“Melnā leģenda” par katoļu inkvizīciju

Otrdiena, 01 Augusts 2017 20:31

“Melnajai leģenda” par katoļu inkvizīcijas noziegumiem ir maz kopīga ar vēsturiskiem faktiem. Paturēsim prātā, ka Katoļu Baznīcai ir daudz ienaidnieku, kuriem ir tieksme kaut ko izdomāt vai vismaz pārspīlēt. Leģenda par inkvizīciju iespaidīgi iedarbojas uz iztēli. Līdz ar to filmas vai literatūru par šo tematu ir viegli pārdot. Turklāt katoļiem piemīt tendence “pagriezt otro vaigu”, savukārt protestanti bieži meklē iespēju pamatot, kāpēc Katoļu Baznīca “nav īsta”. Nerunāsim šeit par Kalvina režīma upuriem Šveicē vai traģisko katoļu likteni Anglijā karaļa Henrika VIII laikos, kaut gan toreiz bojā gājušo bija daudz vairāk, nekā inkvizīcijas gadījumā. Nav runa par aprēķiniem, kurš nogalinājis vairāk cilvēku. Tomēr būtu vērts apzināties, ka vēsturē nekas nav balts vai melns.

Kas ir inkvizīcija

Latīņu vārds inquisitio nozīmē ʻizpēte, noskaidrošanaʼ. Tās bija Baznīcas institūcijas, kuru mērķis bija atklāt, atgriezt un sodīt herētiķus. Inkvizīcija dažādās formās pastāvējusi no 1215. gada līdz pat 19. gadsimta sākumam (lai gan inkvizīcijas pirmsākumi saskatāmi jau apustuļu un viņu mācekļu darbībā, risinot nesaskaņas pirmo kristiešu vidū).

12.gadsimtā Eiropā izplatījās kataru un valdensiešu kustība, kas apšaubīja tā laika sabiedriski politisko un reliģisko iekārtu. Miermīlīga rīcība un ekskomunikācija (izslēgšana no Baznīcas) nedeva rezultātus, kas pamudināja Baznīcu kopā ar laicīgo varu šīs herēzijas apkarot. Gan Baznīcas, gan laicīgās varas struktūras vairākkārt aicinājušas atgriezt ķecerus, bet pretestības gadījumā – arī sodīt.

Kā izskatījās ķeceru tiesas prāvas? Tajās piedalījās divi inkvizitori, vietējais bīskaps vai viņa pārstāvis, 12 ticīgie, kā arī notāri, ārsti, vēstnieki, bet kopš 14. gadsimta arī “kvalifikatori” jeb juristi, kuru uzdevums bija sekot tiesas spriedumu atbilstībai laicīgajai likumdošanai. Kopš 13. gadsimta, kad herētiķi juridiski tika pielīdzināti noziedzniekiem, pret viņiem sāka pielietot spīdzināšanu.

Galvenais tribunāla mērķis bija atgriezt ķecerus, t. i., pamudināt viņus brīvprātīgi atteikties no maldu mācības un atjaunot vienotību ar Baznīcu. Procesa sākumā apsūdzētajiem bija jāuzklausa sprediķis par Baznīcas mācību un sekām, ko var izraisīt maldu mācību atzīšana par patiesām. Tad sekoja “žēlastības laiks” – 15–40 dienas, kad varēja saņemt grēku piedošanu. Faktiski tas nozīmēja, ka pret herēzijas piekritēju tiktu pielietotas tikai reliģiska rakstura sankcijas. Ja apsūdzētais neizmantoja šo izdevību, sekoja inkvizīcijas process. Nevar noliegt, ka lietu izskatīšanas ietvaros gadījās arī pārkāpumi, piemēram, ar nolūku atriebties ienaidniekiem un tml.

Inkvizīcijas upuri

Precīzi dati par inkvizīcijas darbības mērogiem nav saglabājušies, taču pieejamā informācija neapstiprina mītu par “miljoniem upuru”. Piemēram, 13. gadsimta beigās Padujas (Itālijā) inkvizitors notiesāja uz nāvi 12 personas. Cits inkvizitors Bernards Guidonis, izskatot 930 lietas, piesprieda 42 nāvessodus, 307 cietumsodus, 442 sodus, kas bija saistīti ar gandarīšanas praksēm un svētceļojumiem. Savukārt 139 personas tika attaisnotas. Turīnas diecēzē Itālijā 13. gadsimtā nāvessods tika piespriests 22 personām. Savukārt 41 persona tika sodīta ar “gandarīšanas krusta” nēsāšanu, bet 150 personas – ar citām gandarīšanas praksēm. Pārsvarā inkvizitori pildījuši savus pienākumus visai korekti, kaut gan zināmi arī izņēmuma gadījumi (procesi pret templiešiem, Kolonu dzimtu vai Žannu d'Arku).

14.gadsimta otrajā pusē inkvizīcijas aktivitāte saruka (it īpaši Itālijā un Aragonijā). Savukārt Francijā inkvizīcijas darbība tika pakļauta karaļa pārstāvju uzraudzībai. Šajā periodā tās “interešu loks” paplašinājās, iekļaujot burvestības, alķīmiju, sodomiju un tml. Jāpiebilst, ka Anglijā, Skandināvijā un slāvu zemēs inkvizīcija faktiski nav eksistējusi vai arī tās ietekme bijusi minimāla.  

Inkvizīcija Spānijā

Būtu īpaši jāatzīmē Spānijas inkvizīcijas darbība, jo to parasti uzskata par inkvizīcijas kā tādas sinonīmu un saista ar visbriesmīgākajiem noziegumiem. Sarežģīti politiskie, etniskie un reliģiskie apstākļi Spānijā būtiski pastiprināja dažādu aprindu vēlmi izrēķināties ar konkurentiem, izmantojot reliģiski pamatotu ideoloģiju. Vienlaicīgi jāpiebilst, ka spāņu inkvizīcijas upuru skaits tomēr tiek pārspīlēts.

Ir zināms, ka spāņu inkvizīcija uzsāka savu darbību 15. gadsimta beigās, bet pirmais spriedums tika izpildīts 1481. gada 2. februārī. Tam sekoja daudzi nāves spriedumi, kas bieži bija politiski motivēti. 16. gadsimta vidū inkvizīciju Spānijā aktīvi izmantoja kā instrumentu cīņā pret dažādām elitei nevēlamām grupām, piemēram, moriskiem.

Skaitļi un fakti

Kādu inkvizīcijas upuru statistiku piedāvā pretkatoliskie avoti? Amerikāņu teologs, katolicisma kritiķis Lorēns Boetners Loraine Boettner) raksta tā: „Rūpīgi izpētot tribunāla arhīvus, Juans Llorente norāda, ka par inkvizīcijas upuriem ģenerāļa Torquemada vadībā kļuva 105 285, Cisneros vadībā – 51 167, bet Diego Pereza vadībā – 34 952 cilvēku. Vēlāk noskaidrots, ka 31 912 cilvēkus sadedzināja dzīvus. 15 659 cilvēkiem tika piespriesti naudas sodi, bet 291 450 cilvēkiem – brīvības atņemšana. Inkvizīcija sagrāva 500 000 ģimeņu, kā rezultātā Spānija zaudēja 2 miljonus bērnu.”

Diemžēl autors noklusē kādu faktu: Llorente nav atzīts vēsturnieks, bet gan bijušais inkvizīcijas sekretārs, kurš tika atlaists sakarā ar aizdomām par līdzekļu piesavināšanos. Būdams spānis, Francijas iebrukuma laikā Llorente aizbēga uz Parīzi (1808), kur 1817. gadā publicēja “Spānijas inkvizīcijas kritisko vēsturi”. Llorente apgalvoja, ka “oficiālie dokumenti” par inkvizīcijas upuru skaitu tika sadedzināti.

Savukārt izdevumā The Mystery of Babylon Revealed  tiek apgalvots, ka inkvizīcija noslepkavoja 95 miljonus cilvēku, kas neiedomājami pārsniedz pat tās versijas, ko vēsturnieki atzīst par pretkatolisku propagandu. Te jāatzīmē, ka 17. gadsimta otrajā pusē visas pasaules iedzīvotāju skaits bija ap 500 milj.

Runājot par uzticamiem avotiem, daži vēsturnieki uzskata, ka par inkvizīcijas upuriem vairāku gadsimtu garumā kļuva ap 3000 cilvēku. Kaut gan dati atšķiras, speciālisti ir vienisprātis, ka Llorente sniegtās atziņas neatbilst patiesībai. Jāpiebilst, ka, piemēram, Anglijā pēc Reformācijas katru gadu tika izpildīts 800 nāvessodu, kaut gan šajā zemē inkvizīcija vispār nav darbojusies. (James Stephens „History of English Criminal Law”)

„Raganu medību” laikos nekatoliskajā Anglijā sadedzināts ap 30 000 personu. Protestantiskajā Vācijā gāja bojā 100 000 personu. Ar to vēlamies uzsvērt, ka inkvizīcija būtiski neatšķīrās no tā laika laicīgajām vai reliģiskajām tiesām, kas darbojās nekatoļu valstīs. To laiku attieksme pret apsūdzētajiem bija visai nežēlīga, jo, piemēram, par zādzību cilvēkam varēja nocirst roku, bet par zaimošanu varēja piespriest nāvessodu. Tomēr pastāv pamats apgalvot, ka inkvizīcijas tiesa kopumā bija pat humānāka par laicīgo. Par to liecina atsevišķi gadījumi, kad kriminālnoziedznieki apzināti izteica zaimus, lai viņu lietas nonāktu inkvizīcijas, nevis laicīgās tiesas ziņā. 

Patiesība par „melno leģendu”

Mums nav jābaidās no patiesības par inkvizīciju. Šī institūcija izdarīja daudz labu lietu, kaut gan vienlaicīgi pieļāva arī nopietnus pārkāpumus. Vēstures fakti liecina, ka inkvizīcija nav bijusi ļaunāka par civiltiesām vai tiesām, ko vadīja protestantu pārstāvji.  

Zināšanu trūkums dažreiz liek iemest vienā katlā visu, kas notika viduslaikos, piedēvējot atbildību vienīgi inkvizīcijai. Tomēr Katoļu Baznīca un inkvizīcija nav iesaistījusies „raganu medībās”, kas notika tajā zemēs, kas bija izvēlējušās Reformāciju.

Pat pieņemot Llorente un citu Baznīcas ienaidnieku sniegtos datus, inkvizīcijas upuru skaits vairāku gadsimtu laikā nepārsniedza 200 000 cilvēku. Tomēr daži vēsturnieki runā tikai par 3000–4000 cilvēku. Droši vien patiesība atrodas pa vidu, bet vai ir pamats runāt par “miljoniem”?

Iespējams, kādam ir vieglāk atkārtot dažādas blēņas, nekā veltīt laiku kvalitatīvai informācijas izpētei, ieklausoties arī otrajā pusē. Tomēr, ja tiesās darbotos vienīgi prokurori, tad tās vispār nebūtu vajadzīgas. Par laimi, mūsu tiesās ir pieejami arī advokāti, kuru darbības rezultātā priekšstats par notikušo mainās visai būtiski.

 

Avots: Inkwizycja, apologetyka.info

Publicitātes attēls

Tulkoja Marks Jermaks 

Priestera komentārs

Vīnkopji, ieraudzījuši dēlu, runāja savā starpā: “Šis ir mantinieks. Nāciet, nogalināsim viņu, un mums piederēs viņa mantojums!” Mt 21, 33-43