Skatoties uz strādnieku pastaigu pa 28 metrus platajām Kristus statujas apskāvienā izstieptajām rokām, no vērienīgā skata gandrīz vai sāk reibt galva. Pēkšņi vienam no strādniekiem iezvanās mobilais telefons: “Mans dēls, es tagad nevaru ar tevi runāt. Es esmu Pestītāja Kristus statujas augšgalā. Bučas”.

Pagājušo sestdien, Dieva žēlsirdības svētku priekšvakarā pāvests Francisks oficiāli izsludināja ārkārtējo Dieva žēlsirdības gadu, kas sāksies 8. decembrī. Ja gribam saprast, kas ir žēlsirdība, mums ir jāuzlūko Kristus: “Tēva žēlsirdības Vaigs ir Jēzus Kristus”.

Tas ir Kristus, kas mums atklāj, kāds ir Dievs. Un tas ir Kristus, kas mums atklāj, kāds ir cilvēks. Pāvesta domu tēlaini var izteikt tā – ja vēlamies pazīt Tēvu, mums ir “jāuzrāpjas” virs Kristus Pestītāja, un tāpat, ja vēlamies saprast cilvēkus, īpaši tos, kuri mūs ir ievainojuši, mums jāskatās uz viņiem ar Kristus Pestītāja acīm, no Viņa Krusta augstuma, kas piedod un kas apskauj.

Pārdomājot pirms 100 gadiem notikušo armēņu tautas genocīdu un citas cilvēces traģēdijas, pāvests Francisks teica:

“Cilvēces vēstures traģisko notikumu priekšā nereti jūtamies samulsuši un jautājam «kāpēc?». Cilvēciskā nelietība pasaulē radījusi bezdibeņus, lielos tukšumus: tukšumus bez mīlestības, tukšumus bez labestības, tukšumus bez dzīvības. Mēs uzdodam sev jautājumu: kādā veidā varam aizpildīt šos bezdibeņus?

Mums tas nav iespējams. Tikai Dievs var aizpildīt visus tukšumus, kādus ļaunums rada mūsu sirdīs un mūsu vēsturē. Jēzus, kurš tapa cilvēks un mira krusta nāvē, grēka bezdibeni piepilda ar savu bezgalīgo žēlsirdību. (..)

Svētie māca, ka pasaule izmainās, sākot ar mūsu sirds atgriešanos, un tas notiek, pateicoties Dieva žēlsirdībai. Tāpēc savu grēku un pasaules lielo traģēdiju priekšā mūsu sirdsapziņa ir satraukta, bet tā nav nomākta, jo domājam par Pestītāja brūcēm. Viņš bija ievainots mūsu grēku dēļ. Skatīdamies uz augšāmceltā Jēzus brūcēm, kopā ar Baznīcu varam dziedāt: «Viņa žēlsirdība pastāv uz mūžiem»” (tulk. Vatikāna Radio).