Baznīcas „tumsonība” un Galileja lieta

Piektdiena, 09 Februāris 2018 09:44

„Melno leģendu” par Katoļu Baznīcu veido vairāki elementi, piemēram, inkvizīcijas darbība un krusta kari. Tās neatņemamā sastāvdaļa ir arī Baznīcas „cīņa pret zinātni”, piemēram, Galileo Galileja lietā. Daudzi līdz pat mūsdienām uzskata, ka Baznīca sadedzināja Galileju par kristietībai neizdevīgas zinātniskas patiesības sludināšanu. 

Attiecību stāsts starp itāļu astronomu un Baznīcas vadību ir tik sarežģīts, ka to nevar iekļaut vienā rakstā. Tādēļ pievērsīsimies svarīgākajām detaļām. Pirms Galilejs iesaistījās konfliktā ar Baznīcas amatpersonām, bija plaši zināms, ka viņš pilnībā atbalsta Kopernika teoriju par Saules sistēmas uzbūvi. Šī zinātnieka nostāja neizraisīja garīdzniecības īpašu reakciju. 

Pirmie protesti izpaudās no Galileja kolēģu, citu laicīgu astronomu puses, kuri pieturējās senākai visuma uzbūves teorijai, kas saistīta ar Aristoteļa vārdu. Viņi arī kļuva par inkvizīcijai adresētu sūdzību autoriem. 1616.gadā inkvizīcija aizliedza Galilejam sludināt visuma heliocentrisko vīziju bez attiecīgu pierādījumu sniegšanas. 

Jāpiebilst, ka tolaik Galilejs baudīja lielu ietekmi gan dzimtajā Toskānā, gan Romā, īpaši sākot ar 1623. gadu, kad viņa draugs kardināls Barberini tika ievēlēts par pāvestu, pieņemot vārdu Urbāns VIII. Zinātnieks bieži apmeklēja pāvestu, iesaistoties diskusijās t.sk. par visuma uzbūves jautājumiem. 

Zināms, ka Urbāns VIII pat pamudināja Galileju apkopot savus uzskatus grāmatā. Vienlaikus pāvests uzstāja, ka astronomam savi uzskati jāpauž hipotēžu kategorijās. Šāda bijusi Galileja darba „Dialogs par diviem galvenajiem pasaules sakārtojumiem” priekšvēsture. Jāuzsver, ka Galileja grāmata tika izdota ar „imprimatur”, Baznīcas vadības atļauju. Turpmāk izmeklēšanas procesa ietvaros gan konstatēts, ka Galilejs Baznīcas atļauju bija viltojis. 

„Dialogu” publicēšana izraisīja Galileja oponentu aktivizēšanos. Pēc viņu sūdzībām zinātnieks tika izsaukts uz Romu, lai sniegtu paskaidrojumus inkvizīcijas tribunālam. Pretēji populārajam uzskatam, procesa laikā Galileja brīvība netika ierobežota. Viņš sniedza paskaidrojumus brīvā formā un pats izvēlējās savu uzturēšanās vietu. Interesanti, ka inkvizitors, kurš vadīja procesu, arī pats bijis Galileja piekritējs. 

Par spīti šiem apstākļiem 1633. gadā tribunāls atzina zinātnieka vainu nepierādītu un nepārbaudītu uzskatu izplatīšanā. Kā sods Galilejam tika nozīmēta atteikšanās no tiem, gandarīšanas prakses (psalmu skaitīšana), kā arī mājas arests. Viņam bija jāpaliek sava īpašuma teritorijā Toskānā, kur zinātnieks varēja turpināt savus pētījumus. Inkvizīcija nekad neaizliedza Galilejam veikt zinātnisku darbību kā tādu. 

Turpmāk Galilejs padziļināja savus astronomiskos novērojumus, uzturot kontaktus ar daudziem zinātniekiem no Itālijas un visas Eiropas. Tāpat viņš publicēja arī citus darbus, atbalstot Kopernika teoriju (1638. gadā dienas gaismu ieraudzīja „Dialogs par divām jaunām zinātnēm”). 

Visai bieži Galileja lietu jauc ar Džordano Bruno gadījumu, kurš tiešām tika sadedzināts. Protams, arī Bruno lieta līdz pat šodienai tiek izmantota, lai pierādītu Baznīcas „tumsonību” un centienus apturēt zinātnes attīstību. Te gan jāatzīst, ka atšķirībā no Galileja Džordano Bruno bija nevis zinātnieks, bet gan bijušais garīdznieks, kurš patvaļīgi atstāja garīgo kārtu. Bruno aizrāvās ar okultismu, alķīmiju un citām „parazinātniskām” nozarēm. Galvenais faktors, ka noteica Bruno traģisko likteni bija nevis viņa viedoklis par Saules sistēmu, bet gan iesaistīšanās politiskajā sazvērestībā pret pāvestu. 

Džordano Bruno kults, cenšoties viņu pasludināt par „mocekli progresa vārdā”, radies tikai 19. gadsimta otrajā pusē, Itālijai anektējot pāvesta pārvaldīto Romas teritoriju (1870). Būtiska nozīme mīta radīšanā par Džordano Bruno piederējusi brīvmūrnieku kustībai, kas visā Eiropā aktīvi cīnījās pret kristietību. Itāļu masoni pat izveidoja Bruno pieminekli Campo di Fiore Romā. 1880.gados pret šo soli publiski uzstājies pāvests Leons XIII. 

 

 

Avots: Grzegorz Kucharczyk Dr. hab., prof. Mity wokół średniowiecza cz. 3, milujciesie.org.pl

Arhīva attēls

Tulkoja Marks Jermaks