Svētīgais Flaviāns Mišels Melki
Dzimis 1858. gadā Turcijā, Kalaat Mara ciematā netālu no Mardinas, Jakobs Melki (Ya'Qūb Melkī) tika audzināts sīriešu pareizticīgo baznīcā. 1868. gadā viņš iestājās sv. Ananijas klosterī (plašāk pazīstams kā “Safrāna klosteris”), kur viņš studēja teoloģiju un valodas. 1878. gadā viņš tika iesvētīts par diakonu pareizticīgo baznīcā un kalpoja kā skolotājs un klostera skolas bibliotekārs.
Tajā laikā, lūgšanu un pētījumu vadīts, Melki lūdza uzņemt viņu sīriešu katoļu baznīcā, un viņš tika ievests sv. Eifraima (St. Ephrem) brālības kopienā. 1883. gada 13. maijā Sīrijā, Alepo (Aleppo), viņš tika ordinēts par priesteri un vēlāk apkalpoja dažādas draudzes viņa dzimtajā Turcijā.
1894. gadā, Osmaņu impērijas laikā, izcēlās sīvas ne-musulmaņu vajāšanas, pazīstamas kā Armēņu genocīds sultāna Abdulas Hamida valdīšanas laikā (Hamidian Massacres). Vardarbība bija īpaši vērsta uz armēņu kopienu, taču ar laiku tā pārvērtās par nekrietnu antikristīgu kustību, kas prasīja neskaitāmu cilvēku dzīvības (pēc aptuveniem aprēķiniem 80 000–300 000 nāves gadījumi), ieskaitot arī vairākus sīriešu kristiešus.
1895. gadā, vajāšanām pastiprinoties, no Melki baznīcas un mājas tika izmesti un noslepkavoti daudzi viņa draudzes locekļi, ieskaitot viņa māti. Atbildot uz to, tēvs Melki palīdzēja atjaunoties izpostītajām kopienām un, ņemot vērā viņa drosmi un apdāvinātību, 1897. gadā viņš tika ordinēts par palīgbīskapu Mardinā un Gazartā. 1913. gada 19. janvārī viņš tika iesvētīts un iecelts par sīriešu diecēzes galvu Gezīras (Gazireh) pilsētā (mūsdienu Džizre (Cizre) Turcijā). Bīskaps Melki bija mīlēts un cienīts viņa diecēzē, īpaši no nabadzīgo cilvēku puses, un viņš uzņēmās grūtu pienākumu – apmeklēt visus pagastus savā diecēzē, lai pilnībā apzinātu garīdznieku un ticīgo vajadzības.
1915. gada vasarā izcēlās jaunas, pret armēņu kopienu vērstas vajāšanas. Tās tiek dēvētas par „Armēņu genocīdu”, un pāvests Francisks tās nosauca par “pirmo divdesmitā gadsimta genocīdu”. Vardarbībai tika pakļauti arī citi kristieši. Uzbrukumi sīriešu un kaldiešu (Chaldean) kristiešiem tiek saukti par “Asīriešu genocīdu” jeb “Seyfo slaktiņu” (nosaukums cēlies no sīriešu vārda seyfo ‘zobens’). Tiek lēsts, ka šo genocīdu laikā tika nogalināti vairāk nekā 1,5 miljoni kristiešu, bet neskaitāmi citi bija spiesti doties trimdā.
Kaut arī bīskaps Melki atradās citā rajonā, kad viņu sasniedza vēsts par to, ka Osmaņu (Ottoman) spēki gatavojas uzbrukt Gezirai, viņš nekavējoties atgriezās pilsētā, lai būtu kopā ar savu tautu. Draugi un līdzjūtīgas musulmaņu amatpersonas viņu mudināja bēgt, tomēr bīskaps atteicās, paziņojot, ka viņš “līdz asinīm aizsargās savu ganāmpulku”. Viņš tika arestēts kopā ar četriem viņa priesteriem un Geziras haldiešu bīskapu Filipu Jakobu Abrahamu (Philippe Jacques Abraham) un divus mēnešus tika turēti apcietinājumā. Aculiecinieki stāstīja, ka 1915. gada 28. augustā garīdzniekiem tika dota viena diena izvēlei: atteikties no savas kristīgās ticības un akceptēt islāmu vai tikt nogalinātiem. Nākamajā dienā, 29. augustā, vīrieši atteicās atteikties no kristietības. Bīskaps Ābrahāms nekavējoties tika nošauts, bet bīskaps Melki sists līdz bezsamaņai, kam sekoja galvas nociršana.
Bīskaps Melki bija Geziras pēdējais bīskaps, un viņa diecēze pēc viņa slepkavības tika apspiesta. Tomēr viņa piemiņa ir saglabājusies, un, kā Vatikāna Radio intervijā pastāstīja beatifikācijas procesa postulators, svētīgais bīskaps Flaviāns Mišels Melki ir cienīgs tikt godināts kā moceklis, viņš ir spēcīgi iedvesmojis cilvēkus aizstāvēt savu ticību vajāšanu laikos Osmaņu impērijā.
Bīskapa Flaviāna Mišela Melki beatifikācija notika Dievmātes atpestīšanas klosterī Beirūtā, Libānā, liturģijas laikā, ko vadīja sīru patriarhs Ignācijs Josefs III Joanans (Antioch, Ignatius Yousssef III Youanan) 29. augustā, atzīmējot Melki moceklības 100. gadadienu.
Mierinājums, drosme un cerība
Kāda Baznīcas locekļa beatifikācija un kanonizācija ir dāvana visai Baznīcai. Pēdējās desmitgadēs ir vērojama strauja jaunu svēto un mocekļu iecelšana no visas pasaules, it īpaši Āzijā un Āfrikā. Visi šie svētie – sievietes, vīrieši un bērni – mums atgādina, ka Baznīca ir patiešām katoliska (universāla) un ka svētumu neierobežo laiks, vieta vai dzīves ceļš. Mēs visi esam aicināti kļūt par svētajiem, un katram no mums ir svētuma potenciāls.
Kaut arī svētdienas svinībās cildinātā svētīgā bīskapa un mocekļa dzīvesstāsts bija pazīstams tikai dažiem, Baznīcas oficiālais atzinums par viņa varonīgo ticību un liecību spēcīgi uzrunā ikvienu. Svētīgajam Flaviānam Mišelam Melki ir ko teikt par mūsu laikmeta realitātēm gan katram no mums personiski, gan Baznīcai kopumā.
Savā uzrunā pāvests Francisks uzteica jauno beatificēto, atzīstot viņu par nenogurstošu cilvēktiesību aizstāvi. Svētais tēvs atgādināja arī par ciešanām, kuras piedzīvo tik daudzi kristieši Tuvajos Austrumos un citās pasaules daļās: “Tur [mūsdienās] ir vairāk mocekļu nekā bija Baznīcas pirmajos gadsimtos. Iespējams, šī bīskapa mocekļa beatifikācija sniegs tām mierinājumu un cerību. Rosināsim mūsu valdību vadītājus un likumdevējus nodrošināt reliģisko brīvību visur, bet starptautisko sabiedrību – izbeigt vardarbību un apspiešanu.”
Svētīgais Flaviān Mišel Melki, lūdz par mums!
Avots: Silas Henderson, Martyr Who Refused to Deny His Faith And Accept Islam Takes Step Toward Sainthood. Blessed Flavien-Michel Malké beatified by Pope Francis, aleteia.org
Tulkoja: G. Ziemele-Trubača
