgo apjukumu un Baznīcas tradicionālo ienaidnieku entuziasmu.

 

Izņemot retos Benedikta XVI iejaukšanās gadījumus, vairs nedzird katolisko balsi, kas vada ticīgos un visas tautas pastāvīgā Baznīcas maģistērija kontinuitātē. Vēl nekad Baznīca nebija bijusi tik konformistiska un tik nenozīmīga jautājumos, kas mūsdienās ir ārkārtīgi nozīmīgi cilvēcei.

 

Viņi izveidoja tuksnesi un nosauca to par "revolūciju". Bet katra revolūcija aprij savus bērnus, un tāpēc tagad mēs esam liecinieki pārrāvumam starp Bergolio un viņa atbalstītājiem.

 

Pašreizējā krīze varētu likt viņam atkāpties (maz ticams) vai izmisīgi iet uz priekšu, gaidot Melloni izsludināto "vētru".

 

Visbeidzot, ir trešā iespēja: pāvests Francisks varētu atzīt, ka mēģinājums dot Baznīcai nākotni, pielāgojot to pasaulīgajai mentalitātei, ir izgāzies un ka īstais ceļš ir Jāņa Pāvila II un Benedikta XVI ceļš. Tas šķiet neiespējami, piemēram, kā brīnumi. Bet kas tomēr var notikt.

 

Protams, šodien mums ir jābūt ļoti drosmīgiem, lai atsāktu pāvesta Vojtilas un Racingera varonīgo ceļu, jo šis ir vajāšanas laiks. Benedikts XVI savā pēdējā uzrunā apstiprināja, ka "īstos draudus Baznīcai un līdz ar to arī Pētera kalpojumam rada universālās šķietami humanistiskās ideoloģijas caurstrāvotas diktatūras, runāt tām pretī sekmē izslēgšanu no sabiedrības pamata vērtībām un aprites”.

 

Racingers uzskaitīja šo ideoloģiju dogmas, galvenokārt uzsverot, ka "šodien tie, kas tām iebilst, tiek sociāli ekskomunicēti ... Mūsdienu sabiedrība", viņš piebilda, "vēlas noformulēt pretkristīgo credo: tie, kas tam stājas pretī, tiek sodīti ar sociālo ekskomunikāciju. Baidīties no šīs antikrista garīgās varas ir kaut kas pārāk dabisks.”

 

Bet Franciskam (atskaitot Dievu) līdzās ir Benedikts XVI un visi ticīgie pasaules katoļi (vēl atlikušie), kuru ir ļoti daudz. Tādējādi Baznīca varētu patiesi palīdzēt tautu brīvībai.

 

 

Avots: 

https://www.antoniosocci.com/contro-papa-bergoglio-anche-i-suoi-fan-un-pontificato-al-tramonto/

Foto: interneta resursi

 

*****

 

Vai esat civitas.lv lasītājs?

Vai domājat, ka tas ir noderīgs un dara labu darbu?

Civitas.lv publikācijas nefinansē neviena organizācija un tas arī nepārdod maskas, lai gūtu peļņu. Vienīgais, kas to uztur, ir privātie ziedojumi. Ja vēlaties to atbalstīt, variet ziedot, izmantojot šo kontu: LV86HABA0551026342796 

Saņēmējs: Aleksandrs Stepanovs