Pēc manu vecāku šķiršanās es sāku zagt. Es domāju, ka es gribēju likt citiem pamanīt sāpes kādās es dzīvoju, bet, tā kā mans tēvs bija policists, es parasti tiku cauri ar pērienu. Piecpadsmit gadu vecumā es nonācu nepilngadīgo kolonijā. Tam vajadzēja mani pārmācīt, bet manas dusmas tikai auga.

Es pametu skolu. Vienīgas, ko es pratu darīt, bija zagt. Es to arī darīju. Tā kā manā dzīvē nebija mīlestības, es lietoju medikamentus, narkotikas, alkoholu – visu, ko varēju dabūt, lai mazinātu sāpes sevī. Deviņpadsmit gadu vecumā es nokļuvu cietumā. Savas sāpes es slēpu zem agresijas maskas. Es nonācu vieninieku kamerā. Tajā brīdī es sāku domāt par pašnāvību.

Ar Dieva ziņu es neizdarīju pašnāvību, bet, kad iznācu no cietuma, manī bija vēl vairāk rūgtuma un agresijas. Es domāju, ka tas, ko tu gribi šajā dzīvē, ir jāņem ar varu, jo tāpat neviens neko nedos. Es sāku strādāt par ārā sviedēju dažādos klubos. Es domāju: man patīk kauties – kāpēc lai par to vēl nesaņemtu naudu? Šajos klubos es satiku organizētās noziedzības pārstāvjus. Es sāku strādāt viņiem. Visai drīz es kļuvu par viņu biznesa partneri. Sāku dzīvot klasisko gangstera dzīvesveidu – daudz naudas, narkotikas un sievietes. Man bija lepns dzīvoklis, 7. sērijas BMW, Sport Mercedes Convertible. Es nespēju tērēt naudu, kas plūda manās kabatās. Manai ādas jakai bija speciāla kabata mačetei, kas bija domāta tiem, kas laicīgi nemaksāja.

Neskatoties uz labklājību, es nejutos labi. Sapratu, ka šāds dzīvesveids mani pamazām sagrauj. Es nevarēju atrast mieru un piepildījumu ne narkotikās, ne attiecībās. Es mēģināju iznīcināt savu sirdsapziņu, jo tajās aprindās ir tā – jo nežēlīgāks tu esi, jo vairāk tiec respektēts. Es tiecos pēc šī respekta. Es gribēju, lai cilvēki, ieejot klubā un mani ieraugot, zinātu, ar ko viņiem ir darīšana.

Kādu vakaru, strādājot klubā, es iesitu kādam vīrietim. Viņš, krītot atmuguriski, pārsita galvu uz apmales. Visa grīda bija asinīs. Cilvēki sāka kliegt. Es devos prom. Braucot mājās, savā mašīnā domāju, ka es par to varētu dabūt desmit gadus. Tad pamazām pie manis atnāca doma, ka es esmu spējīgs nogalināt bez sirdsapziņas pārmetumiem. Agrāk es tāds nebiju. Tagad vienīgais, par ko es domāju, biju es pats.

Kad atbraucu mājās, es dzirdēju balsi savā sirdī. Tā ir balss, par kuru mēs visi zinām – sirdsapziņa. Dievs mūsos. Līdz šim es domāju, ka Dievs ir pasaka, ar ko pamācīt bērnus. Tagad es biju fakta priekšā, ka Dievs ir reāls, neatkarīgi no tā, ko es par to domāju.

Lai gan es nekad nebiju domājis par Dieva klātbūtni manā dzīvē, nu es sajutu, ka Dievs mani atstāj. Cilvēki saka, ka atšķirtība no Dieva ir elle. Es lūdzos, lai tur neviens nenonāk. Tā bija visdrausmīgākā pieredze manā dzīvē. Es esmu ticis sadurts, man ir draudējuši ar ieročiem, bet šis bija drausmīgāk, jo es labi apzinājos, kādu izvēli esmu izdarījis. Es saucu uz Dievu, lai dod man otru iespēju – ne tāpēc, ka nožēloju, bet tāpēc, lai izkļūtu no stāvokļa, kādā atrados. Tajā brīdī es sajutos uzklausīts. Es izgāju ārā un pateicu pirmo lūgšanu savā dzīvē. Es teicu: Dievs, līdz šim es esmu tikai ņēmis no Tevis. Tagad es vēlos dot. Kad es to pateicu, tukšums manī, ko nespēja piepildīt ne narkotikas, ne vara, ne attiecības, tika piepildīts ar Dieva mīlestību. Man bija grūti noticēt, ka Dievs spēj mīlēt tādu kā es, bet Viņš mani pārliecināja. Visu savu dzīvi biju juties nevienam nevajadzīgs. Dievs mani pārliecināja, ka esmu Viņam vajadzīgs un, ka Viņš ir mans Radītājs.

Vienīgais ticīgais cilvēks, ko es pazinu, bija mana māte. Es devos pie viņas un pastāstīju, kas bija noticis. Viņa man pateica, ka arvien ir par mani lūgusies, bet divas nedēļas pirms šī notikuma viņa ir lūgusi Jēzum, lai paņem mani – arī, ja tas nozīmētu manu nāvi. Lai tikai es izbeigtu mocīt sevi un citus cilvēkus. Es zinu, cik daudz mana māte mani mīl un ko šāda lūgšana nozīmēja viņas sirdij, bet viņa redzēja, par kādu briesmoni es kļūstu. Es nekad neaizmirsīšu viņas asaras brīdī, kad pateicu, ka esmu atradis Dievu. Domāju, ka tās asaras aiznesa visas sāpes, ko biju viņai nodarījis. Mans patēvs iedeva man pirmo Bībeli manā dzīvē. Viena no pirmajām lietām, ko izlasīju, bija līdzība par pazudušo dēlu. Šajā stāstā es saskatīju, kā Dievs nenogurstoši ir bijis ar mani, lai dziedinātu manu dzīves salauzto sirdi. Tā kā nekad nebiju gājis uz baznīcu, sāku meklēt vietu, kur satikt Dievu. Satiku kādu priesteri, kurš ieteica man doties uz rekolekcijām. Tur es satiku apmēram 200 jaunus cilvēkus, kuros bija prieks, kādu iepriekš nebiju redzējis. Daži no viņiem mani apskāva. Sajutos dīvaini. Ar meitenēm jā, bet puiši! Gangsteru pasaulē par to sit pa seju.

Šeit es dzirdēju uzrunu „Atdod man savu ievainoto sirdi”. Priesteris runāja par to, ka katrs grēks, ko izdarām, ievaino mūsu sirdi. Es skatījos uz krucifiksu un pirmo reizi sapratu, kāpēc Jēzus mira uz krusta. Visļaunākos grēkus, ko esmu izdarījis, Jēzus ir paņēmis uz sevis. Mani pārņēma liela nožēla par visu, ko esmu izdarījis, bet vairāk par nožēlu mani pārņēma neizsakāms prieks. Es jutu, it kā Jēzus man teiktu: Džon, es tevi tik ļoti mīlu, ka ietu vēlreiz tam visam cauri tikai tevis dēļ. Es sāku raudāt pirmo reizi kopš desmit gadu vecuma. Izgājis ārā no tās uzrunas, es lūdzos uz Jaunavu Mariju: Ko Tavs dēls no manis vēlas? Sajutu čukstus savā sirdī, lai eju pie grēksūdzes. Man bija bail, jo es zināju, ko esmu darījis, bet Marija deva man drosmi. Kad sūdzēju visus savus grēkus, priesteris raudāja, jo viņš bija kā Jēzus priekš manis. Caur viņu saņēmu Dieva mīlestību, ko sajutu savā sirdī. Kad saņēmu absolūciju, zināju, ka tas ir Jēzus, kas man piedod un mani atbrīvo. Visi mani grēki palika krusta pakājē un es atkal biju dzīvs un spējīgs baudīt vēju uz savas sejas un putnu balsis. Mani grēki mani bija nogalinājuši, bet grēksūdze bija atgriezusi mani atpakaļ dzīvē.

Pēc satikšanās ar Jēzu grēksūdzē es viņu pieņēmu savā sirdī Svētās Mises laikā. Svētās komūnijas pieņemšana bija neizsakāms pārdzīvojums. Viss labais, ko es savā dzīvē jelkad biju jutis, tika pavairots miljonkārt. Mana sirds bija atvērta caur grēksūdzi un tā tika pilnīgi piepildīta.

Aizbraucis no rekolekcijām, es vēlējos palīdzēt citiem. Sāku strādāt Kingsmeade Estate (nelabvēlīgs rajons Londonā), mēģinādams palīdzēt bērniem atturēties no noziedzības un sāpju pasaules, kādā biju dzīvojis. Dažus gadus vēlāk Bronksā es satiku māti Terēzi. Viņa man iemācīja, kā atkal mīlēt sevi un citus. Viņa iedvesmoja mani dot. Kopš tā laika es dalījos ar savu stāstu draudzēs Lielbritānijā un Īrijā. 2007. gadā Pasaules jauniešu dienās Sidnejā man bija privilēģija uzrunāt vairāk nekā pusmiljonu jauniešu. Lielākā dāvana manā dzīvē ir spēja dalīties ar viņiem tajā, ka ir Dievs, kas viņus mīl, lolo un priecājas par viņiem. Kopš uzrunas Sidnejā mana kalpošana ir kļuvusi arvien vairāk internacionāla. Esmu vadījis rekolekcijas un seminārus Jaunzēlandē, Austrālijā, Amerikā, Vācijā, Holandē, Honkongā un citās valstīs. Pagājušajā gadā es biju Libērijā, lai runātu ar bijušajiem bērniem-karavīriem par piedošanu. Daži no šiem zēniem bija tikuši ierauti kara šausmās jau no 11 gadu vecuma. Tas bija gods un privilēģija būt starp viņiem un redzēt to neticamo izturību, ar kādu viņiem bija jācenšas palikt labajā pēc tik grūtas bērnības.

Pēdējos 17 gadus es esmu strādājis ar pilnu atdevi, lai nestu citiem cerību un lai parādītu viņiem, ka ja Dievs var mīlēt tādu kā es – Viņš mīl visus. Lai Dievs jūs svētī savā lielajā mīlestībā!

Džons.

Avots: John Pridmore, Why I'm Catholic: Ex-London Gangster, John Pridmore, Returns to the Faith, www.aleteia.org.

Foto: John Pridmore, Facebook

Tulkoja: Uldis Freimanis