Kungs arī šodien ir laivā – arī tad, kad Viņš šķiet aizmidzis

Otrdiena, 13 Februāris 2018 09:37

2017. gads aizritēja protestantiskās Reformācijas 500 gadu jubilejas zīmē. Lutera vārds un protestantisma aspekti bieži tika pieminēti diskusijās par vēsturiskiem jautājumiem. Un katoliskās baznīcas virzienā tika mesti skatieni ar nepārprotamu aicinājumu radikāli “pārvērtēt” luterāņus. Pāvests Francisks 2017. gada 7. decembrī ir teicis, ka “Svētā Gara iezīmētais ekumēniskais ceļš ved pie tā, ka ir jāatsakās no veciem aizspriedumiem, kuru gaismā tiek vērtēts Mārtins Luters un katoļu baznīcas stāvoklis tajā laikā”.

Intervija ar kardinālu Valteru Bradmilleru, publicēta jezuītu žurnāla “La Civilta Cattolica” 2017. gada oktobra izdevumā.

 

Par kādiem aizspriedumiem ir runa? Vai Lutera ekskomunikācija post mortem ir atcelta? Vai Luters varētu tikt nosaukts pa “Baznīcas doktoru, kas realizējis autentisku reformu”? Vai reformāciju var nosaukt par “Svētā Gara darbības brīdi”, kā ir izteicies viens no Itālijas bīskapu konferences pārstāvjiem? Vai pāvests un Baznīca kopā ar Tridentas koncilu ir grēkojuši, pasludinot luterānismu par bīstamu herēzi?

 

Kardināls Brandmillers: Nebija vajadzīgs nekāds speciāls “Lutera gads”, lai nonāktu pie nepieciešamības pārskatīt konfesionāli- polemistiskos vēstures traktējumus, kas ir radušies vēl pirms Pirmā Pasaules kara. Vismaz kopš tā laika, kad pasaule ir atbrīvojusies no nacistu diktatūras, no kuras cieta gan katoļi, gan luterāņi, abas puses ir atradušas Reformācijas vēstures aprakstos vietas, kuru avotus un interpretāciju ir nepieciešams pārskatīt. Runāt par Lutera pārvērtēšanas nepieciešamību katoļu baznīcā – tas nozīmē vienkārši nepārzināt vēstures faktus un atbilstošo literatūru.

 

(Turpinājums sekos)

Tulkoja Kristīne Jākabsone

Vairāk šajā kategorijā: « 10 minūtes līdz Misei

Priestera komentārs

“Es gribu. Topi tīrs!” Spitālība tūlīt izzuda un cilvēks kļuva tīrs. Mk 1, 40-45