Kāpēc klusē laicīgās aprindas?

Pirmkārt, ateistiem nav reliģiskās pieredzes un viņi ir tendēti ignorēt to, kas saistīts ar ticības lietām. Turklāt atsevišķās laicīgajās aprindās valda naidīga attieksme pret institucionalizētu reliģiju. Šie cilvēki ir pieraduši aplūkot kristiešus kā varmākas, nevis kā upurus. Dzirdot vārdus „reliģiskas represijas”, viņiem nāk prātā krusta kari, inkvizīcija un Džordano Bruno liktenis.

Kristieši, kuri mūsdienās tiek pakļauti vajāšanām, apgāž šo aizspriedumu. Pašlaik pasaulē dzīvo ap 2,2 miljardiem kristiešu, tomēr divas trešdaļas uzturas ārpus Rietumiem. Viņi ir pakļauti riskam ne tikai savas ticības dēļ, bet arī tādēļ, ka bieži pieder pie etniskām minoritātēm (ķīnieši Birmā) vai nabadzīgiem sociāliem slāņiem (kristiešu dalīti, "nepieskaramie", Indijā). Šo faktu smagums signalizē laicīgiem prātiem, ka pasaules vīzija neaprobežojas ar „Da Vinči kodu”.

Daudziem cilvēkiem šķiet, ka karš pret kristiešiem norisinās pārāk tālu. Mūsdienu mocekļi iet uz nāvi Šrilankā un Sudānā. Rietumu cilvēkiem ir grūti atrast šīs vietas uz pasaules kartes. Jāņem vērā, ka karš pret kristiešiem ir komplicēta parādība, un tai nav viena īsa izskaidrojuma. Tas, kas varētu noderēt cīņā pret budistu ekstrēmistiem Bangladešā, nederēs sadursmēs ar Kolumbijas narkoteroru.

Franču intelektuālis, bijušais Če Gevaras biedrs, Régis Debray norāda, ka kristiešu vajāšanas notiek ārpus Rietumu pasaules redzesloka. Upuri ir „pārāk kristīgi”, lai par tiem uzstātos kreisie, un atrodas „pārāk tālu”, lai tos aizstāvētu labējie, saka Debray. Konservatīvie politiķi reaģē uz katru islāma radikālisma izpausmi, taču nevēlas nosodīt Izraēlas metodes, kas tiek pielietotas pret arābu izcelsmes kristiešiem. Savukārt liberāļi godina Latīņamerikas labējo režīmu upurus, tomēr negrib atzīt, ka arī kreisie politiskie režīmi labprāt uzbrūk kristiešiem. Liberāļiem nepatīk arī saruna par kristiešu apspiešanu Gazas sektorā, ko kontrole „Hamas”.

Kāpēc klusē Baznīca?

Vēl nesen par ticības brāļu vajāšanām arī Rietumu baznīcās nerunāja gandrīz neviens. Pēdējā laikā situācija sāk mainīties pateicoties pāvesta Franciska aktivitātēm, kurš bieži piemin reliģisko vajāšanu upurus (ne tikai kristiešus), īpaši Sīrijas un Irākas notikumu kontekstā. Tomēr kopumā Rietumu ticīgie neiekļauj kristiešu vajāšanas galveno problēmu listē.

Kā tas ir iespējams, ka kristieši aizmirst par vissvarīgāko kristietības problēmu XXI gadsimtā? Viena no atbildēm skan šādi: Rietumu kristiešiem nav vajāšanu pieredzes. Mani audzināja kā katoli Kanzasā 1970-1980.gados, un manas vienīgās ciešanas par ticību bija saistītas ar to, ka Lielā gavēņa piektdienās es ēdu zivju nūjiņas vai makaronus ar sieru. Saskaroties ar informāciju par vardarbību pret kristiešiem, sākumā uzskatīju, ka tie ir tikai atsevišķi gadījumi. Līdzīgi bija ar pirmām ziņām par seksuālas izmantošanas upuriem Baznīcā. Ja arī cilvēki ticēja šai informācijai, reti kurš to uztvēra kā elementu kaut kam lielākam.

Vēl viens faktors ir tas, ka daudzās kristīgās konfesijās kā galvenā reliģijas funkcija tiek uzsvērta iekšējā miera uzturēšana. Stāsti par to, kā islāmisti Ēģiptē aplej koptu rokas ar sērskābi, lai izdzēstu krusta tetovējumus, nesekmē iekšējo mieru. Pilnīgi pretēji – tas ir neērti un izraisa satraukumu, kas neatbilst dažu Rietumu kristiešu ilgām.

Skatoties tīri praktiski, lielākā daļa baznīcu ir bezpeļņas organizācijas, kuras vienmēr piedzīvo līdzekļu trūkumu. Ticīgie piedzīvo sava veida „karitatīvo nogurumu”, jo viņus aicina atbalstīt katru humāno akciju un katru garīgo pasākumu pasaulē. Pēc kāda laika iestājas vienaldzība pret visiem labdarības saukļiem.

Jāatzīst, ka daudzi kristieši ir tik vienaldzīgi, ka mums ir grūti ieņemt vienotu pozīciju kaut kādā jautājumā. Turklāt tas attiecas ne tikai uz attiecībām starp konfesijām, bet arī uz notiekošo katrā atsevišķā denominācijā.

Laiks pamosties

Nav obligāti jābūt reliģiski aktīvam, lai pamanītu Kristus sekotāju kritisko stāvokli cilvēktiesību kontekstā. Līdzīgi nebija jābūt ebrejam, lai satrauktos par ebreju disidentu stāvokli Padomju Savienībā 1960.-1970. gados, vai melnajam, lai protestētu pret Dienvidāfrikas aparteīda režīmu 1980. gados.

Kas attiecas uz pašiem kristiešiem, viņi pēc  definīcijas ir aicināti atbalstīt savus brāļus un māsas. Kaut gan izpratne par kristību dažādās konfesijās atšķiras, tomēr visi uzskata, ka caur kristību mēs tiekam iekļauti Kristus Miesā, tādēļ kristiešu ciešanas citā pasaules malā ir arī mūsu ciešanas. Svētais Pāvils Vēstulē galatiešiem aicina: „Nepagursim, labu darīdami, jo savā laikā mēs nepagurdami arī pļausim.  Tātad, darīsim labu visiem, kamēr mums ir laiks, bet sevišķi ticības brāļiem.” Šodien kristiešiem jāatbild uz jautājumu, ko nozīmē šie vārdi. Vai tā ir tikai dievbijīga formuliņa?

Globālā kara upuri bieži vien negrib publiskot datus par notiekošo, tiesāties vai ziņot medijiem par savām ciešanām. Viņi baidās no iespējamām sekām un būtu gatavi runāt tikai ar cilvēkiem, kuriem uzticas, t.i. ar saviem brāļiem ticībā.

Kristiešu aizstāvība var kļūt par svarīgu uzdevumu ekumenisma kustībai, kas sekmēs visu kristiešu saimes vienotību. XX gadsimtā ekumenisma dibinātāji vēl atcerējās gulaga un koncentrācijas nometņu pieredzi, kur katoļi, pareizticīgie un protestanti veidoja vienotu kopienu ciešanās. Tas notiek arī šodien, un tas var būtiski ietekmēt ekumenisko procesu. Otrkārt, kristiešu atbalstīšana var palīdzēt Rietumu ticīgajiem pārvarēt savus iekšējos konfliktus. Treškārt, mocekļu liecībai piemīt unikāls garīgs spēks, tādēļ jo vairāk cilvēku par viņiem uzzinās, jo veselīgāka kļūs kristietība visā pasaulē.

Tulkoja Marks Jermaks

Avots: John L. Allen, „Globalna wojna z chrześcijanami”, deon.pl    

Foto: p-beseda.ru