Psiholoģija ir zinātne, kuras uzmanības centrā atrodas cilvēka uzvedība. Savukārt reliģijas uzmanības centrā ir pats cilvēks. Psiholoģijas galvenais mērķis ir panākt, lai cilvēks būtu spējīgs rīkoties gudri, adekvāti situācijai. Galvenais reliģijas mērķis ir veidot nobriedušos cilvēkus. Ārēja uzvedība neizsaka visu, par ko Jēzus brīdina farizejus: „Jūs esat tādi, kas sevi attaisno cilvēku priekšā, bet Dievs pazīst jūsu sirdis” (Lk 16,15). Psiholoģija koncentrējas tikai uz dažām cilvēka dzīves un aktivitātes sfērām. Reliģijai interesē cilvēks kopumā, un tā izskaidro viņa dzīves galīgo jēgu. Psiholoģija nodarbojas ar personību, bet reliģija – ar personu.
Galvenā atšķirība starp psiholoģiju un reliģiju izriet no tā, ka psiholoģija ir cilvēka darbs, bet kristīgā reliģija ir Dieva Atklāsmes rezultāts. Kā jau katrs cilvēka darbs, psiholoģija nav nekļūdīga un nepārtraukti mainās. Katrs kārtējais psiholoģijas virziens norāda uz iepriekšējo virzienu nepilnībām. Bieži vien arī jauni virzieni ir aprobežoti. Piemēram, psihoanalīze cilvēkā saskata galvenokārt seksuālo dziņu, bet viņa uzvedību interpretē kā neapzinātu psihisko konfliktu sekas. Biheiviorisms uztver cilvēku tikai kā būtni, kas bezspēcīgi reaģē uz ārējiem stimuliem, meklējot apbalvojumus (baudu) un izvairoties no sodiem (sāpēm). Humānistiskā psiholoģija atklāj cilvēka apziņu, brīvību, aktivitāti, radošumu, unikalitāti. Taču arī šis virziens ir padevies „politkorektumam”, pasludinot idejas, kas ir pretrunā ar realitāti (spontāna pašrealizācija, audzināšana bez stresiem, akceptācija patiesības un mīlestības vietā).
Freids saskatīja cilvēkā galvenokārt draudus un konfliktus. Viņa uzskatus ietekmēja cilvēka vājums un iekšēja nesakārtotība. Humānistiska psiholoģijā, kas pašlaik ir modē, slīd citā grāvī un tiražē pārāk optimistisku cilvēka vīziju. Šis virziens ignorē faktu, ka katrs no mums spēj nodarīt sev pāri, ka katram ir vajadzīgs Pestītājs, disciplīna, atgriešanās.
Mūsdienu cilvēkiem patīk psiholoģija, kas aizliedz morālus vērtējumus, apsolot vieglu laimi, aicinot savus klientus uz to, lai viņi sevi neapgrūtinātu, dzīvotu spontāni un sekotu ķermeņa un jūtu „gudrībai”.
Lielāko daļu psihologu mūsdienās var nosaukt par "peace makers", jo viņi apsola psihisko mieru, ignorējot patiesību par cilvēku, morālas normas, mīlestību un atbildību. Savukārt Jēzus ir "space maker", jo Viņš atbrīvo mūsos lauku garīgai attīstībai un neizbēgamām ciešanām. Pestītājs aicina cilvēku „aizliegties pašam sevi”, tātad, aizmirst par sevi, lai mācītos to uzticīgo, gudro, ar upuri saistīto mīlestību, ar kādu Viņš pirmais mūs ir iemīlējis.
Psiholoģija dod iespēju labāk saprast faktorus, kas nosaka cilvēka uzvedību. Saskaroties ar nopietnam psihiskām grūtībām (uzmācīgas domas, sāpīgas, iracionālas bailes, atkarības), būtu jāvēršas pēc palīdzības pie speciālistiem. Taču jāmeklē tādi psihologi, kuri saprot, ka pie viņiem atnāk ne tikai cilvēka psihe, bet viss cilvēks kopumā. Cilvēkam viņa ciešanās var palīdzēt tāds speciālists, kurš atzīst ne tikai subjektīvus izskatus vai emocionālus pārdzīvojumus, bet arī saikni ar Dievu, sirdsapziņu, ideālus un vērtību sistēmu.
Avots: Czy religia kłóci się z psychologią?, deon.pl
Tulkoja: Marks Jermaks
Foto: Texas A&M University-Commerce Marketing Communications Photography, flickr.com
