/Marks Jermaks/

2. novembrī Katoļu Baznīca atzīmē Dvēseļu jeb mirušo piemiņas dienu. Laiks atcerēties, ka starp mūsu pasauli un šķīstītavas dvēselēm pastāv garīga saikne. Mēs ar savām lūgšanām varam reāli palīdzēt tiem, kuri vairs nevar lūgties paši par sevi. Šonedēļ Baznīca dod iespēju arī iegūt atlaidas, ko var upurēt mirušo nodomā.

Nāvi iezīmējošā robeža vairumam no mums šķiet biedējoša, un tas diemžēl ir normāli, jo nāve ir ienākusi pasaulē un kļuvusi par daļu no mūsu esamības pirmdzimtā grēka dēļ. Dvēseles atšķirtība no miesas ir vardarbīgs stāvoklis cilvēkam, tādēļ arī visa viņa iekšējā būtība pretojas nāvei, nevēlas to pieņemt. Bieži vien cilvēks negrib pat domāt par nāvi, par to, kas notiks “pēc tam”. Reliģija kā saikne ar Dievu taisnīgi pretendē sniegt atbildes uz šiem dabiskā prāta līmenī grūti atbildamajiem jautājumiem, izdevumā „Mieram tuvu” norāda priesteris Edgars Cakuls.

Helovīna apslēptā puse

Jau ilgus gadus Baznīca norāda uz sātaniskā Helovīna negatīvo ietekmi. Šajā kontekstā liela nozīme ir bijušās sātanistes Deboras Lipskijas (Deborah Lipsky) atziņām, kurai ar grūtībām izdevies tikt vaļā no dēmoniskas apsēstības.

Bērnībā Debora Lipskija cieta no autisma, kas izraisīja atstumtību un padarīja viņu par uzbrukumu upuri skolā. Pārdzīvojot šo lielo krīzi meitene nespēja iegūt atbalstu ģimenē, jo viņas vecāki šķirās, savukārt skolotāji uzskatīja, ka viņa pati ir vainīga pie savām problēmām. Rezultātā meiteni pārņēma alkas pēc atriebības, kas viņu pamudināja iesaistīties okultās praksēs. Nonāca tik tālu, ka Debora noslēdza paktu ar dēmoniem, ticot, ka tie palīdzēs viņai tikt galā ar ienaidniekiem.

Pāvests aicina kristiešus ieaudzināt sevī izspriešanas spēju un brīdina mūs no relatīvisma draudiem

„Kad ļaunais gars ir veiksmīgi anestezējis sirdsapziņu, tad viņš var svinēt savu patieso uzvaru mūsos, jo viņš ir kļuvis par šīs sirdsapziņas valdnieku” (Pāvests Francisks).

/Marks Jermaks/

Ģimenei veltītās Sinodes iznākums bija prognozējams: Romas Katoļu Baznīca paliek uzticīga Kristus mācībai un tradīcijai, vienlaikus norādot, ka mūsdienās ģimene piedzīvo īpaši smagus pārbaudījumus, kurus nevar pārvarēt, mainot tradicionālo doktrīnu.

Sinodes gala dokumentā bīskapi pauž atbalstu kristīgajai laulībai un ģimenei, atzīstot, ka tai jāsaskaras ar daudziem izaicinājumiem. Tāpat Sinodes tēvi aicina Baznīcu aktīvi un delikāti atbalstīt ģimenes. Dokumentā skaidri norādīts, ka Baznīcas mācība attiecībā uz ģimenes lietām paliek nemainīga. Tekstā netiek aplūkots jautājums par šķirto personu pielaišanu pie sv.Komūnijas, kas nozīmē, ka tuvākajā laikā būtiskas pārmaiņas pastorālajā praksē nav gaidāmas. Sinodes tēvi raksta, ka būtu nepieciešams labāk izpētīt šādu personu dzīves situāciju. Tajā pašā laikā vērtīga būtu viņu aktīvāka iesaistīšanās Baznīcas dzīvē. Šāds uzstādījums pēc būtības nav nekas jauns, jo uz to pašu dokumentā „Familiaris consortio” savā laikā norādījis svētais pāvests Jānis Pāvils II. Tas pats attiecas uz jautājumu par homoseksuālām savienībām. Sinodes tēvi skaidri nosoda jebkādu homoseksuālu personu diskrimināciju, vienlaicīgi uzsverot, ka viņu attiecības nevar tikt atzītas par laulību.