Pēdējo vakariņu laikā Kristus izdarīja kaut ko ļoti īpašu. Viņš pateicās (grieķu valodā – euharistein) debesu Tēvam, ņēma maizi, lauza un deva saviem mācekļiem: “Tā ir mana Miesa, kas par jums tiek atdota. To dariet manai piemiņai. Tāpat pēc vakariņām Viņš paņēma arī biķeri, sacīdams: Šis biķeris ir jaunā derība manās Asinīs, kas par jums tiek izlietas” (Lk 22, 19–20). Tā ir mīlestība “līdz galam” (Jņ 13,1), ko Jēzus mums izrāda.

Tas bija pēdējais, ko Jēzus izdarīja pirms savām ciešanām, – atstāja mums pats sevi zem maizes zīmēm. Svētais pāvests Jānis Pāvils II savu pēdējo apkārtrakstu Ecclesia de Eucharistia veltīja tieši Euharistijas apcerei (2003. gada 17. aprīlī). Viņš vēlējās, lai mēs apzināmies un novērtējam, ka

“Euharistija ir Baznīcas dzīves centrs un virsotne, un to pašu var secināt arī uz priesterisko kalpojumu. Tāpēc, pateicoties Jēzum Kristum, mūsu Kungam, es vēlos atkārtot, ka Euharistija ir svarīgākais un centrālais iemesls Priesterības sakramentam, kas radās tieši brīdī, kurā tika dibināta Euharistija, un kopā ar Euharistiju”.

Ievadot kristiešus trešajā tūkstošgadē, svētais Jānis Pāvils II mums liek pie sirds:

“Es gribētu īpaši uzsvērt, la līdzdalībai Euharistijā patiesi jābūt ikviena kristītā cilvēka svētdienas centrā”. Jo tā ir mūs pulcina ap “Vārdu un dzīvības Maizes galdu, ir arī iedarbīgāka pretinde, kas neļauj tikt izklīdinātiem un sašķeltiem” (Jaunajā tūkstošgadē ieejot, 35).

Balstīts pieredzē, viņš atklāj Baznīcas pārliecību, ka pat tad, kad ticīgie piedalās Svētajā Misē, kas ir svinēta kādā pieticīgā lauku baznīcā, šai darbībai piemīt kosmiska dimensija:

“Jā, kosmiska! Jo pat tad, ja Euharistija tiek svinēta uz maza altāra kādā lauku baznīcā, tā zināmā mērā vienmēr ir svinēta uz pasaules altāra. Tā ir saikne starp debesīm un zemi. Tā aptver un caurstrāvo visu radību. Dieva Dēls kļuva cilvēks, lai atjaunotu visu radību galējā slavas žestā Tam, kurš to izcēla no nebūtības.”

Ja Euharistijai ir tik liela nozīme, cik liela līdz ar to ir Kristus priesterība! Savā liecībā

par priesterības dāvanu “Dāvana un noslēpums”, kas nāca klajā 1996. gadā, svētais pāvests izskaidro, ko nozīmē būt par priesteri. Vistrāpīgāk par priesteri runāt kā par “Dieva noslēpumu pārvaldnieku” (1 Kor 4, 1–2). Priesteris nav to īpašnieks, bet ir “tas kuram īpašnieks uztic savus labumus.. Tieši tā priesteris saņem no Kristus pestīšanas labumus, lai tos atbilstošā veidā dalītu cilvēkiem, pie kuriem viņš ir sūtīts. Runa iet par ticības labumiem. Tāpēc priesteris ir Dieva Vārda cilvēks, sakramentu cilvēks, “ticības noslēpuma” cilvēks.”

Mūsdienu neticības iztukšotā pasaulē priesteri varam uztvert tikai kā tādu reliģisko līderi. Pāvests aicina skatīties uz priesteri ar ticības acīm: “Priestera aicinājums ir noslēpums. Tās ir “apbrīnojamas apmaiņas” (lat. admirabile commercium) noslēpums starp Dievu un cilvēku. Cilvēks atdod Kristum savu cilvēcību, lai tas var to izmantot kā pestīšanas līdzekli. Savukārt Kristus pieņemot dāvanu, dara šo cilvēku par savu alter ego. Ja neiedziļinās šīs “apmaiņas” noslēpumā, tad nevar saprast, kā tas notiek, ka jauns cilvēks, dzirdot vārdus: “Seko man!”, atsakās no visa Kristus dēļ, pārliecīnāts, ka šajā ceļā viņa persona sasniegs visu savu piepildījumu”.

Ko par Euharistiju un priesterību domā ticīgie?

Apustuliskās karmelītu kongregācijas klostermāsa Deogrācija uzsver, ka viņai Euharistija nozīmē “tikšanās ar Personu, kura mani mīl un kuru es mīlu”, bet priesteris “ir Dieva dota dāvana, caur kuru Dievs darbojas”.

Māsa Meinarda, domājot par Euharistiju, atceras kādu nodarbību ar vidusskolēniem Rīgas Katoļu ģimnāzijā: “Es uzdevu uzrakstīt uz tāfeles tādu antitēzi, kas būtu jāizdara, lai Baznīcu iznīcinātu, lai Baznīca pārstātu pastāvēt. Tajā klasē bija forši puiši. Viņi uzrakstīja, ka būtu jāiznīcina priesterība, jo bez priesterības nav Euharistijas. Līdz ar to, ja mēs sakām, ka Euharistija ir Baznīcas dvēsele, bet bez Euharistijas Baznīca nevar pastāvēt. Bez priestera nav Euharistijas un attiecīgi bez Euharistijas nav arī manis.”

Mārtiņam Mednim no Jelgavas katoļu draudzes, kas nesen ieguva inženierzinātņu doktora grādu, pirmā asociācija ar vārdu Euharistija ir saistīta ar vizuāli redzamām “baltās maizes ripiņām, biķeri, vai arī monstranci”. Atceroties stāstus un pētījumus par euharistiskajiem brīnumiem, kad dažos gadījumos no hostijas bija pilējušas asinis, un, ar mikroskopu pētot, tur bija atklāti cilvēka sirds audi, viņš uzsver, ka to gan nevar redzēt, bet viņš to pieņem ar paļāvību, ka tas ir Kristus. Arī uz priesteri viņš skatās ar ticības acīm: “Par priesteriem es pateikšu, kas viņš nav: priesteris nav cilvēks, bet priesteris ir priesteris. Neatceros, kurš svētais to teica, ka, ja viņam pa ceļu pretī nāktu priesteris un eņģelis, pirmo viņš pasveicinātu priesteri.”

Ingai Paršovai “Euharistija ir Dzīvības maize, kas tā pa īstam pabaro manu dvēseli. Un reizē arī Dieva pazemības zīme - kad Tas, kurš var visu, un Kuram viss pieder, ienāk mūsos kā vienkārša maize. Priesteris ir kāds, kuru Jēzus personīgi aicina būt īpaši tuvu Savai sirdij.”

Ko paši priesteri saka par priesterību, kā viņi redz to, kas viņi ir un ko viņi dara?

ASV bīskapu konferences īsfilma “Cilvēku zvejnieki”, ko veidoja Aicinājumu un priesterības formācijas sekretariāts, piedāvā vairāku priesteru lakoniskas liecības:

Es vēlos stāties izaicinājumu priekšā. Esmu aicināts kaut kam lielākam, nevis viduvējai dzīvei. Visi jaunie cilvēki vēlas darīt kaut ko nozīmīgu, būt nozīmīgi.

Mums ir vajadzīgi labi vīri, ka ieklausās aicinājumā, nebaidās doties uz priekšu. Vīri, kuri grib dod sevis pašus, sekojot aicinājumam, būt iesaistīti kalpošanā.

Aicinājums uz priesterību ir pārdabisks aicinājums.

Dot savu dzīvi, lai citiem būtu Dzīve.

Mēs esam cilvēki, kuri atdevām savas dzīves Jēzum Kristum.

Tas nav dabiski būt par priesteri, tas ir pārdabiski.

Mēs izejam ārā un zvejojam, Mēs nesam Jēzu cilvēkiem šajā pasaulē. Mēs esam cilvēku zvejnieki.

Aicinājums uz priesterību “šķērso” visas kultūras.

Domāju, ka cilvēki meklē Dievu, bet meklē viņu nepareizās vietās,

Šobrīd lielākā pasaules krīze ir Dieva klātbūtnes trūkums, tas ir arī mūsu dzīvē.

Kad tu dzīvo celibātā, citi to izsmej; viņuprāt, dzīves mērķis ir darīt visu, kas ienāk prātā, būt “brīviem”.

Mūsdienās daudzi jaunie cilvēki cīnās ar izaicinājumiem, kuras es pats un vecākā paaudze nepazina.

Ja mēs evaņģelizēsim, tad mums būs aicinājumi.

Kas sniegs sakramentus nākamajām paaudzēm?

Ja mēs skatāmies uz dabu, uz to, kā dīgst asni, kā uzplaukst pumpuri, aug koki, – tas notiek klusumā, pat bērns mātes miesās aug klusumā. Līdzīgi ir arī ar aicinājumu, ar attiecībām ar Dievu. Tas aug klusumā, cilvēks iekšēji ieklausās Dieva balsī klusumā.

Katoļu priesterība ir iespēja uzstāties par pārmaiņām, un izraisīt izmaiņas jebkurā pasaules vietā. Katoļu priesterība ir instruments pārmaiņām, kuras pasaulei mūsdienās ir nepieciešamas.