Sektas pazīmes

Kaut gan pētnieku viedokļi nedaudz atšķiras, var izdalīt noteiktu pazīmju kopumu, kas raksturo praktiski katru destruktīvu kultu. 

Harizmātisks līderis. Parasti sektas tiek veidotas pēc piramīdas principa, kuras augšgalā atrodas kāds spilgts līderis. Skaidrs, ka līderis ir vienīgais „unikālas dievišķas atklāsmes” turētājs, Līdz ar to līdera vārdu vai darbu „dievišķais” raksturs netiek apšaubīts. Protams, pastāv arī izņēmumi. Piemēram, „Jehovas liecinieku” starptautisko tīklu pārvalda līderu grupa, kuru personības netiek izceltas. Šādos gadījumos sektas vadība drīzāk atgādina partijas valdi. 

Noslēgtība. Atšķirībā no Baznīcas, sekta lielā mērā ir noslēgta. Tas dabiski izriet no sektas no apokaliptiskās ideoloģijas un melnbaltas domāšanas, uztverot visu, kas ir ārpusē, kā „nepareizu” un „samaitātu”. Ap līderi izveidojas kopiena, kas sektas locekļiem kļūst par „alternatīvu ģimeni”. Sektantiskās „atgriešanās” sākumposmā „ģimene” piesaista ar saliedētību, vienkāršību, kopības sajūtu, kas vēlāk kļūst par spiediena instrumentu. 

„Apokaliptiska domāšana”. Izolēšanās no pasaules (t.sk. no „neticīgiem” tuviniekiem, kolēģiem, draugiem) tiek pamatota ar „samaitātās pasaules” draudiem. Droši ir tikai sektā, jo tai pieder patiesā atklāsme. Viss pārējais ir nedrošs, ļauns un apšaubāms. Parasti sektās tiek apšaubīta laicīgās medicīnas, izglītības, zinātnes, mākslas un kultūras nozīme. Vērtīgs ir tikai tas, kas nāk no pašas sektas. Dažreiz pasaules gala priekšnojauta pamudina sektas locekļus atteikties no īpašumiem, mainīt dzīvesvietu saskaņā ar līdera norādījumiem un tml. 

Uzvedības un domāšanas kontrole. Atšķirībā no Baznīcas sektas nerespektē indivīda autonomiju un brīvību. Līdz ar to destruktīvos kultos tiek plaši pielietotas to locekļu kontrolēšanas metodes. Nepietiek ar to, kas cilvēks „pareizi” uzvedas, jo viņam arī jādomā „pareizi”. Pie apziņas kontrolēšanas veidiem sektās pieder, piemēram, sociāla izolācija, regulāri obligāti kontakti ar apakšvienību („šūniņu”) vadītājiem, dievkalpojumi, kas norisinās emocionālas eksaltācijas apstākļos, nežēlīgas diētas un citi. 

Sektantisms Baznīcā? 

Skatoties psiholoģiskā plāksnē, arī tradicionāla reliģiozitāte un piederība atsevišķos gadījumos kļūst par veidu, kā „paslēpties” no realitātes. Arī Baznīcā var sastapt cilvēkus, kuriem piemīt izolācijas tieksmes, melnbalta domāšanai un pasaules uztvere caur dalījumu „mēs/viņi”. Šķiet, ja šāds noskaņojums sāk dominēt kādā no draudzēm vai kopienām, rodas sektantisma un atšķelšanas risks. Baznīcas vēsture pazīst daudzus šādus precedentus. Viens no salīdzinoši neseniem sektantisma piemēriem bija t.s. „Betānijas māsu sacelšanās” Polijā, kuras notikumi spilgti attēloti mākslas filmā „Velna vārdā”. 

2005. gadā klosterī Dolnas Kazimežā izcēlās konflikts, jo māsas atteicas atzīt jaunieceltās kopienas vadītājas autoritāti. Tā rezultātā māsas praktiski pilnībā izolējās klosterī līdz pat 2007.gadam. „Nemiernieku” kopienā tika praktizēta bezierunu paklausība iepriekšējai klostera priekšniecei, kura vadīja kopienu, atsaucoties uz „privātām atklāsmēm”, un viņas pieaicinātam priesterim, kurš nodarbojās ar dziedniecību. Kopiena, kurā uz to brīdi uzturējās 65 personas, neievēroja vietēja bīskapa un Vatikāna aizrādījumus. Ņemot vērā, ka māsas nelegāli ieņēma klostera ēku, lietā iesaistījās tiesībsargājošas iestādes, kuras rezultātā arī piespieda nemiernieces padoties.

Kristietība nav „ekskluzīva” 

No garīgā skatupunkta raugoties, sektantisms lielā mērā balstās uz priekšstatiem par to, ka „patiesā” atklāsme pieejama tikai dažiem „izredzētajiem”, kuri paši sev kļūst par galveno patiesības mēru. Un te jau varētu runāt par lepnības kārdinājumu, ko cilvēce pazīst jau no tās pirmsākumiem – „jūs būsiet kā Dievs, zinādami labu un ļaunu”. (Rad 3,5)

Taču Dievs Savā bezgalīgajā gudrībā un žēlsirdībā ar dziļu cieņu izturas pret cilvēka, savas radības, brīvību. Cilvēka brīvība sniedzas tik tālu, ka mums pat ir iespēja apzināti noraidīt Kunga piedāvāto pestīšanu, izvēloties mūžīgu pazudināšanu ellē. Šāda cilvēka nostāja ir traģiska, taču vienlaicīgi mums dota iespēja brīvi izvēlēties sekot Kristum. Tāpat arī Kristus Evaņģēlijs nav „ekskluzīvas zināšanas”, kas būtu pieejamas tikai izredzēto pulkam. Dievs ilgojas sasniegt katra cilvēka sirdi, Kristus atpestīšanas vēsts ir universāla, bet Evaņģēlijs mūsdienās tiek sludināts visās pasaules malās. Tiem, kuri no sirds meklē patiesību un ilgojas pēc Dieva, nav nepieciešamas noslēgties izolētās pseidoģimenēs, pārvēršoties par eksaltēto pašpasludināto līderu bezierunu kalpiem. 

Ar visiem saviem grēkiem, ciešanām un grūtībām cilvēks var nākt pie Jēzus, Kurš ir klātesošs grēksūdzes un Euharistijas sakramentā. Katrs var brīvi izvēlēties sekot Kristum, veltīt sevi lūgšanai un žēlsirdības darbiem, ļaut Viņam mūs vest no nāves uz dzīvību. Tas viss pieejams Kristus iedibinātajā Baznīcā. 

Foto: voznesenskiyhram.ru