Ideoloģiskais karš pret Baznīcu

Otrdiena, 12 Septembris 2017 15:18

Jau Romas vajāšanu posmā, kad Baznīca bija spiesta aiziet katakombās, tika izplatīts uzskats, ka kristieši tur nodarbojas ar kanibālismu. Šādi tika attēlota Sv.Mises būtība – Kristus Miesas un Asiņu pieņemšana. Jaunajos laikos antikatoliskās propagandas eksplozija ir tikusi novērota Reformācijas periodā (16.gs.). Jāatzīst, ka tad šī propaganda kļuva daudzveidīga, baudot laicīgās varas atbalstu (valdnieki, kuri pārgāja protestantismā), kā arī izmantojot tā laika revolucionāro izgudrojumu -  drukas mašīnu.

No senseniem laikiem svarīgs antikatoliskās propagandas elements bija „sensacionāli atklājumi”. Visbiežāk tie gan attiecās uz šķietamo garīdzniecības morālo pagrimumu. Piemēram, Reformācijas laikā norisinājās kampaņa, atklājot „biedējošus katoļu klosteru noslēpumus”. 

Paralēli tam, protestantu aprindās parādījās literatūra no sērijas „visas kardināla mīļākās”. Romas kūrija bieži nonāca propagandas uzbrukumu krustugunīs, kuru autori centās pārliecināt auditoriju, ka pāvests un bīskapi kalpo „Lielajai Netiklei”. Te gan jāatzīst, ka attiecībā uz atsevišķu pāvestu galmiem šie pārmetumi bija visai pamatoti. Saskaņā ar veco propagandas likumu, tajā vienmēr jāiekļauj arī patiesības elementi. Tipisks propagandas veids tolaik bija "animalizācija", jeb Baznīcas amatpersonu attēlošana dzīvnieku veidolā. Savukārt pāvests tika attēlots kā Antikrists vai pat sātans. 

Amerikas atklāšana 

Reformācijas laikos antikatoliskā propaganda bija arī instruments lielvaru cīņā par ietekmi Amerikā un citos kontinentos. Anglija un Holande piederēja protestantu nometnei. Pamatojot savas tiesības uz kolonijām Amerikā, šo valstu elite izplatīja „melnās leģendas” par briesmām, ko pastrādājušu spāņu un portugāļu kolonizatori. Protams, nevarēja noliegt, ka starp kolonizatoriem bija noziedznieki, tomēr vienlaicīgi angļu vai holandiešu propaganda noklusēja to faktu, ka tieši pāvesti un katoļu rakstnieki bija pirmie, kuri uzstājās pret kolonizatoru pārkāpumiem. Te var pieminēt kaut vai slaveno dominikāņa Bartolomeja de las Casas lietu. Tāpat propagandisti noklusēja angļu un holandiešu kolonizatoru noziegumus, kā arī vairuma vietējo indiāņu kultūru asiņaino raksturu. 

Informatīvo karu pret katoļu valstīm pavadīja mīta radīšana par „labo mežoni”, ko vēlāk pārņēma arī apgaismības laikmets. Saskaņā ar šo mītu, pirms „slikto eiropiešu” (katoļu) iebrukuma indiāņi radīja lieliskas, miermilīgas, dziļi humānas civilizācijas, ko vēlāk nežēlīgi iznīcināja katoļu konkistadori. Tomēr zināms, ka acteku kultūrā visai plaši tika praktizēta cilvēku salikšana par upuriem pagānu dieviem. Tāpat inku un acteku valstis pēc sava rakstura bija impērijas, kas balstījās uz citu indiāņu cilšu pakļaušanu. Starp citu, tas izskaidro, kāpēc milzīgās impērijas nevarēja ilgi pretoties mazskaitlīgiem konkistadoriem: daudzas vietējās ciltis ātri vien pārgāja eiropiešu pusē. 

Skabarga svešā acī

Dedzīgi kritizējot pārkāpumus, kas bija pieļauti katoļu valstu kolonijās, propagandisti palaiž garām to, kādu kolonizācijas sistēmu jaunatklātās zemēs pielietoja protestantu valstis. Šādos materiālos būtu veltīgi meklēt ziņas par holandiešu kolonistu izturēšanos pret melnādainajiem Dienvidāfrikā, kur uz kalvinisma teoloģijas pamata tika radīti aparteīda politikas pamati. Tāpat nekas netiek minēts par attieksmi pret indiāņiem britu kolonijās Ziemeļamerikā. Tomēr arī tur tika pielietota tā pati politika: radikāla kolonistu nošķiršana no vietējiem iedzīvotājiem, vienlaikus uztverot indiāņus kā otrās šķiras cilvēkus. 

Spāņu un portugāļu kolonijās par ikdienišķu kļuva t.s. „metizācija”, jeb eiropiešu ieceļotāju sajaukšanās ar indiāņiem. Britu kolonijās Ziemeļamerikā neko tādu mēs atradīsim. Skaistā leģenda par princesi Pocahontas ir un paliek tikai leģenda. 

Melno leģendu dzimšana 

Melnās leģendas par Katoļu Baznīcu tika radītas tieši Reformācijas laikmetā. Tās pārsvarā skāra tādus jautājumus kā inkvizīcija, krusta kari un Viduslaiku „tumsonība”. Sākot ar 16.gs. protestantiskajā historiogrāfijā parādās stāsti par simtiem tūkstošu inkvizīcijas upuru. Tomēr upuru nebija simtiem tūkstošu, bet vairums notiesāto tika sodīti, uzliekot tiem dažādas gandarīšanas prakses (lūgšanas, svētceļojumi). Tāpat zināms, ka, piemēram, Spānijā netrūka cilvēku, kuri paši pret sevi izvirzīja apsūdzības herēzijā, lai no valsts cietumiem nonāktu zem inkvizīcijas uzraudzības. 

Protestantu autori ir pirmie, kuri attēlo krusta karus kā „pāvesta sekotāju” savtīguma un iedzimtas agresijas pāraugu, nevis mēģinājumu palīdzēt Austrumu kristiešiem, kuri tolaik nežēlīgi cieta no musulmaņu ekspansijas. Mārtiņa Lutera laikā Turcijas karaspēks Sulejmana Lielā vadībā iebruka kristīgajā Eiropā. 1562.gadā par šīs invāzijas galveno upuri kļuva Ungārija. Vēl pēc dažiem gadiem turku armija nonāca līdz pat Vīnei. Tomēr Reformācijas tēvs neaicināja savus piekritējus ar ieročiem rokās aizstāvēt Austrijas un Ungārijas kristiešus. Tieši pretēji: Luters uzskatīja, ka turku iebrukums ir taisnīgs Dieva sods katoļiem. 

Bailes kā instruments

Propagandas pētnieki norāda, ka viens no galvenajiem līdzekļiem, kas padara to efektīvu, ir bailes. Kas attiecas uz antikatolisko propagandu Reformācijas laikos, bailes cilvēkos tika iesētas, izmantojot „jezuītu sazvērestības” teoriju. Starp citu, tā bija pirmā lielā sazvērestības teorija jauno laiku Eiropā. 

17.gs.sākumā protestantu zemēs plašu popularitāti iegūst izdevums Monita  secreta (Slepenās izrunas), kas veltīts „Jēzus Sadraudzības”, jeb jezuītu ordeņa, mēģinājumiem pārņemt zem savas kontroles visu pasauli. Protestantu aprindās sv.Ignācija no Lojolas nodibinātais ordenis tika uzskatīts par visa katolicisma ļaunuma iemiesojumu. Vēlāk šo uzskatu pārņēma apgaismības un liberālisma darboņi. Jezuītiem pārmeta visu – kosmopolītismu, savtīgumu, bagāto atraitņu pavedināšanu un pat „melnā pāvesta” iecelšanu par Baznīcas galvu (pretstatā „baltajam”, t.i.oficiālajam pāvestam). 

Antikatoliskā propaganda ir tikpat sena kā Baznīcas vēsture. Cīņu pret Baznīcu vienmēr pavadījušas arī pret katoļiem vērstas kampaņas. To gan ir paredzējis pats Pestītājs, brīdinot apustuļus, ka „cilvēki jūs ienīdīs un jūs izslēgs no sava vidus, jūs lamās un jūsu vārdu izmetīs it kā kādu ļaunumu Cilvēka Dēla dēļ.” (Lk 6,22)

Avots: Grzegorz Kucharczyk Dr. hab., prof. „Propagandą w Kościół”, milujciesie.org.pl

Publicitātes foto 

Tulkoja Marks Jermaks

Priestera komentārs

Vīnkopji, ieraudzījuši dēlu, runāja savā starpā: “Šis ir mantinieks. Nāciet, nogalināsim viņu, un mums piederēs viņa mantojums!” Mt 21, 33-43