/Klāra Santomiero/

Šī gada 24. aprīlī tiks pieminēti 100 gadi kopš armēņu genocīda sākuma, kurā bojā gāja pusotrs miljons vīriešu, sieviešu un neaizsargātu bērnu. Viņi kļuva par sistemātiska vienas tautas iznīcināšanas plāna upuriem. 12. aprīlī pāvests Francisks Svētā Pētera bazilikā celebrēja Svēto Misi, pieminot upurus, daudzi no kuriem mira, apliecinot ticību.

Viņi kļuva par modernā laikmeta kristiešu mocekļiem. 100 gadus pēc šiem traģiskajiem notikumiem joprojām notiek strīdi par armēņu genocīda vēsturisko patiesību un var sastapties ar sīkstu tā noliegumu. Iekļaujot arī to atmiņas, kuri bija iesaistīti mežonīgajā vajāšanā, grāmatā “Gājiens bez atgriešanās. Armēņu genocīds” (“La marcia senza ritorno. Il genocidio armeno”, Salerno Editrice) genocīda hronoloģiju rekonstruē laikraksta “Il Messaggero” vatikāniste Franka Džansoldati (Franca Giansoldati).

Kāda ir tavas grāmatas pieeja armēņu jautājumam?

Es neesmu vēsturniece, esmu reportiere. Mana interese par šo tēmu radās līdz ar pirmajiem soļiem žurnālistikā aģentūrā AdnKronos, kad man bija jāraksta par politiķa (partijas “Lega Nord” pārstāvja) Džankarlo Paļjarīni (Giancarlo Pagliarini) iniciatīvu, kurš 1998. gadā prezentēja piedāvājumu, kuru bija parakstījuši 165 dažādu partiju deputāti, lai Itālijas Parlaments formāli atzītu armēņu genocīdu. 2000. gadā šai jautājumā tika pieņemta rezolūcija, sekojot iepriekš pieņemtajai Eiropas Parlamenta rezolūcijai.

Pēc tam man kā vatikānistei bija iespēja sekot Jāņa Pāvila II sagatavošanās procesam vizītei pie patriarha Karekina II Armēnijā, kuru kavēja Turcija. Vizītes laikā vārdi “genocīds” un “iznīcināšana”, kas tika iekļauti panāktajā deklarācijā, atzīmējot 1700 gadus kopš kristietības pieņemšanas valstī, pēc ilgām diskusijām varēja tikt lietoti arī pāvesta svītā. Tikai ar laiku es aptvēru, ka jautājums par armēņu genocīdu daudziem ir svešs, pat tiem, kuriem ir labas zināšanas kultūrā.

Manas grāmatas mērķis ir informēt, apkopojot ziņas par šo jautājumu tiem, kuri neko nezina vai arī zina ļoti maz. Šo mērķi īsteno liecības. Statistika par pusotra miljona cilvēku nāvi, ko izraisīja sistemātiska Osmaņu impērijā dzīvojošo armēņu iznīcināšana, nesasniedz apziņu. Ļaunuma apmēru ir daudz vieglāk aptvert, uzklausot to balsis, kuri paši to ir piedzīvojuši.

Kāpēc pat šodien tiek noliegta armēņu genocīda esamība?

Tam ir vēsturiski iemesli: iznīcināšana notika neilgi pirms Pirmā pasaules kara, kad Eiropas lielvaru uzmanība bija piesaistīta kaut kam citam. Bija arī diplomātiski iemesli. Pēc kara turku līdera M. K. Ataturka ietekme bija tik liela, ka viņš spēja novērst uzmanību no “armēņu jautājuma”, neskatoties uz to, ka tieši turku tiesa 1920. gadā notiesāja atsevišķus par slaktiņu atbildīgos. Ir arī praktiski iemesli. Turcijas noliedzošajā attieksmē nav arī pārāk zemu novērtējamas bailes no iespējamām kompensācijām, kuras varētu pieprasīt nogalināto armēņu pēcteči, kuri vismaz Osmaņu impērijas pilsētās bija ekonomiskās un finansu elites pārstāvji.

Tas viss lika novērst uzmanību no tā, kas bija noticis, un izveidojās sava veida baltais plankums kolektīvajā atmiņā, un esmu pārliecināta, ka tas ietekmēja Eiropas 20. gadsimta vēsturi līdz mūsdienām, pat līdz viltus Islāma valsts fenomenam.

Kādā veidā?

Armēņu genocīds bija pirmais izplānotais genocīds 20. gadsimtā. Ja tas netiktu izdzēsts no kolektīvās atmiņas un līdz ar to no individuālās atmiņas, ļoti iespējams, ka arī tas, kas noveda līdz ebreju holokaustam, nebūtu noticis vai notiktu citādāk.

Tas nebija nejauši, ka Hitlers 1939. gadā, lai pārliecinātu savus ģenerāļus par ebreju problēmas “atrisinājumu”, pateica slaveno frāzi: “Kurš tad vēl atceras par armēņiem?” Armēņu slaktiņa aizmiršana pārliecināja Trešo reihu izstrādāt līdzīgu stratēģiju, lai atrisinātu savā teritorijā rases problēmas. Un patiesībā gan gadsimta sākuma turku dokumentos, kā arī Hitlera laika nacistu dokumentos atkārtojas termins “etniskā tīrīšana”.

Un Islāma valsts?

Arī Islāma valsts kaut kādā veidā atsaucas uz to, kas notika pirms 100 gadiem. Mani ļoti pārsteidza tas, kas notika Deir ez Zoras baznīcā. Šajā vietā, kas agrāk piederēja Osmaņu impērijai un tagad Sīrijai, bija koncentrācijas nometnes, uz kurām turki pārveda armēņus.

Tie, kas nebija miruši nāves gājienos cauri Anatolijas tuksnešiem, mira šeit slimību, bada, piespiedu darba, epidēmiju dēļ. Tie bija tūkstoši. Baznīca pacēlās tur, kur tikai atrasti masu kapi, un ir genocīda simbols, kā arī svētceļojumu mērķis armēņiem no dažādām pasaules malām.

2014. gada augustā Islāma valsts kareivji neizskaidrojamu iemeslu dēļ (jo te nav runa par stratēģisku mērķi) šo baznīcu stipri bojāja. Šos zaimus daudzi nosodīja starptautiskā līmenī. Turpretī Turcija klusēja. Atmiņa ir dārga lieta. Šī gada 19. aprīlī, pieņemot Armēņu katoļu baznīcas sinodi, pāvests Francisks sacīja: “Bez kopīgas un visu pieņemtas atmiņas par notikumiem, nevar nonākt līdz mieram un samierināšanai.”

Pāvests Francisks šajā uzrunā pieminēja sava priekšgājēja Benedikta XV rīcību. Kāda tā bija?

Benedikts XV rīkojās visos iespējamos veidos. Viņa loma šai jautājumā ir gigantiska. Viņš personīgi rakstīja sultānam Mehmedam V, lūdzot viņu iejaukties armēņu labā, kā arī deva rīkojumus nuncijiem sadarboties ar valdībām visās Eiropas valstīs. Ar lielu drosmi un bez liekas diplomātiskas piesardzības viņš atklāti runāja par slaktiņu, slepkavošanu un iznīcināšanu.

Varētu teikt, ka viņš bija vienīgais reliģiskais un valsts līderis, kas norādīja ar pirkstu uz slepkavībām, nemaz nerunājot par nosūtīto palīdzību izdzīvojušajiem. Turklāt viņš nekad nenodalīja katoļus un apustuliskos armēņus. Tā bija ekumeniska vīzija, kas šodien pēc II Vatikāna koncila mums šķiet dabiska, bet kas tolaik bija nepieņemama.  

Vai genocīda sākuma 100-gades atzīmēšana var palīdzēt vēsturiskās patiesības atjaunošanā?

Te ir runa par garu procesu. Runāt vien par to jau ir svarīgi. To, cik liela vēlme ir nonākt līdz kopīgi pieņemtai vēsturei, atspoguļos arī 24. aprīļa svinības Erevānā, Armēnijas galvaspilsētā, uz kurām ir aicināti visu valstu vadītāji.

Krievijas prezidents Vladimirs Putins jau ir paziņojis, ka turp dosies, tāpat arī Francijas prezidents Fransuā Olands. ASV prezidents Baraks Obama sūtīs viceprezidentu Bindenu. Piedalīsies arī Itālijas deputātu delegācija. Šķiet, ka nākotnē armēņu genocīds tiks atzīts, vienīgi nav zināms, cik ilgs laiks tam būs nepieciešams.

Avots: 24 aprile 1915: Cronache da un genocidio, Giansoldati: “il buco della memoria sul genocidio armeno influenza la nostra storia fino all’Isis”, Chiara Santomiero, www.aleteia.org

Tulkoja: Ilze Mežniece

Foto: Armenians burnt alive in Sheykhalan by Turkish soldiers, 1915, Collection of the Armenian Genocide Museum & Institute Archive