“Esmu uzaudzis vidē, kurā domāju, ka īsts vīrietis ir donžuāns, dienvidamerikāņu mačo, sieviešu mīlulis, pleibojs, kazanova, pavedinātājs. (..) Ticēju, ka, lai būtu laimīgs, man jākļūst par vienu no šiem vīriešiem. Un jau no pusaudža gadiem domāju – ja nekļūšu donžuāns, būšu lūzeris. (..) Daudzus gadus biju neuzticīgs, darīju ļaunu, meloju, izdarīju daudz ko tādu, ko tagad nožēloju. Ja vienmēr jāatceras zelta likums: “Nedari otram to, ko negribi, lai darītu tev,” tad jāsaka, ka šo likumu neievēroju. (..) Tā bija nezināšana, brieduma trūkums – sauciet, kā gribat.”

“28 gadu vecumā mana angļu valodas skolotāja saprata, kādu dzīves veidu dzīvoju.” Tā bija gudra sieviete, tikai dažus gadus vecāka par Verastegī, 33 gadus veca psiholoģe. Bet viņš to vēl nezināja. Redzot šo cilvēku nedaudz “dezorientētu”, viņa pajautāja, vai nākotnē viņš vēlētos ģimeni un bērnus. Aktieris atbildēja “jā”, un viņa aicināja aktieri izveidot sarakstu ar īpašībām, kuras viņš gribētu sagaidīt no savas meitas nākamā vīra.

Verastegī izveidoja sarakstu, kurš praktiski raksturoja “svēto”. Kad sieviete viņam jautāja, vai viņš ir tāda veida cilvēks, aktierim bija jāatzīst, ka tā patiešām nav. Skolotāja viņam jautāja: “Kāpēc tad tu vēlies šāda tipa cilvēku savai meitai, ja neesi tāds cilvēks kāda cita meitai?”

“Tad es apsolīju Dievam, ka pret jebkuru sievieti izturēšos tā, kā es gribētu, lai citi izturas pret manu iespējamo meitu, pret manu māti un trim māsām,” sacīja aktieris.

“Pateicoties šim atgriešanās notikumam, es sapratu, ka sekss ir svēts, ka tas ir Dieva dāvana. Par to ir jārūpējas, jāsargā, lai dalītos tajā ar vissvarīgāko sievieti. Manā gadījumā tā būs manu bērnu māte. Kad? Dienā, kad es apprecēšos.”

“Būšu uzticīgs šai personai, kuru vēl nepazīstu, manu bērnu mātei, kurai vēlos dāvāt savu dzīvi. Un es apsolīšu dzīvot šķīstībā, kas ir atturība, kaisles kontrolēšana,” sev sacīja aktieris. Tas ietver arī atturēšanos no masturbācijas, aktieris apgalvoja žurnālistam.

Viņa izvēlētais ceļš nav neiespējams. “Man ir 40 gadi un es jūtos labāk, kā jebkad,” apgalvoja Verastegī.

“Fiziskā vajadzība ir elpot, jo, ja neelpo, mirsti; ēst, jo, ja neēd, mirsti. Es vēl nekad neesmu dzirdējis par kādu, kurš būtu miris atturības dēļ. Tā ir vēlme, tā ir spēcīga vēlme, kuru var kontrolēt. Mēs neesam dzīvnieki. (..) Kaislības var būt pozitīvas, bet tām jābūt sakārtotām. Sakārtotas kaislības pakļaujas prātam, un prāts pakļaujas augstākajam spēkam. Būtībā atturība ir nepieciešama, lai spētu nosargāt to, kas ir svēts, un varētu rīt dalīties tajā ar manu bērnu māti, lai dienā, kad viņu iepazīšu, pateicoties Dievam, varētu teikt: “Es biju tev uzticīgs daudzu gadu garumā, pat tevi nemaz nepazīstot”. Tas dod spēcīgu pamatu manai nākotnes laulībai. Es sevi gatavoju viņai, lai būtu labs vīrs, labs tēvs. Un tas ir mans aicinājums.”

Aktieris noslēdz ar kādu lielā filosofa Aristoteļa domu graudu: “Nav lielākas uzvaras, kā uzvara pār sevi. Kad uzvaram sevi, viss pārējais ir daudz vienkāršāk.”

“Tas ir darbs, kas jāturpina katru dienu. Es esmu vājš cilvēks, tāpēc man ir garīgā būtība. Ja man atņemtu garīgo būtību, ja no manas dzīves centra izrautu Dievu, es sabruktu divu minūšu laikā. Es netiktu galā. Turklāt es dzīvoju vidē, kas ir pilna ar kārdinājumiem. (..) Ja man nav šīs ikdienas garīgās būtības, ja nedodos uz dvēseles sporta zāli, lai dzīvotu godīgu dzīvi, tad netikšu galā. Tas ir pilnīgi neiespējami.”

Avots: Roberta Sciamplicotti, Eduardo Verástegui: “Da 13 anni non ho rapporti sessuali”, aleteia.org.

Tulkoja Ilze Mežniece

Foto: Eduardo Verastegui, facebook.com