/Masimo Introvinje/

“Mēs esam karā”, tā teica sociālistu pacifists Francijas prezidents Olands. Tas ir klasisks utopista piemērs, kurš negaidīti piedzīvo realitātes uzbrukumu.

Šajā karā Rietumu arsenālā ir labākie ieroči un labākās tehnoloģijas. Tomēr tie var zaudēt, jo viņiem pietrūkst būtiskā: kara garīguma. Islāma valsts nemīl Osamu bin Ladenu, tomēr savās publikācijās tie atkārto viņa teorēmu ar Rietumiem mesto izaicinājumu: mēs uzvarēsim, jo jūs mīlat dzīvi, bet mēs mīlam nāvi.

/Mateo Matcuci/

Tajā laikā, kad Itālijā, Romā un Milānā notika manifestācija ar haštagu #notinmyname, kuras mērķis bija uzsvert atšķirības starp mērenajiem musulmaņiem un musulmaņiem-teroristiem (kas tomēr ir pats par sevi saprotams, jo ikviens, kuram piemīt kaut mazliet vesela saprāta, nevar uzskatīt, ka virs zemes dzīvo vairāk nekā miljards indivīdu, kas ir gatavi sevi uzspridzināt “Allah Akbar” kliedziena pavadībā), kā arī cīnītes pret islamofobiju (kam nav vajadzīga manifestācija, bet iedziļināšanās katrā atsevišķā gadījumā), Francijā notika imamu konference, kas ieņēma skaidru un nepārprotamu pozīciju pēc Parīzes 13. novembra asinspirts.

„Jau ilgstoši cīnos ar depresiju. Mēnešiem ilgi cenšos kaut ko izdarīt, taču baidos par to runāt. Esmu kristiete, bet kā kristietis var nonākt depresijā?..”

Cilvēkam, kurš cieš no depresijas, ir grūti saprast, ko darīt un kur doties. Turklāt depresiju bieži pavada kauna traips, kas palielina tās intensitāti. Īpaši tas attiecas uz kristiešiem. Šis kauna traips neļauj 17 miljoniem amerikāņu, kuri cieš no depresijas, meklēt tik nepieciešamo palīdzību. Tiek lēsts, ka divas trešdaļas depresijas slimnieku nekad nesaņems atbalstu, kas varētu viņus atgriezt pie emocionālās veselības.

/Masimo Introvinje/

2016. gadā būs pagājuši jau desmit gadi kopš pāvesta Benedikta XVI uzrunas Ratisbonas universitātē 2006. gadā 12. septembrī. Pāvestam Racingeram patika svinēt dažādu notikumu gadadienas. Kāds varētu iebilst, ka Ratisbonas uzrunas gadadienas atcerēšanās viņu sarūgtinās, redzot cik maz tā bija saprasta un bieži nepatiesi atspoguļota. Bet iespējams, ka tas viņam tomēr patiktu, jo šī uzruna ir viena no augstākajām virsotnēm viņa Eiropas kultūras vēstures analīzē un konfrontācijā ar islāmu.

Parīzē notikusī traģēdija padara to vēl aktuālāku. Tāpēc es piedāvāšu pārdomas, kuras, ceru, būs noderīgas 2016. gadā.