Dokuments, kas „neko nemaina”?
Sākotnēji gan oficiāli tika apgalvots, ka aprīlī publicētais dokuments pēc būtības Baznīcas mācībā neko nemaina, kaut arī uzsver nepieciešamību pēc īpašas garīgas aprūpes attiecībā uz katoļiem, kuri noslēguši laulību Baznīcā, bet vēlāk iesaistījušies jaunās attiecībās. Tomēr sauksim lietas īstajos vārdos: daži dokumentā ietverti formulējumi tiek izmantoti kā pamatojums atļaut svētās Komūnijas un izlīgšanas sakramenta pieņemšanu ticīgajiem, kuri nav uzticīgi saviem laulāto solījumiem.
Piemēram, Argentīnas bīskapi uzskata, ka „Amoris Laetitia" paver iespēju pielaist pie Euharistijas un grēksūdzes cilvēkus, kuri šķīrušies un uzsākuši kopdzīvi ar citiem partneriem. Tiesa, vienlaicīgi tiek uzsvērts, ka runa ir nevis par vispārēju atļauju, bet gan uz iespēju katra atsevišķā gadījumā izšķirt, vai pastāv šķēršļi cilvēka pilnvērtīgajai dalībai sakramentālā dzīvē. Vēlāk masu saziņas līdzekļos tika nopludināta pāvesta Franciska atbildes vēstule Argentīnas bīskapiem, kurā viņš atbalsta viņu pieeju, uzsverot, ka šī interpretācija „pilnībā atspoguļo "Amoris Laetitia" 8.nodaļas jēgu.” „Citas interpretācijas nav,” raksta pāvests.
Tomēr faktiski citas interpretācijas pastāv, kas uztur nenoteiktību un spriedzi starp katoļiem, kuri ilgojas pēc reformām, un katoļiem, kuri vēlas, lai Baznīca paliek uzticīga tradīcijai. Skaidrs, ka pāvesta vēstule Argentīnas bīskapiem nepieder pie oficiālas mācības. Turklāt tā nebija paredzēta publicēšanai. Vienlaicīgi rodas jautājums, vai Vatikāna nostāja kopš pāvesta Jāņa Pāvila II un Benedikta XVI laikiem ir būtiski mainījusies, un ja tā tas ir, kāpēc svētais tēvs nerunā par to pietiekoši atklāti?
Kā jau esam rakstījuši, šķirto personu pastorālā aprūpe bija viens no jautājumiem, kas ieņēma svarīgu vietu pēdējas Sinodes dienaskārtībā, taču par spīti liberāļu gaidām, vairums bīskapu izteicās pret reformām, argumentējot, ka tās nozīmētu principiālas pārmaiņas ne tikai pastorālajā praksē, bet arī pašā doktrīnā. Kas attiecas uz "Amoris Laetitia", tajā pāvests vietām lieto formulējumus, ko var saprast dažādi. Šī nepilnība nav palikusi bez ievērības, jo drīz Francisks saņēma 45 teologu aicinājumu sniegt skaidrojumu par savu pozīciju.
Saskaņā ar līdzšinējo Baznīcas attieksmi, kas skaidri pausta dokumentā "Familiaris consortio", šķirtas personas, kuras dzīvo citās attiecībās (ko, protams, nevar uzskatīt par kristīgu laulību), var nākt pie dievgalda tikai tad, ja partneri atturas no seksuālām attiecībām.
Četru kardinālu vēstule
14.novembrī debates ap "Amoris Laetitia" uzvirmoja ar jaunu spēku, National Catholic Register publicējot četru kardinālu vēstuli pāvestam Franciskam un Ticības mācības kongregācijas vadītājam kardinālam Gerhard Müller. Jāuzsver, ka vēstules autori – kardināli Carlo Caffarra, Raymond Burke, Walter Brandmüller un Joachim Meisner – pieder pie ļoti autoritatīvām figūrām, kuras būtu grūti turēt aizdomās par vēlmi izraisīt skandālu skandāla pēc. Bažas izraisa arī tas apstāklis, ka vēstule pāvestam tika nosūtīta vēl septembrī, taču tā palikusi bez atbildes. Kā norāda daži katoļu publicisti, tieši pāvesta klusēšanas varēja pamudināt kardinālus pārnest „draudzīgu sarunu” publiskā telpā.
Kardināli atklāti norāda uz iespējamām pretrunām starp dokumenta teoloģisko un pastorālo sadaļu, kas līdz šim izraisījusi nemieru daudzos ticīgajos. Kardināli lūdz Francisku ar „jā” vai „nē” atbildēt uz jautājumu, vai dokuments (sk.300.-305.pantu) atļauj grēksūdzi un svēto Komūniju personām, kuras dzīvo „atkārtotās attiecībās”. Tāpat, kardināli lūdz sniegt skaidru atbildi, vai šajā gadījumā ir spēkā morālas normas, kas bez jebkādām atrunām aizliedz ļaunu rīcību (pie tās varētu piederēt t.sk. laulības pārkāpšana, iesaistoties jaunās attiecībās). Trešais jautājums pāvestam ir par to, vai šķirteņi, kuri dzīvo jaunās attiecībās, atrodas smaga grēka stāvoklī. Beidzot kardināli uzdod jautājumu, vai rīcība, kas ir iekšēji ļauna, var tikt atzīta par subjektīvi labu sakarā ar kaut kādiem īpašiem apstākļiem.
Par pāvesta netiešo atbildi bažīgiem kardināliem var uzskatīt neseno interviju izdevumam Avvenire, kurā Francisks visai kritiski novērtēja "Amoris laetitia" oponentu rīcību. Pāvests uzskata, ka četri kardināli, kā arī daudzi katoļu teologi, kuriem radušas šaubas par "Amoris laetitia", nav līdz galam sapratuši Otrā Vatikāna koncila mācību. „Daži joprojām nesaprot, gribot redzēt vai nu baltu, vai nu melnu. Tomēr dzīves gaitā pastāv nepieciešamība veikt izšķiršanu,” pāvests sacīja.
Francisks uzsvēra, ka galvenais Baznīcas mērķis ir nodot cilvēkiem vēsti par Dieva žēlsirdīgo plānu. Tādēļ, saskaņā ar pēdējā koncila nostāju, centrā jābūt „nevis zināmam legalismam, bet gan Dieva personai, Kurš caur Dēla iemiesošanos kļuvis par Žēlsirdību.” Atsevišķi pāvesta kursa aizstāvji aizgājuši vēl tālāk, salīdzinot četrus kardinālus ar farizejiem, kuri „ar līdzīgām viltībām” kārdinājuši pašu Kristu.
Spriedze paliek
Diemžēl līdz ar Franciska interviju jautājums nemaz nav izsmelts. Kā norāda malydziennik.pl, kardinālu jautājumi nav saistīti ar Otro Vatikāna koncilu. Drīzāk vēstulē ir runa par objektīvu morāles normu pastāvēšanu, ko Baznīcā savā darbībā vienmēr ir uzsvērusi. „Tā vietā, lai saņemtu konkrētas atbildes, kardināli atkal ir sadzirdējuši, ka viņi esot legalisti un nesaprotot koncilu. Tomēr sekojot šai loģikai, legalists bijis arī sv.Jānis Pāvils II. Tātad, jautājumi paliek. Būtu atklāti jāpasaka, ka no teoloģiska skatu punkta tie ir īpaši nozīmīgi. To pasludināšana par legalismu neko nemaina,” raksta katoļu publicists Tomašs Terlikovskis.
„Ja viss būtu skaidrs, nepastāvētu šķelšanās starp bīskapiem. Paturēsim prātā, ka Vācijas bīskapi traktē adhortāciju savādāk nekā Polijas bīskapi. Tāpat Amerikas bīskapi redz problēmu savādāk nekā Argentīnas bīskapi", raksta katoļu analītiķis Tomašs Kšižaks.
Uz situācijas nopietnību norāda morālteoloģijas profesors, Polijas Zinātņu akadēmijas Teoloģisko zinātņu komitejas loceklis pr.Pāvils Bortkevičs. Pēc viņa teiktā, Baznīcā jau eksistē šķeltnieciskas tendences. Buenosairesas apgabala bīskapi pieturas pie galēji liberālas "Amoris laetitia" interpretācijas, kamēr vairāki Kanādas bīskapi oficiāli norobežojušies no dokumenta, uzsverot uzticību „Familiaris consortio”. Šķelšanās notikusi arī katoļu intelektuāļu vidū. Piemēram, profesors Rocco Buttiglione atbalsta pāvesta darbu, bet profesori Josef Seifert un Robert Spaemann vēršas pie viņa ar kritiskām piezīmēm.
Debates par "Amoris laetitia" ne tuvu nav noslēgušās. Šķiet, pāvesta Franciska un viņa biedru vēlme padarīt Baznīcu atvērtāku, saskaras ar neizpratni un pretestību tieši starp tiem tās locekļiem, kuri vienmēr bijuši tradīcijas pusē. Turklāt jautājums par "Amoris laetitia" ir arī jautājums par to, vai atsevišķos gadījumos kāds var „atcelt” patiesību humānu apsvērumu dēļ. Šajā sakarā profesors Bortkevičs brīdina: „Pieņemot, ka "Amoris laetitia" pieļauj sirdsapziņas izšķiršanas pārākumu attiecībā uz objektīvu realitāti, nonākam kāda klasiska jautājuma priekšā: kas ir svarīgāks – brīvība vai patiesība? Atzīstot šādu [liberālu] "Amoris laetitia" interpretāciju, mēs atmetam patiesību, izvēloties brīvības absolutizāciju. Tomēr tas neatbilst Kristus mācībai, Kurš skaidri teicis: atzīsiet patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus. Tāpat tā neatbilst Jāņa Pāvila II enciklikas „Veritatis splendor” mācībai. Šie ir ļoti būtiski jautājumi. Līdz ar to kardinālu balss jāuztver kā patiesas rūpes par bažu novēršanu, kas rodas šī dokumenta iespaidā.”
Foto: Republic of Korea, flickr.com
